top_img
Vēsturnieku komisija

Darba pārskati

Progresa ziņojums

Pirmā apakškomisija: Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā pirmās padomju okupācijas laikā 1940–1941 

Rietumu sabiedrībai, kas nekad nav nonākusi tiešā saskarsmē ar boļševistiskā totalitārisma noziegumiem pret cilvēci, par tiem joprojām maz zināms.  Informācija par šiem noziegumiem nereti ir nepareiza vai pat sagrozīta.  Informācija, kas savulaik nāca no Padomju Savienības, bija pilnībā kontrolēta.  Jāievēro arī padomju propagandas un speciālo dienestu loma informācijas sniegšanā.  Uzsverot savu līdzdalību Otrajā pasaules karā kā galvenajam, pat vienīgajam, pretfašistiskajam spēkam, Padomju Savienība noliedza pati savus noziegumus pret cilvēci, tos piedēvēja citiem un par nodevējiem vai nacistu kolaborantiem nomelnoja cilvēkus, kas šos noziegumus atklāja.  Lai gan mūsdienās ir iespējams atrast nenoliedzamus pierādījumus par padomju noziegumiem pret cilvēci, vēl arvien ir spēki, kas tos cenšas slēpt vai aizbildināt ar padomju līdzdalību antinacistiskajā koalīcijā.  Latvijas gadījumā Krievijas Federācija ar šo aizbildinājumu cenšas attaisnot un paglābt no taisnīgas tiesas personas, kas apsūdzētas nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšanā un masu deportāciju realizēšanā.

 

Vēsturiskais fons

 

Pirms Otrā pasaules kara Latvija, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis – Igaunija un Lietuva –, bija neatkarīga un neitrāla valsts, Tautu savienības locekle, kas neapdraudēja nevienu kaimiņvalsti.  Tiesa, kopš 1934. gada maija tās parlamentāro demokrātiju pēc apvērsuma bija nomainījis Kārļa Ulmaņa autoritatīvais režīms.  Taču tas bija nesalīdzināmi maigāks par nacistiskās Vācijas un boļševistiskās Padomju Savienības totalitārajiem režīmiem ar savām koncentrācijas un GULAGa nometnēm.  Ulmaņa režīms ievēroja 1929. gadā noteikto nāvessoda aizliegumu, turklāt Latvija, tradicionāli pazīstama ar toleranto attieksmi pret minoritātēm, kā viena no retajām Eiropas valstīm uzņēma nacistiskajā Vācijā vajātos ebrejus.  Sasniegusi tiem laikiem augstu dzīves līmeni un izcilus panākumus tautas izglītībā un kultūrā, tā visnotaļ bija ieinteresēta miera saglabāšanā.

 

1939. gada 23. augustā agresīvi noskaņotā Vācija un Padomju Savienība noslēdza savstarpēju neuzbrukšanas līgumu, kas noveda pie Vācijas uzbrukuma Polijai un Otrā pasaules kara.  Šim un sekojošajam 28. septembrī noslēgtajam līgumam pievienotajos slepenajos pielikumos aiz Baltijas tautu mugurām noziedzīgi tika izšķirts to turpmākais liktenis.  Lai gan pagājuši jau vairāk nekā 60 gadu un gan Vācija, gan Krievijas Federācija kā Padomju Savienības mantiniece atzinusi šā slepenā darījuma faktu, kas noveda pie daudzkārtējiem noziegumiem pret cilvēci Baltijā, neviena no abām lielvalstīm nav uzskatījusi par vajadzīgu atvainoties Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.

 

Kopā ar nacistisko Vāciju sagrābusi un sadalījusi Polijas teritoriju, Padomju Savienība sāka rīkoties savā slepenajos pielikumos noteiktajā “interešu sfērā”.  It kā rūpējoties par savu drošību, tā 1939. gada septembra beigās un oktobra sākumā uzspieda Baltijas valstīm “sadarbības līgumus”, kas paredzēja tajās ievest ievērojamus Sarkanās armijas kontingentus.  Nākamā gada jūnijā, kad Eiropas uzmanība bija pievērsta vācu iebrukumam Francijā, Padomju Savienība okupēja Igauniju, Latviju un Lietuvu, kas nespēja turēties pretī pārspēkam.  To darot, tā ignorēja starptautiskās tiesības un divpusējos neuzbrukšanas līgumus.

