top_img
Vecās kategorijas

Spīkera kungs, Viceprezidenta kungs,

godājamie Pārstāvju palātas locekļi, godājamie senatori,

ekselences, dāmas un kungi!

 

Esmu dziļi saviļņota, stāvot Jūsu priekšāšajā augstajā tribīnē un pateicos Jums par godu uzrunāt Jūs Latvijas tautas vārdā.

 

Es uzskatu, ka man izrādītais pagodinājums ir atzinība par Latvijas centieniem, upuriem un izcilajiem panākumiem, pārveidojoties no ārvalsts totalitārā režīma jūgā ieslodzītas nācijas par valsti ar atjaunotu demokrātiju un plaukstošu tirgus ekonomiku.

 

Pirms piecpadsmit gadiem Latvija kopā ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu atguva savu neatkarību pēc piecdesmit Padomju okupācijas gadiem. Tas tika panākts nevardarbīgā ceļā caur Baltijas dziesmoto revolūciju, pateicoties vienīgi šo tautu drosmei un apņēmībai. Tās bija gatavas stāties pretī padomju šautenēm un tankiem tikai ar saviem neapbruņotajiem cilvēkiem un dziļu pārliecību par savām tiesībām, labi apzinoties, ka šīs šautenes un tanki viņus jebkurā brīdī var satriekt, kā tie bija satriekuši tik daudzus pirms tam.

 

Pēc reiz varenās Padomju impērijas sabrukuma Latvijas iedzīvotāji visbeidzot atguva savas pamattiesības un brīvības. Viņi atguva tiesības paši kaldināt savu likteni, viņi atguva brīvību paši veidot savu nākotni.

 

Dzelzs priekškars bija pārāk ilgi sadalījis Eiropu un turējis pasaules tautas pretnostatītas divās pretējās nometnēs. Mēs pateicamies Dievam, ka šie laiki beidzot ir pagātnē. Desmitiem tautu ir ieguvušas vai atguvušas savu suverenitāti. Viņiem taisnība ir triumfējusi pār varu, drosme ir pārvarējusi bailes un cilvēka cieņa ir nomainījusi pazemojumus un apspiestību. Brīvības un demokrātijas vilnis izplatās visā Centrālajā un Austrumeiropā, no Baltijas jūras izplešoties līdz Melnajai jūrai un aptverot Kaukāza reģionu. Valstis viena pēc otras, diemžēl izņemot Baltkrieviju, nostājas uz demokrātijas ceļa un ir aptvērušas nepieciešamību pēc likuma varas un cilvēktiesību ievērošanas.

 

Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi,

 

Tas ir liels gods un gandarījums uzrunāt Jūs kā ievēlētus varenas valsts pārstāvjus; šī ir varena pasaules lielvara, kas ir sasniegusi savu diženumu, būvējot savu namu uz demokrātijas stingrās klints. Amerikas Savienotās valstis vienmēr ir palikušas uzticīgas Linkolna mērķim, lai valdība būtu tautas valdība, lai tā būtu valdība tautai un lai tā nāktu no tautas.

 

Dzimusi pirms 230 gadiem, Jūsu diženā nācija ir ieguvusi savu spēku, būdama sirsnīga un laipni savā zemē uzņemoša trimdinieku māte un būdama cerību un iespēju zeme saviem pašas dēliem un meitām. Amerikā uzņemto trimdinieku rindās bija daudz latviešu, kuri bija pametuši savu dzimto zemi Otrā pasaules kara beigās.

 

Latvija joprojām ir pateicīga Savienotajām Valstīm par to, ka tās atvēra durvis tik daudziem latviešu trimdiniekiem, kuri šeit ieguva tiesības dzīvot mierā, taisnībā un brīvībā, kamēr daudzi viņu piederīgie viņu dzimtajā Latvijā cieta apspiestību un brutālu vajāšanu. Viņi ātri kļuva par uzticamiem un patriotiskiem Amerikas pilsoņiem, dodot savu ieguldījumu jūsu sabiedrībā, un daudzi sasniedza augstu un atbildīgu vietu šajā sabiedrībā.

