top_img
Rīgas pils

Latvijas Valsts prezidenta oficiālā rezidence atrodas Rīgas pilī - nozīmīgā 14.-20. gadsimta vēstures un arhitektūras piemineklī.

 

Rīgas pils vēsture

 

Pils celtniecība Daugavas krastā tika uzsākta 1330.gadā, kad rīdzinieki pēc sakāves karā ar Livonijas ordeni (1297-1330) bija spiesti izpostītās ordeņa pils vietā uzcelt jaunu, taču ne pašā pilsētā, bet gan cieši tai blakus bijušā Sv.Gara hospitāļa vietā. Pils kļuva par Livonijas ordeņa mestru rezidenci.
 
1481.gadā uzliesmoja jauns Livonijas ordeņa karš ar Rīgas pilsētu un rīdzinieki pili 1484.gadā atkal nopostīja. No toreizējās pils rīdzinieki atstāja tikai daļu Svētā Gara torņa kā bāku upes pusē kuģotājiem un daļu no aizsargmūra. Sakarā ar nemitīgām ķildām starp Livonijas ordeni, arhibīskapu un Rīgas pilsētu ordeņa mestrs savu sēdekli pārcēla uz Vīlandi un pēc tam uz Cēsīm.
 

 

Kad ordenis atkal guva virsroku pār Rīgas pilsētu, tika noslēgts līgums (Valmieras noruna), pēc kura rīdziniekiem pils bija sešu gadu laikā piespiedu kārtā jāatjauno.  Tomēr atjaunošana ieilga līdz 1515.gadam. Mestru sēdeklis netika pārcelts uz Rīgas pili, to par pastāvīgu rezidenci izvēlējās tikai pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Līdz pat 1562.gadam, kad Livonijas ordenis beidza pastāvēt, pils palika ordeņa bruņinieku un viņu pavēlnieka – komtūra – miteklis.
 
Pēc Livonijas feodālo valstiņu likvidēšanas 16.gadsimta otrajā pusē Rīgas pilī atradās poļu (1578-1621), zviedru (1621-1710), krievu (1710-1917) pavaldoņu mītne un viņiem pietuvināto iestāžu atrašanās vieta.

 

1922.gadā Rīgas pils kļūst par Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidenci. Pēc Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas no 1940.-1941.gada februārim pilī apmetas Latvijas PSR Tautas komisāru padome, bet 1941.gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Pionieru pils. Latvijas valsts pastāvēšanas laikā pils dienvidu daļā darbojās muzeji.
 
Šobrīd te izvietots Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. 1995.gada 12.jūnijā pils atkal kļuva par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci.
 

Rīgas pils pārbūves

 

 

Pils bija celta kā trīsstāvu noslēgts četrmalu bloks ar iekšējo pagalmu un torņiem stūros. Galvenie bija divi apaļie torņi diagonāli pretējās pusēs - Sv.Gara tornis ziemeļrietumos un Svina tornis dienvidaustrumos, abos pārējos četrstūra torņos atradās kāpņu telpas. Pilij ziemeļos bija priekšpils ar saimniecības ēkām.

 

Pirmais stāvs bija paredzēts saimniecības vajadzībām un pils apsardzei, trešais - ieroču stāvs - bija bez griestiem un šķērssienām, un tā šauros, ar dēļiem aizvāžamos lodziņus izmantoja par šaujamlūkām. Otrajā stāvā atradās galvenās dzīvojamās telpas: ordeņa mestra telpas, ēdamzāle, bruņinieku guļamistabas, pils baznīca un kapitula zāle sapulcēm.

 

Rīgas pils ēka bija ļoti vienkārša, kas izskaidrojums ar tās militāro raksturu un būvniecību piespiedu kārtā. Vienīgā saglabājusies mākslinieciskā detaļa ir 16.gadsimtā veidotās Dievmātes Marijas un Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga skulptūras virs pils kādreizējās galvenās ieejas. Saglabājušies fragmenti no plašajiem, kara un aplenkuma gadījumiem īpaši labi sagatavotajiem pagrabiem. Pagrabos dažādos laikos konstatētas arī pazemes ejas, bet arheologi uzskata, ka tās saistāmas ar 17.gadsimta pilsētas nocietinājuma būvēm, kas, ieviešot šaujamos ieročus, nomainīja agrākos pilsētas aizsargmūrus un torņus. Nocietinājumi bija sarežģītas inženiertehniskas būves. Iespējams, ka tās ir satiksmes ejas, kas savienoja pazemes patvertnes un pulvera pagrabus, kā arī slepenas ejas, kas izgāja ārpus pilsētas vaļņa.  Daļēji ejas tika aizbērtas laikā no 1857. līdz 1862.gadam, kad nojauca Rīgas nocietinājuma vaļņus.