 

Latvijā šis pirmais padomju okupācijas periods no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 7. jūlijam piedzīvotās brutālās necilvēcības dēļ pazīstams ar apzīmējumu “Baigais gads”.  Latvija beidza pastāvēt kā neatkarīga valsts savā teritorijā, lai gan Latvijas aneksiju neatzina liels skaits rietumvalstu, ieskaitot ASV un Lielbritāniju.  Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā noorganizēja vietējie komunisti un citi kolaboranti militāras okupācijas apstākļos.  Vietējos komunistus, kuru skaits nepārsniedza 400, pirms varas pārņemšanas bija algojusi Kominterne, un viņu ietekme sabiedrībā bijusi niecīga.  Vienlaikus ar neatkarīgās valsts aparāta salaušanu atlaida un vajāja valstsvīrus, diplomātus, ierēdņus, virsniekus.  Represēja kulturālās un intelektuālās aprindas, kas nepieņēma marksisma–ļeņinisma monoideoloģiju, un nesaudzīgi vērsās pret jebkuru pretošanās mēģinājumu.  Boļševistiskās pseidodemokrātijas vārdā pamatos pārveidoja sabiedrības struktūru, atcēla preses brīvību un ieviesa cenzūru.  Privātīpašumu likvidēja vai stipri ierobežoja.  Latvija tika ekonomiski izlaupīta.

 

Padomju okupācijas režīma represijas kulmināciju sasniedza 1941. gada pavasarī.  14. jūnijā notika masveida civiliedzīvotāju deportācija no Latvijas uz Sibīriju.  Ļaužu transportēšanai nepiemērotos preču vagonos, pēc jaunākajiem datiem, izveda 15 424 cilvēkus, to vidū mazgadīgus bērnus un zīdaiņus, no kuriem lielākā daļa gāja bojā jau ceļā, daudzi citi – no bada un aukstuma Sibīrijā.  Pēc Vācijas un Padomju Savienības kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā, Sarkanarmijai haotiski atkāpjoties, Rīgā un tās apkārtnē, kā arī citās vietās daudzi civiliedzīvotāji tika brutāli nogalināti.

 

Apakškomisijas mērķi

 

Pirmās apakškomisijas mērķis ir objektīvi un iespējami konkrēti noskaidrot padomju režīma noziegumus pret cilvēci Latvijā minētajā laikā no 1940. gada 17. jūnijam līdz 1941. gada 7. jūlijam.  Šie noziegumi pret neatkarīgās Latvijas pilsoņiem izpaudās cilvēku apcietināšanā, ieslodzīšanā, izsūtīšanā uz t.s. GULAGa nometnēm, nometināšanā uz mūžu tālos PSRS apgabalos un nogalināšanā.  Tas notika bez tiesas un izmeklēšanas, ļoti bieži pat neuzrādot apsūdzību.  Apsūdzības izvirzīja pēc PSRS likumiem, un tās bija ar atpakaļejošu spēku – par piedēvētiem noziegumiem, pildot dienesta pienākumus neatkarīgās Latvijas laikā.  Apsūdzības pilnībā ignorēja starptautiskas konvencijas un tiesības.  Tikpat svarīga ir kolaborācijas problēmas izpēte, noskaidrojot vietējo komunistu un t.s. padomju aktīvistu līdzdalību represijās pret okupētās Latvijas civiliedzīvotājiem.  Jānoskaidro arī, vai un kur tieši vietējo civiliedzīvotāju slepkavībās piedalījušies no Latvijas teritorijas 1941. gada jūnija pēdējā un jūlija pirmajā nedēļā atkāpušies sarkanarmieši.