 

Latvija joprojām ir pateicīga Savienotajām Valstīm par tās nelokāmo atteikšanos atzīt triju Baltijas valstu pretlikumīgo okupāciju. Kopā ar pārējām Centrāl- un Austrumeiropas bijušajām gūstekņ-valstīm mēs pateicamies Amerikai par tās nesatricināmo un drosmīgo iestāšanos par brīvību un demokrātiju.

 

Jūs sniedzāt būtisku palīdzību Latvijai, Igaunijai un Lietuvai bijušā padomju karaspēka izvešanā no šīm valstīm. 1998. gadā parakstītā ASV-Baltijas Partnerattiecību harta sniedza ietvaru virzībai uz mūsu kopēju mērķi un redzējumu Baltijas valstīm ceļā uz dalību Eiroatlantiskajās institūcijās. Mēs atceramies ASV Senāta vienbalsīgo atbalstu NATO paplašināšanās pēdējai kārtai. Kopš tā brīža Savienotās Valstis palīdz nodrošināt Baltijas gaisa telpas kolektīvo aizsardzību. Mēs par to esam pateicīgi.

 

Latvijai kopš neatkarības atgūšanas ir bijis gods uzņemt divus Amerikas prezidentus: prezidentu Klintonu 1994. gadā un prezidentu Bušu pagājušajā gadā. Prezidentu Bušu mēs ar nepacietību gaidām atkal šoruden, kad Rīgā notiks 2006. gada NATO galotņu sanāksme. Uzskatām, ka mums ir veicies, ka Amerikas Savienotās Valstis mums ir patiess draugs un uzticams sabiedrotais.

 

Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi,

 

Es stāvu Jūsu priekšā kā kādreizējā trimdiniece, kurai ir bijusi reta iespēja atgriezties savā dzimtajā valstī, kas atkal ir brīva un neatkarīga; kā bijusī trimdiniece, kura ir guvusi dziļu gandarījumu, palīdzot savai valstij kā feniksam pacelties no apspiestības pelniem. Es pārstāvu dzīvīgu un neatlaidīgu nāciju, kas ir cīnījusies pret nelabvēlīgiem apstākļiem, lai saglabātu savu seno tautas mantojumu, lai uzturētu dzīvu savu valodu un paliktu uzticīga savai nacionālajai identitātei. Tā ir bijusi privilēģija vadīt šo nāciju brīdī, kad tā atguva sev pienākošos vietu brīvu un demokrātisku pasaules valstu saimē.

 

Šis ceļš nav bijis viegls. Neatkarības atjaunošana bija tikai pirmais solis. Mums priekšā stāvēja valsts atjaunošana, nevis vienkārši no tukšas vietas, bet vispirms aizslaukot iepriekšējās sistēmas gruvešus. Tikai pirms piecpadsmit gadiem mums bija jāveic pāreja no stagnācijā ieslīgušas, valsts plānotas, kontrolētas ekonomikas uz darboties spējīgu, liberālu brīvā tirgus ekonomiku. Tas bija smags izaicinājums. Lai gan mums paveicās atgūt savu neatkarību bez ievērojamas asinsizliešanas, mūsu iedzīvotāji par savu brīvību samaksāja augstu ekonomisko un sociālo cenu. Viņi bija gatavi par to maksāt, jo viņi saprata, ka tas ir ieguldījums labākā nākotnē.

 

Pārvarot nebeidzamu pārmaiņu, neskaidrības un pielāgošanās gadus, Latvija ir kļuvusi par panākumu stāstu. Tas katrā ziņā ir vēl nepabeigts stāsts, īpaši attiecībā uz mūsu tautas dzīves līmeni, taču tas tomēr ir panākumu stāsts. Pagājušajā gadā Latvijas ekonomikas pieaugums pārsniedza 10 % un šogad mūsu valsts saglabā augstāko ekonomiskās izaugsmes rādītāju Eiropas kontinentā. Mēs esam uz sava ceļa un esam gatavi dalīties savā pieredzē un nodot to citiem.