 

Pirmie lielākie pārveidojumi pilī notika zviedru laikā. 17.gadsimta vidū pils ziemeļu pusē ģenerālgubernatoram uzcēla dzīvojamo māju; 1682.gadā pie pils austrumu korpusa piebūvēja lielu kara materiālu noliktavu.

 

Krievu valdīšanas laikā sakarā ar administratīvo reformu 1783.-1789.gadā noliktavas vietā uzbūvēja guberņas iestāžu telpas trīs stāvos. Vecās pils otro stāvu sadalīja divos stāvos (arī kapitula zāli), viscaur paplašināja logus, lielākās telpas ar šķērssienām sadalīja mazākās. Pils baznīca savā viduslaiku izskatā saglabājās līdz 1870.gadam.

 

 

 
 

Baltijas ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči pils ziemeļu pusē jau agrāk nojaukto koka ēku vietā 1816.gadā ierīkoja dārzu. 1817.gadā Svētā gara tornī ierīkoja observatoriju. 1818.gadā notika lielāki būvdarbi: pils ziemeļu piebūvē virs zirgu staļļa izbūvēja t.s. Cara jeb Ķeizariskās telpas, kuru vidū nozīmīgākā bija tā sauktā Ķeizariskā zāle.

 

Pēdējās lielākās pārbūves notika 1938.-1939.gadā arhitekta Eižena Laubes vadībā un pēc viņa projektiem: priekšpilī modernizēja vestibilu, ierīkoja garderobi, ceturto stāvu apvienojot ar bēniņiem, pils ziemeļaustrumu daļā oficiālajiem banketiem izveidoja plašu un greznu Svētku zāli ar palīgtelpām. Trešo stāvu ar zāli savienoja Triju Zvaigžņu tornis, kura smaili noslēdza Latviju simbolizējošās trīs zvaigznes, ko padomju režīms 1949.gadā noņēma. 1997.gadā torņa vaiņagojumu atjaunoja sākotnējā izskatā.

 

 

 

 

Rīgas pils Valsts prezidenta telpas

 

Valsts prezidenta telpas Rīgas pilī aizņem kādreizējās (16.gadsimta) priekšpils vietā 17.-19.gadsimtā uzceltā būvbloka lielāko daļu. Padomju režīms pils telpas atstāja neremontētas un noplukušas. 

 

Lai atjaunotu Rīgas pili kā Valsts prezidenta mītni, Kultūras ministrija izveidoja Rīgas pils atjaunošanas padomi, ko vadīja Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Patlaban padomi vada bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis.


Saskaņā ar šīs padomes lēmumiem atjaunotas un iekārtotas telpas priekšpils ZR spārna I un II stāvā. Telpu interjeros parādīti Rīgas pils gadsimtiem ilgās tapšanas un vēsturisko periodu uzslāņojumi.

 

Papildus 19.gadsimta 60.gadu un 1938.-1939.gada būvperiodiem pils I stāvā ieviesa noformējumu, kas atspoguļo 19.gadsimta I puses būvposmu. Pils interjera stilistiskajā kopainā parādīts gan bīdermeijera un ampīra slānis, gan 20.gadsimta 30.gadu neoklasicisms ar nacionāliem elementiem.

 

Gaismas ķermeņu un mēbeļu no pirmskara laikiem bija saglabājies pavisam maz. Tie nedaudzie, kas bija vēl izmantojami, tika restaurēti un papildināti. Par galveno vērtību uzskatāmi mākslas darbi un lietišķās mākslas priekšmeti, kas lielākoties deponēti no Rundāles pils muzeja, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju mākslas departamenta un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja. 

 

Reprezentācijas telpas pils III un IV stāvā restaurācijas un remonta darbi maz skāruši.

 

 

 

 

Vestibils

 

Telpa savu tagadējo izskatu ieguva 1938.gadā arhitekta Eižena Laubes vadībā veikto pārbūvju laikā. Atjaunojot vestibilu, kopumā saglabāta E.Laubes laika apdare - krāsojuma toņi un gaismas ķermeņi.