 

Agrākā pētniecība

 

Latvijā padomju režīma noziegumus pret cilvēci pirmajā okupācijas periodā varēja sākt pētīt tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā.  Tikai Rietumos dzīvojušie vēsturnieki, tostarp baltu izcelsmes pētnieki, varēja nodarboties ar šo jautājumu risināšanu un publicēt savus atzinumus, lai gan viņiem nebija pieejami Padomju Savienības un okupētās Latvijas avoti[1].  Latvijā zināms pētniecības darbs šai ziņā veikts jau pirms vēsturnieku komisijas izveidošanas, pat pirms 1991. gada.  Tika publicēti dokumentu krājumi par Latvijas okupāciju un okupācijas varas politiku Latvijā, par politiskajām prāvām no 1940. līdz 1986. gadam[2]. Izdoti arī represēto saraksti[3], upuru liecības[4], publikācijas par represijām[5] u.c.  Taču periods pētīts, balstoties galvenokārt uz pašu pētnieku entuziasmu, bez kopēja plāna un darbības saskaņošanas, daudzos gadījumos – arī bez materiālā nodrošinājuma.

  

Apakškomisijas darbs

 

Ar komisijas nodibināšanu sākās sistemātisks darbs, apzinot konkrētu tēmu izpētē ieinteresētos zinātniekus, tai skaitā – gados jaunos pētniekus.  Pētniecības darbu stimulēja valdības izdalītais finansējums.

 

Starptautiskā konference “Latvija Otrajā pasaules karā”, ko komisija noorganizēja 1999. gada 14.–15. jūnijā, stimulēja pētniecību par padomju režīma represijām pret Latvijas iedzīvotājiem, masveida un atsevišķām mazāka apmēra deportācijām, par cilvēku apcietināšanu, spīdzināšanu un nonāvēšanu.

 

2001. gada 12.–13. jūnijā sakarā ar 14. jūnija deportācijas 60. gadskārtu Rīgā notika apakškomisijas organizēta starptautiska konference, kā arī iznāca komisijas daļēji finansētais dokumentu krājums ar 15 424 deportēto personu datiem “Aizvestie...”[6]. Konferences referāti sniedza deportācijas vērtējumu salīdzinājumā ar citu tautu perspektīvu un pieredzi.  Vairākums dalībnieku, to skaitā visi Latvijas pārstāvji, 1941. gada 14. jūnija deportāciju vērtēja kā genocīda izpausmi saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra konvencijas (Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide, 9 December 1948) 2. panta vairākiem punktiem[7], noraidot Krievijas Federācijas pārstāvju mēģinājumus to apstrīdēt.  Konferences rezumējumā tomēr tika fiksēta nepieciešamība detalizētāk izvērtēt un argumentēt šo genocīdu.

 

Sagatavoti un 2002. gadā tiks publicēti šīs konferences materiāli, tāpat pētnieku zinātniskie raksti.  Dr. hist. Irēnes Šneideres rakstā būs aplūkota padomju režīma izrēķināšanās ar civiliedzīvotājiem Latgalē 1940. gada jūnija beigās un jūlija sākumā. Dr. hist. Ēriks Jēkabsons pievērsies represijām pret minoritātēm, bet kopā ar Aināru Bambālu – represijām pret Latvijas armijas virsniekiem.  Savukārt Aināra Lerha raksts veltīts diplomātu likteņiem.

 

Vairākus rakstus par līdzīgām problēmām, tai skaitā par kolaborāciju padomju okupācijas pirmajā periodā, apņēmušies sagatavot citi vēsturnieki līdz 2001. gada nogalei.  Viņiem garantēts komisijas finansiāls atbalsts.  Rezultāti ļauj secināt, ka komisija ievērojami veicinājusi pētniecību par padomju režīma noziegumiem pret cilvēci Latvijā.

  

Turpmākais darbs

 

Tēmas turpmākajā izpētē svarīgi noskaidrot un izvērtēt padomju represiju apmērus okupētajā Latvijā, kolaborācijas cēloņus un iemeslus, kolaborantu sociālo izcelsmi.  Nozīmīgi arī izvērtēt, kāda vieta Latvijai, respektīvi, Baltijai, tika ierādīta Kremļa aplēsēs tā laika un plašākā perspektīvā.  Turpmāk jāanalizē arī padomju režīma ekonomiskā un nacionālā politika, pastiprinātā rusifikācija, kultūras sovjetizācija u.c. problēmas.

 

Lai veiktu šos uzdevumus, arī turpmāk pētniekiem būs nepieciešams finansiālais nodrošinājums.  Visai problemātiska ir mūsu vēsturnieku pieeja attiecīgiem Krievijas Federācijas arhīviem.  Tās arī ir galvenās problēmas, kas traucē komisijas pirmās apakškomisijas organizēto izpētes darbu.
 