 

Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi,

 

Kas bija tas, kas palīdzēja Latvijai un tās Baltijas kaimiņiem gūt panākumus, kamēr tik daudzi citi cieš neveiksmi, par spīti ne tikai gadiem, bet pat gadu desmitiem ilgi saņemtai palīdzībai un iedrošinājumam?

 

Pirmkārt un galvenokārt tā bija Baltijas valstu ticība brīvības un demokrātijas vērtībām. Tā bija viņu stingrā un neatgriezeniskā apņēmība uzcelt jaunu un labāku nākotni saviem bērniem un mazbērniem. Viņi vēlējās atkal pievienoties brīvajai pasaulei, no kuras viņi pusgadsimtu bija nošķirti.

 

Mūs mudināja dedzīga vēlēšanās atgūt zaudēto laiku un panākt tās Rietumeiropas valstis, kuras jau kopš Otrā pasaules kara beigām bija baudījušas brīvību augt un zelt. Vēlēšanās iestāties NATO un Eiropas Savienībā kļuva par spēku, kas virzīja mūs uz priekšu un bija tikpat stiprs kā tas spēks, kas dzina mūs prom no padomju diktatūrā vadītās pagātnes. Šī skaidrā mērķa apziņa ļāva mums pārveidot savas institūcijas un veikt reformas valstī.

 

Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi,

 

Jau kopš Padomju impērijas sabrukuma un bijušās Dienvidslāvijas sairšanas, ir pastāvējis izaicinājums pārbūvēt Eiropu vienotu un brīvu; Eiropu, brīvu no dalījuma līnijām, feodāliskas atkarības un imperiālistiskām ietekmes sfērām, Eiropu, brīvu no asinskārām ideoloģijām un slepkavnieciskiem fanātiķiem. Mums ir nepieciešama Eiropa bez mūriem, barjerām, izstumšanas un aizspriedumiem. Eiropa, kurā pret ikvienu nāciju izturētos ar līdzvērtīgu cieņu. Visi eiropieši galu galā ir viena Vecā kontinenta daļa un viņiem visiem ir jāstrādā kopā, lai padarītu to jaunu uz visiem laikiem.

 

Šāda Eiropa nav un nevar būt pretspēks Savienoto Valstu ietekmei. Tā ir un tai arī turpmāk jābūt tās sabiedrotajai un partnerim. Visiem eiropiešiem pamatā ir viens plašs kopīgs kultūras mantojums, kas ir kopīgs arī amerikāņiem.

 

Šis mantojums aptver gan izcilus sasniegumus, gan arī skaļas neveiksmes. Kopīga miera un stabilitātes, ekonomiskās izaugsmes un labklājības telpa Eiropā ir vislabākā garantija, ka 21. gadsimta Eiropa nekad neatkārtos 20. gadsimta kļūdas un šausmas. Mēs esam redzējuši, līdz kādiem dziļumiem Eiropa var nolaisties, gan arī to, līdz kādiem augstumiem tā var pacelties. Mēs nekad nedrīkstam pieļaut tādu šausmu kā holokausts atkārtošanos. Mums mērķis ir jānosprauž augstumos un savstarpēji jāpalīdz to sasniegt.

 

Tomēr ir pilnīga taisnība, ka Latvija tāpat kā citas Centrāl- un Austrumeiropas valstis jūt īpašas draudzības un tuvības saites ar Savienotajām Valstīm. Mums tas vēlreiz jāatzīst. Mēs, kas bijām zaudējuši brīvību, raugāmies uz tiem, kas ir gatavi to aizstāvēt. Bet lai padziļinātu, stiprinātu un saglabātu uzticības un draudzības saites starp ASV un jaunajām ES un NATO dalībvalstīm, mums patiešām ir nepieciešams vairāk tiešu kontaktu starp mūsu tautām, mums ir nepieciešams vairāk apciemojumu un savstarpējās apmaiņas iespēju. Es paļaujos, ka ASV Kongress atradīs nediskriminējošu risinājumu bezvīzu programmas attiecināšanai uz visiem saviem sabiedrotajiem apvienotajā Eiropā. Šāds solis tiktu plaši apsveikts kā signāls mūsu nāciju alianses augošajam briedumam.