 

Uz Valsts prezidenta darba telpām ved ozolkoka kāpnes, kuru izveidē izmantoti E.Laubes Svētku zāles kāpņu motīvi.

 

 

 

 

 

 

Pils vestibila lifts

 

Lifts vestibilā ir izbūvēts 1938. gadā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā, un bija viens no nedaudzajiem šāda veida liftiem Latvijā. Par godu Latvijas valsts 20. gadadienas svinībām 1938. gadā Rīgas pilī tika veiktas pārbūves arhitektūras metra Eižena Laubes vadībā. Pārbūvēts tika arī vestibils, padarot to funkcionālāku un greznāku.


Šis trošu lifts savienoja 1. stāvu ar 2 stāvu un Zilo foajē. Zilais foajē ir priekštelpa pirms ieejas Baltajā zālē, kur uz pieņemšanu devās viesi. Pilī bija arī otrs lifts – tas veda augšup Svētā Gara tornī, un Kārlis Ulmanis to izmantoja, lai vērotu Rīgas panorāmu un svētku uguņošanu.


Vestibila liftu atjaunoja 1995. gadā. Interesanti, ka atjaunošanu veica tā pati firma - „Šindlers’’, kas 1938. gadā to bija būvējusi. Rezultātā lifts ieguva mūsdienīgu tehnisko risinājumu (tagad tas ir hidraulisks lifts), bet tika saglabāta un atjaunota lifta iekšējā vēsturiskā apdare – riekstkoka paneļi, spogulis un polsterēti atvāžami soliņi.

 

 

 

Pirmais stāvs

 

Uz Valsts prezidenta kabinetu ved četru telpu virkne - anfilāde. Katrai no telpām dota sava tematiskā ideja. Iekārtas stils - bīdermeijers.

   
 

Pirmā telpa

("Zaļais salons"). Lielā uzgaidāmā telpa. Tās tematiskā ideja - Latvijas ainava (19.gs.), kas atspoguļojas šī laikmeta gleznās. Pārsvarā tās gleznojis Jūlijs Feders (1838-1909) – latviešu ainavas žanra pirmais spilgtākais pārstāvis..

Vēl telpā ir vācu mākslinieka Paula fon Frankena (1818-1884) glezna "Nīgrandes muiža", Baltijas vācu gleznotāja Paula fon Tīzenhauzena divas "Jūras ainavas", kā arī krievu mākslinieka Aleksandra Borzova "Daugava pie Pļaviņām". 

 

Mēbeles kopētas no 19.gadsimta pirmās puses paraugiem, bet sarkankoka stāvpulkstenis ir 19.gadsimta sākuma oriģināls no pils pirmskara interjera.

 

   

Otrā telpa

 

("Sarkanais salons") - Valsts prezidenta adjutanta telpa. Sākotnēji telpa bija iecerēta kā medību zāle, kuru greznoja Baltijas vācu mākslinieka un literāta no Kurzemes Johana Heinriha Baumaņa (1753-1832) gleznotie medību skati. Patlaban telpa greznota ar ļoti vērtīgām mākslinieka Johana Valtera, kurš audzis vāciskā vidē, (no 1906.gada – Valters Kūravs, 1869-1932) gleznām „Pavasara ainava” un „Lēpju lapas” un citām 19.gadsimta beigās gleznotām Latvijas ainavām. Mēbeles - kopijas no 19.gadsimta pirmās puses paraugiem.
 

 

 

Trešā telpa

 

("Zilais salons") - Valsts prezidenta sekretāres (-ra) telpa. Tematiskā iecere - Rīgas pils kā Vidzemes un Baltijas ģenerālgubernatoru rezidence, kas agrāk atradās tieši šajā pils daļā. Telpā ievērojamākās ir divas gleznas: Krievijas galma gleznotāja akadēmiķa Karla Timoleona Nefa (1804-1877) darinātais ģenerālgubernatora kņaza Aleksandra Suvorova-Rimņikska portrets (1848-1861) un Karla Brilova (1799-1852) darba kopija "Ivans Krilovs". 
 