[1] Lai gan daudzām sākotnējām Rietumu publikācijām par šo tēmu, it īpaši aukstā kara laikā, bija skaidrs politisks nolūks – padomju noziegumu nosodījums un aicinājums atbrīvot Baltijas valstis –, ne visām trūkst dokumentāras vai zinātniskas vērtības.  Starp svarīgākajām: These Names Accuse: Nominal List of Latvians Deported to Soviet Russia in 1940–41.  Stockholm: Latvian National Foundation, 1952; Report of the Select Committee to Investigate Communist Aggression and the Forced Incorporation of the Baltic States into the U.S.S.R.: Third Interim Report.  Washington: US Printing Office, 1954, 537 lpp. (pazīstams kā  Kerstena komitejas ziņojums);  Ādolfs Šilde.  Pa deportēto pēdām.  [Ņujorkā]: Grāmatu Draugs, 1956, 304 lpp. (Šilde ieguva informāciju, intervējot no padomju gūsta atlaistos vācu karagūstekņus).  Interesants, bet publikācijas datuma dēļ nereti neievērots avots ir Alfreda Ceichnera grāmata Latvijas boļševizācija.  Rīgā: A. Ceichnera apgāds, 1944; pārpublicēts 1986, 595 lpp.  Sevišķi jāpiemin nepolitizētā zinātniskā pieeja 1969. gadā dibinātās Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies – AABS) darbā.  Zinātniskie raksti, kas publicēti Journal of Baltic Studies un AABS izdotajās grāmatās, reģistrēti:Laurence Kitching.  Baltic Studies Indexes 1970–1997.  Hackettstown, NJ: AABS, 1998, 136 lpp.  Jāievēro arī Romuald. J. Misiunas and Rein Taagepera.  The Baltic States: Years of Dependence 1940–1980.  Berkeley: U of California P, 1983, 333 lpp.

 

[2]Latvijas okupācija un aneksija: 1939–1940: Dokumenti un materiāli.  Sast. I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga.  Rīga: Preses nams, 1995, 603 lpp.;  Okupācijas varu politika Latvijā, 1939-1991: Dokumentu krājums.  Atb. red. E. Pelkaus.  Rīga: Latvijas Valsts arhīvs/Nordik, 1999, 590 lpp.;  Politiskās prāvas Latvijā 1940–1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs.  Red. R. Vīksne un K. Kangeris.  Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 975 lpp.

 

[3]Represēto saraksts 1941Latvijas Arhīvi, 1–2.  Pielikums.  Rīga: Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija, 1995.

 

[4]Anda Līce, sast. un red.  Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības.  1.–2. grām.  Rīga: Liesma, 1990, 1993.  604, 622 lpp.;  3.–4.  grām.  Rīga: Preses nams, 1994, 1995.  312, 320 lpp.

 

[5]J. Riekstiņš.  “’Kulaki’ Latvijā (1940.–1953. gads): Kā varasvīri Latvijā ‘kulakus’ taisīja un kādas sekas tas radīja”.  Dokumenti un fakti.  Rīga: Ievanda, 1996.  129. lpp.;  A. Bambals. “Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā”, Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Zinātniskās konferences materiāli.  Rīga: Zinātne, 1992.  74.–86. lpp.

 

[6]Elmārs Pelkaus u. c., red.  Aizvestie: 1941. gada  14. jūnijs.  Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 2001.  808 lpp.

 

[7]Sk. konvencijas 2. pantu: “Šajā konvencijā genocīds nozīmē jebkuru no sekojošām rīcībām, kas veiktas nolūkā iznīcināt pilnībā vai daļēji nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu: a) nogalinot grupai piederīgos; b) nodarot grupai piederīgajiem smagus miesas vai garīgus bojājumus; c) apzināti uzspiežot grupai dzīves apstākļus ar aprēķinu, lai novestu pie grupas pilnīgas vai daļējas iznīcināšanas; d) ieviest noteikumus ar nolūku aizkavēt dzimstību grupā”.  Citēts pēc Günter Hoog and Angela Steinmetz, red.  International Conventions on Protection of Humanity and Environment.  Berlin and New York: Walter de Gruyter, 1993, 32. lpp.