 

Mēs esam partneri, lai gan mums ir atšķirīgs teritorijas lielums, ietekme, vara un resursi. Mēs esam partneri, lai gan atsevišķos jautājumos mums ir dažādi uzskati - tā galu galā ir demokrātijas būtība. Nekādas viedokļu atšķirības nedrīkst mūs novirzīt no kopējā kursa uz miera un drošības nostiprināšanu pasaulē.

 

Mūsu valsts uzskata Eiropas transatlantisko partnerību ar Savienotajām Valstīm par būtisku mūsu kopīgajai drošībai, kā arī drošības uzturēšanai pasaulē kopumā. ASV ir bijis uzticams partneris ikreiz, kad ir tikušas apdraudētas Eiropas brīvības, un ir to pierādījusi, upurējot savu kareivju dzīvības. Gadu desmitu garumā Aukstā kara laikā Rietumeiropā par drošību gādāja NATO aizsardzība un Amerikas militārā potenciāla ievērojamā loma.

 

Šā gada novembrī Latvija savā galvaspilsētā Rīgā uzņems 2006. gada NATO galotņu sanāksmi. Šī galotņu sanāksme būs veltīta NATO atjaunošanai un pārveidei, NATO, kas joprojām ir visspēcīgākā un efektīvākā militārā savienība pasaulē. Mums ir nepieciešama spēcīga un dzīvotspējīga alianse, kas spētu efektīvi stāties pretī mūsu laikmeta izaicinājumiem. Draudi var mainīties pēc sava rakstura, taču nemainās briesmas, ko tie rada.

 

NATO nenozīmē tikai tās dalībvalstu aizstāvību to robežās. Mēs esam gatavi strādāt cieši kopā ar Savienotajām Valstīm un citiem uz to gataviem partneriem, lai palīdzētu tām nemieru plosītajām valstīm, kuru trauslums ne tikai nes postu pašām to tautām, bet arī rada draudus pārējai pasaulei. Pašlaik Latvija dod savu ieguldījumu starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās Irākā, Afganistānā, Bosnijā, Kosovā un citās vietās. Latvijas ieguldījums proporcionāli ir viens no lielākajiem visu pasaules valstu starpā, ņemot vērā valsts teritoriju un pieejamos finansu resursus.

 

Jau no pašiem pirmsākumiem NATO ir bijis kas vairāk kā tikai militāra alianse. Tieši tāpēc arvien vairāk valstu izsaka vēlēšanos tai pievienoties. Mēs atbalstām tiekšanos pēc brīvības, demokrātijas un likuma varas valstīs, kuras cīnās ar tām uzspiesta totalitārisma sekām. Latvija atbalsta Ukrainu un Gruziju tās centienos nodibināt ciešākas attiecības ar NATO. Mēs mudinām alianses dalībvalstis Rīgas galotņu sanāksmē formulēt konkrētus un pastiprinātus NATO un šo divu valstu sadarbības veidus. Mēs esam cieši pārliecināti, ka ir jāuztur spēkā “atvērto durvju” politika jaunu potenciālo dalībvalstu uzņemšanai.

 

Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi,

 

Ir viena valsts, ar kuru Latvijai ir kopīga gan robeža, gan arī sarežģīta vēsture, un tā ir Krievija.

 

Pagājušogad apritēja Otrā pasaules kara beigu 60. gadskārta. Šī uzvara atnesa brīvību vienai Eiropas daļai, taču nesniedza to otrai. Divus gadus bijis Hitlera partneris, Staļins pievienojās Sabiedrotajiem Eiropas atbrīvošanā no šī asinskārā tirāna. Atzīstot šo lomu un godinot milzīgos zaudējumus un upurus, ko Krievijas tauta nesa Otrajā pasaules karā, es pieņēmu Krievijas Federācijas prezidenta uzaicinājumu un pagājušā gada 9. maijā devos uz Maskavu.