A.Suvorovs-Rimņikskis bija slavenā krievu karavadoņa A.Suvorova mazdēls, ar viņa vārdu saistās lielas pārbūves Rīgas pilī. Viņa laikā Rīgas pilī, notika kāpņu telpas un Ķeizariskās zāles (pirmās brīvvalsts laikā zāle sava gaišā noformējuma dēļ ieguva Baltās zāles nosaukumu) pārbūves darbi. Krievu fabulista portrets izvēlēts tāpēc, ka viņš kādu laiku (1801-1803) kalpoja Rīgas pilī, kā ģenerālgubernatora kņaza Sergeja Goļicina sekretārs.

 
 

Ceturtā telpa

 

(t.s. Erkera istaba) - savu nosaukumu ieguvusi no 17.gadsimta vidū (1649) piebūvētā astoņstūru tornīša (Erkera). Tornis atrodas pie šīs telpas ZR stūra. Torņa ārpusē ciļņos iemūžināts arī tā celšanas gads.

 
 

Valsts prezidenta kabinets 


Valsts prezidenta kabinets anfilādes galā ir I stāva galvenais mākslinieciskais akcents. Telpa izveidota 1939.gadā Kārļa Ulmaņa prezidentūras laikā, apvienojot divas prezidenta Gustava Zemgala dzīvokļa istabas. Kabinetā pēc iespējas saglabāts un rekonstruēts 1939.gada  interjers un ieceres.

 

Sienu apakšdaļu klāj restaurēti koka paneļi. Apgaismojums - divas barokālas stikla lustras, kuras 1939.gadā pēc Kurzemes 17.gs. baznīcu lustru paraugiem speciāli Valsts prezidenta telpām darinājuši Iļģuciema stikla fabrikas meistari. Astoņi patinēti sienas lukturi atdarināti pēc E.Laubes metiem. Mēbeles - no pirmskara Latvijas interjera saglabājies ozolkoka apspriežu galds un daži krēsli. Pārējās mēbeles darinātas pēc saglabājušos mēbeļu parauga nacionālā romantisma stilā.

 

Pie kabineta sienām - izcilu latviešu gleznotāju darbi: V.Purvīša divas  ainavas "Ziema" un "Pavasaris", U.Skulmes un L.Svempa "Ziedi".

 

 

 

     
 

Galvenā kāpņu telpa

 

Atjaunojot kāpņu telpu, maksimāli restaurēts tās 1860.-1862.gadā izveidotais izskats. No Beļģijas marmora taisītās kāpnes saglabājušās  no 1862.gada.

 

Lustras un apgaismes ķermeņi pie sienām gatavoti Austrijas firmā "E.Bakalowits Söhne" 1995.gadā.
 

 
     

Otrais stāvs

Pirmā telpa

 

("Pils salons") - veltīta Rīgas pils vēsturei, kuru atspoguļo 16.-20.gadsimta gravīru un zīmējumu kopijas, kā arī vēsturiskas  fotogrāfijas. Ampīra stila ampeles tipa lustra un sarkankoka mēbeles ar gaiša koka intarsiju deponētas no Rundāles Pils muzeja. 

 
 

Otrā telpa

 

("Dorotejas istaba") - savu nosaukumu ieguvusi no vācu mākslinieka Johana Heinriha Šrēdera (1757-1812) gleznotā Kurzemes hercoga Pētera (1724-1800) trešās sievas hercogienes Dorotejas portreta, kas šajā telpā atradās jau pirms kara. 

 

Istaba iecerēta kā valdnieku portretu galerija miniatūrā, parādot Latvijas teritorijā 16.-19.gadsimtā pastāvējušās varas un valdniekus. Blakus Dorotejas portretam atrodas Kurzemes hercoga Jēkaba (1639-1682) un Ernsta Johana Bīrona (1737-1740, 1762-1769), kā arī viņu sievu portreti.

 

Pie pārējām sienām izvietoti valdnieku portreti, kuru vārdi saistās ar Latvijas vēsturi - Dānijas Kristiāns II, Zviedrijas Ēriks XIV, Gustavs II Ādolfs, Kārlis IX, Kārlis X, Ulrika Eleonora, Kārlis XI un viņa māte Hedviga Eleonora; Krievijas valdnieki - Pēteris I, Katrīna I, Anna Joanovna, Katrīna II, Pēteris III, Aleksandrs I, Aleksandrs II, Nikolajs I (gleznots Rīgas pilī, fonā redzama Citadeles apbūve); Polijas valdnieki - Sigismunds II Augusts un Stefans Batorijs, kas 1582.gadā uzturējās Rīgas pilī. Gleznas ir oriģināli un kopijas. Telpā ir 18.gadsimta beigu oriģinālā lustra, mēbeles ir no 19.gadsimta sākuma.