 

Taču es atzīmēju arī, ka šī uzvara pār vienu despotu saglabāja pie varas citu. Latvijas tautai viena ārvalstu okupācija vēl nomainīja citu. Zem Staļina tirānijas un totalitārā komunisma neviens neguva brīvību. Šī NAV vēstures pārrakstīšana. Šie ir kaili fakti. Vienkārša šo faktu atzīšana un vērā ņemšana būtu liels solis ceļā uz uzticēšanās, sapratnes un labu kaimiņattiecību stiprināšanu starp mūsu nācijām.

 

Latvija no savas puses ir gatava attīstīt draudzīgas, uz nākotni vērstas un pragmatiskas attiecības ar Krieviju kā nozīmīgu ES un NATO kaimiņvalsti. Mēs esam gatavi aktīvam un saturiskam politiskam dialogam, balstītam uz savstarpējo cieņu, neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās un patiesu cilvēktiesību ievērošanu.

 

Spīkera kungs, viceprezidenta kungs, godājamie Amerikas tautas pārstāvji,

 

Kā ANO Drošības padomes pastāvīgajai loceklei Amerikas Savienotajām Valstīm ir izšķiroši svarīga loma starptautiskajā arēnā. Kopš savas dibināšanas Savienotās Valstis ir kalpojušas kā brīvības bāka. Savienotās Valstis ir kļuvušas par pasaules lielvaru, dodot izpausmes brīvību radošajam garam, savas tautas iniciatīvai un enerģijai un uzņēmējdarbības sekmēšanai. Taču vadošu lomu pasaulē Savienotās Valstis ieguva tikai pateicoties tam, ka tās nav bijušas vienaldzīgas pret citu nāciju likteņiem, centieniem un uzskatiem.

 

Jo, tāpat kā neviens nav vientuļa sala, neviena valsts nav viena un pašpietiekama. Mēs visi, lieli un mazi, esam savstarpēji saistīti, sieti un viens no otra atkarīgi. Ja mēs vēlamies mieru pasaulē, ja mēs vēlamies starptautisko sadarbību, pārliecināšanas metodes ir tikpat nozīmīgas kā uzspiešana ar varu. Mazākās un vājākās valstis vēlas saturiski piedalīties lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmēs mūs visus. Tās vēlas tik cienītas. Kad tās sauc pēc daudzpusējības principa, šīs nācijas patiesībā grib sacīt: “Uzklausiet mani! Arī es vēlos tikt sadzirdēta!”

 

Visās šajās klaigās, protams, var būt grūti atrast kopsaucēju, nav viegli vienmēr vienoties par kopīgu mērķi. Mēs to pārāk skaidri redzam, vērojot grūtības, ar kādām saskaras Apvienotās Nācijas, īstenojot visas reformas, par kurām tika panākta principiāla vienošanās ANO 60.gadskārtas Ģenerālajā asamblejā.

 

Kā ģenerālsekretāra īpašā sūtne Apvienoto Nāciju reformas jautājumos, biju gandarīta, ka Ģenerālajai asamblejai pagājušogad izdevās principiāli vienoties par visaptverošu un fundamentālu reformu nepieciešamību. Tika izveidota jauna Miera nodibināšanas komisija, kas mums ir nepieciešama ieilgušu konfliktu atrisināšanai. Pagātnē ANO ir pārāk bieži izrādījusies nespējīga novērst genocīdu un ilgstošu asinsizliešanu: Kongo, Ruandā, bijušajā Dienvidslāvijā un tagad Darfuras reģionā Sudānā.

 

Viena no ANO pamatlomām ir cilvēktiesību aizstāvība. Jaundibinātajai Cilvēktiesību padomei ir jāiegūst lielāka ticamība un jādarbojas efektīvāk par tās priekšteci. Vislabākais veids kā iegūt ticamību būtu sākt ar pamatīgu un objektīvu cilvēktiesību situācijas izvērtējumu pašās savā Padomes sastāvā jaunievēlētajās dalībvalstīs.