 

Ģerboņu zāle

 

Līdz Latvijas valsts nodibināšanai 1918.gada 18.novembrī zāle bija Krievijas impērijas Vidzemes (vēlāk Baltijas) ģenerālgubernatora reprezentācijas telpa. Latvijas brīvvalsts laikā tā bija viena no valsts reprezentācijas telpām.

 

Interjera dēļ zāli līdz 20.gadsimta 20.gadu beigām sauca par Sarkano zāli, bet pazīstamo nosaukumu "Ģerboņu zāle" tā ieguva 20.gadu beigās, kad zāles griestus izgreznoja ar Latvijas četru novadu un pilsētu ģerboņiem. 30.gados profesors J.Kuga izrotāja griestus ar gleznojumiem "Jāņu nakts", "Rīga" un "Jelgava". Virs durvīm atradās Valsts lielais ģerbonis. Padomju varas gados remontu laikā zāles latviskais noformējums tika pilnībā iznīcināts.

 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pils Atjaunošanas padome ieteica zālē atkal izveidot interjeru, kas simbolizē Latvijas valstiskumu un sakņojas pirmskara Latvijas laikā pastāvējušā interjera tradīcijās.

 

 

No 19.gadsimta zālē saglabājies tagad restaurētais kamīns, griestos atkal uzgleznoti četru Latvijas novadu un 72 pilsētu ģerboņi. Virs durvīm uz nākošo telpu tāpat kā agrāk izveidots Valsts Ģerbonis.

 

Pie sienām Latvijas valsts iepriekšējo četru prezidentu - Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala, Alberta Kvieša un Kārļa Ulmaņa portreti, kurus 1995.gadā pēc fotoattēliem gleznojis mākslinieks Roberts Muzis.

 

1999.gadā pirmās Latvijas Republikas prezidentu portretiem pievienots mākslinieka Miervalda Poļa gleznotais Gunta Ulmaņa portrets un 2007.gadā - Vairas Vīķes-Freibergas portrets.

 

Restaurētas bērzkoka mēbeles, kas bija saglabājušās no pirmskara gadiem, pārējās izgatavotas pēc to paraugiem.

 

 

Zelta zāle

 

Nosaukums saglabājies no pirmskara laika. Telpai ir īpaša nozīme kā augstākā ranga personu pieņemšanas salonam.     

 

Te ir greznas tapetes zelta krāsā, pie sienām P.Veronēzes gleznas "Triju ķēniņu pielūgšana" (19.gs. sākuma kopija) un divas holandiešu meistara P. van Blūmena (17.gs.) gleznas - "Pilsētas laukums" un "Apmetne pie strūklakas".

 

Apgaismojumam lustra, kuru pēc 19.gadsimta sākuma parauga izgatavojusi Austrijas firma "E.Bakalowits Söhne".
 

 

Trešais stāvs

Zilais foajē

 

Atrodas pirms Baltās zāles. Tā ir 1860.-1862.gada pārbūvēs izveidotā priekštelpa, ar kuru līdz 1917.gadā sākās t.s. Cara (Ķeizariskās) istabas, kurās apmetās Krievijas galmam piederīgie augstmaņi un to ģimenes locekļi Rīgas apmeklējuma laikā. Līdz Pirmajam pasaules karam šajā telpā atradās vietējo ģenerālgubernatoru portretu galerija.

 

Pirmskara Latvijas laikā telpā pie sienām bija Kurzemes hercogu portreti. Pašreiz šeit izvietoti latviešu modernās mākslas meistara Borisa Bērziņa trīs darbi: "Mūzikas instrumenti", "Medījumi", "Ziedi".

 

Baltā zāle

 

Zāle celta 1818.gadā virs pils zirgu staļļiem pēc guberņas arhitekta Fridriha Kristiāna fon Breitkreica projekta. Tagadējo izskatu ieguvusi arhitekta Paula Hardenaka uzraudzībā 1860.-1862.gadā.
 

Tā kā līdz 1917.gadam tā bija reprezentatīvākā zāle, to sauca par Cara (Ķeizarisko) zāli. Savu pašreizējo nosaukumu Baltā zāle ieguva gaišā noformējuma dēļ pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.