 

Pasaules sabiedrība spēs tikt galā ar vairākiem citiem aktuāliem globāliem izaicinājumiem tikai ar vienotiem starptautiskiem centieniem, balstoties uz saskaņu un sadarbību. Mūsu planētas vides stāvokļa pasliktināšanās patiesi ir globāla problēma, tāpat kā epidēmiju izplatība. Visbīstamākā problēma ir arvien pastāvošais un pieaugošais bezdibenis starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm. Lielā šķirtne starp ziemeļiem un dienvidiem, starp tiem, kam ir, un tiem, kam nav, ir tikpat bīstama, kāda bija plaisa starp austrumu un rietumu blokiem Aukstā kara laikā. Mums ir jādara viss iespējamais, lai sasniegtu ANO Tūkstošgades mērķus samazināt nabadzību jaunattīstības valstīs.

 

Brutāla un nebeidzama nabadzība ir sērga, kas nav radusi risinājumu par spīti gadu desmitu garumā sniegtajai plašajai starptautiskajai palīdzībai un neskaitāmām labi iecerētām programmām. Skaidrs ir tas, ka izšķiroša loma šeit ir pārvaldes kvalitātei valstīs, kas saņem palīdzību, kā arī to gatavībai sekmēt reformas un uzsākt progresu. Taču jāuzlabo ir arī palīdzības sniegšanascentienu kvalitāte. Mums ir nepieciešama uz rezultātiem orientētu programmu labāka starptautiska koordinēšana, šādas programmas būtu nepārtraukti jākontrolē, lai pārliecinātos par to efektivitāti.

 

Visā pasaulē izplatījies terorisms, kā arī pieaugošās neiecietības un ksenofobijas pazīmes daudzās valstīs uzsver neatliekamo un visā pasaulē izjusto nepieciešamību pēc saturīga un ilgtspējīga Civilizāciju Dialoga. Kā jau tika atzīts Apvienoto Nāciju Tūkstošgades Ģenerālajā asamblejā, mūsu kopīgais mērķis ir pārvarēt aizspriedumus, aplamu izpratni un polarizāciju, kas stāv ceļā labākai sapratnei un saskaņai starp dažādu rasu, reliģiju un kultūru pārstāvjiem.

 

Ņemot vērā kodolieroču neizplatīšanas milzīgo nozīmi, pasaules demokrātiskajām valstīm būtu jāietur saskaņota pozīcija attiecībā uz Irānas kodolprogrammu. Mēs apsveicam Savienoto Valstu, ANO Drošības padomes un Eiropas Savienības nesenās kopējās iniciatīvas ar mērķi piedāvāt konstruktīvu risinājumu Irānas kodoljautājumam un ceram, ka Irānas vadītāji atbildēs ar darbiem.

 

Ieilgušais konflikts Tuvajos Austrumos joprojām saglabājas kā būtisks pasaules spriedzes avots. Mēs pilnībā atbalstām ebreju tautas vēlmi dzīvot savā senču zemē drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem. Mēs vēlamies arī redzēt līdzās Izraēlas valstij pastāvam brīvu un labklājīgu palestīniešu valsti. Lai to panāktu, Hamas vadītajai palestīniešu pašpārvaldei ir jāpilda agrāk parakstītās starptautiskās vienošanās.

 

Mūsu sabiedrību potēšanā pret ekstrēmisma un aizspriedumu radītajām briesmām svarīga loma varētu būt izglītībai. Bērnus nedrīkstētu audzināt naida gaisotnē; sabiedrībām vajadzētu nospraust konstruktīvākus mērķus nekā bezgalīga pāridarījuma sajūtas kultivēšana un cilvēces vienkāršs iedalījums “mūsējos” un “viņējos”.