 

 

Sūtņu akreditācijas zāle

1923.gadā Latvijas Valsts prezidents J.Čakste izteica vēlēšanos, ka Rīgas pilī vajadzīga latviskā stilā iekārtota telpa sūtņu akreditācijai. Lai to veiktu, tajā pašā gadā notika pils reprezentācijas telpu izdaiļošanas konkurss, kurā labākos panākumus guva mākslinieks Ansis Cīrulis. Pēc viņa metiem no 1923.  līdz 1926.gadam un 1929.gadā izveidoja visu telpas interjeru - sienu krāsojumu, iekārtas priekšmetus un griestu lustras.     
 
Zāle iekārtota latviskā, nacionāli romantiskā stilā. Patlaban šī ir vienīgā telpa pilī, kur gandrīz pilnībā saglabājies A.Cīruļa projektētais iekārtojums. Tikai šeit var redzēt Latvijā pilnībā saglabātu tā dēvēto Art Déco stilu, kurš Latvijā bija modē 20.gadsimta 20. un 30.gados un kuru varētu aprakstīt kā vietējā nacionāli romantiskā un Eiropas jūgendstila apvienojumu. Griestu gleznojumos, ko veica A.Cīrulis pats, redzamas senās latviešu dievības - Laima, Māra, Jānis un Pērkons. Latviskie motīvi dominē visur - no mēbelēm līdz pat aizkaru stangām.

 

 

Ceturtais stāvs

Valsts Svētku zāle

Zāle izveidota 1938.gadā, apvienojot Rīgas pils ceturto un bēniņu stāvu, pēc Eižena Laubes projekta. Te notika Latvijas valsts dibināšanas 20.gadadienas svinību oficiālais bankets.

Interjers veidots kokā, cenšoties apvienot zāles izskatā svētku zālei nepieciešamo greznumu un latviešu etnogrāfiskās celtniecības motīvus.

 

 

Zāles griestos bija paredzētas 14 latviešu mākslinieku gleznas, kas attēlotu Latvijas vēsturi, sākot no Brīvības cīņām vissenākajos laikos līdz Latvijas valsts dibināšanai, taču ieceres īstenošanu pārtrauca padomju okupācija.  

 
Pašreiz no 1939.-1940.gadam gleznotajiem darbiem pie griestiem ir: J.Kugas "Vakarēšana", O.Skulmes "Uzvara pie Daugavas", A.Annusa "Visvaldis, Jersikas valdnieks pieņem vācu krustnešus", V.Vimba "Viestura cīņa pret vācu iebrucējiem 1219.gadā", L.Liberta "Kurzemes hercogs Jēkabs", J.Tilberga "Atmoda", A.Egles "Brīvības cīņas Latgalē 1919.gadā".
 
1956.gadā pēc Rīgas Pionieru pils pasūtījuma Svētku zāles gleznojumiem tika pievienota Ģ.Eliasa glezna "1905.gads", kā arī T.Graša „Dziesmu svētki” un P.Ozoliņa „Līgo svētki”.

 
Zāle nav restaurēta. 

 

 

 

Kariešu namiņš, tagadējais  Valsts prezidenta kancelejas Preses centrs

Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Frīdriha Vilhelma fon Bukshevdena laikā šī ēka bijusi iecerēta kā zirgu stallis. 1804. gadā to plānoja būvēt pēc guberņas arhitekta Matiasa Šonsa projekta. Vēlāk ieceri mainīja. Laikā no 1808.-1809. gadam guberņas arhitekta Kristiana Fridriha Breitkreica vadībā uzcēla kariešu novietni. 1841.-1843 gadā kariešu novietni pārbūvēja, izbūvējot 2. stāvu, kurā dzīvoja zirgu puiši, kučieris un sētnieks. 1874. gadā pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta tika izveidota arī mūsdienās redzamā celtnes fasāde ar zirgu galvu bareljefiem.


Pirmās Latvijas Republikas laikā celtnē atradās garāža, kur stāvēja abas Kārlim Ulmanim paredzētās automašīnas – viena slēgta, otra - atvērta tipa kabriolets. Garāžas ēkā atradās līdz pat 20.gadsimta 70.gadu vidum, līdz namu savā pārziņā pārņēma Mākslas fonds. 1980. gadā ēkā iekārtoja izstāžu zāli un 2. stāvā bija sanāksmju telpas.
 

Tagad kādreizējā kariešu namiņā strādā Valsts prezidenta preses dienests (no 1995. gada) un atrodas Latvijas Valsts prezidentu dāvanu zāle.