 

Ikvienas sabiedrības vēsturē ir arī tumšas lappuses, dažreiz tā ir bijusi upuris, citreiz noziegusies pati vai darbojusies kā kolaborants. Mums ir jāizstāsta mūsu bērniem mūsu pagātnes kļūdas, lai tās vairs nekad netiktu atkārtotas. Objektīva pagātnes mantojuma izvērtēšana atbrīvos mūs risinājumu rašanai nākotnes izaicinājumiem. Mēs Latvijā esam pārliecināti par izpētes, atceres un izglītības nozīmi, patvisjūtīgākajos jautājumos. Tas attiecas arī uz holokausta noziegumiem, kas tika pastrādāti, Latvijai atrodoties nacistiskās Vācijas okupācijā, kā arī komunisma noziegumiem, kas tika veikti Padomju okupācijas režīma laikā.

 

Katrai valstij ir arī pienākums saglabāt savu vēstures, kultūras un reliģisko mantojumu. Latvija ir valsts ar daudzu etnisku grupu un daudzu reliģiju mozaīku. Mēs lepojamies ar savām etniskajām kopienām un ar ieguldījumu, ko šo kopienu dēli un meitas ir devuši Latvijas cilvēciskajā, ekonomiskajā un kultūras attīstībā. Kā plurālistiskā un plaukstošā demokrātijā, mūsu valstī valda reliģiskās izpausmes brīvība un mēs pakāpeniski atjaunojam dažādu ticību dievnamus, tai skaitā daudzas komunistu laikos apgānītās Luterāņu baznīcas. Drīz pēc neatkarības atgūšanas mūsu valsti apmeklēja Pāvests Jānis Pāvils II. Pagājušomēnes mūsu valstī vēsturiskā vizītē ieradās Maskavas un visas Krievzemes Pareizticīgās baznīcas Patriarhs Aleksijs II.Pavisam nesen es apmeklēju ar ASV valdības un Latvijā dzimušā nu jau mirušā gleznotāja Marka Rotko ģimenes atbalstu atjaunotās ebreju sinagogas iesvētīšanas ceremoniju Daugavpilī.

 

Spīkera kungs, viceprezidenta kungs un godājamie Kongresa locekļi,

 

Fanātisms un ekstrēmisms joprojām, tāpat kā jau daudzus gadsimtus, ir cilvēces sērga. Daudzas nācijas plosa vardarbība un naids, kas kavē šo tautu ceļu uz progresu. Daudzas tautas nospiež alkatība, avantūrisms un brutāls spēks, liedzot tām viselementārākās pamattiesības. Taču tikpat skaidri pasaulē ir redzama arī labdarība, līdzcietība un tieksme pēc labsirdības.Cilvēki visā pasaulē spēj mainīties un kļūt labāki.

 

Atkal un atkal vēsturē mēs esam redzējuši brīvības uzvaru pār tirāniju, ekspluatāciju un haosu. Var paiet gadu desmiti, kā tas notika Latvijā, taču mēs atguvām brīvību un tā pēc taisnības ir mūsu. Mēs zinām brīvības vērtību un mēs jūtam līdzi tiem, kam tā vēl ir liegta. Mēs zinām brīvības cenu, jo esam to samaksājuši un būtu gatavi darīt to atkal un atkal.

 

Katrai nācijai uz šīs zemes ir tiesības uz brīvību. Tas ir sapnis, kas ir jāuztur pie dzīvības, lai cik arī ilgi nāktos gaidīt tā īstenošanos un lai cik grūti būtu to sasniegt. Mums ir kopīgi jāsargā sapnis, ka kādu dienu pasaulē vairs nekur nebūs tirānijas. Mums ir jāstrādā tādai nākotnei, kurā ikviena nācija būs nometusi netaisnības un apspiestības važas un ikviens cilvēks uz zemes baudīs tās pašas tiesības un brīvības, kuras šodien ir demokrātiskāko un attīstītāko valstu privilēģija. Tas var prasīt laiku, tas var prasīt pūles, taču tam ir jānotiek. Un jo labāk mēs iemācīsimies strādāt šī mērķa vārdā - mēs visi kopā, lieli un mazi, – jo ātrāk tas notiks.