top_img
Kārlis Ulmanis

Latvijas Valsts prezidents 1936-1940

Kārlis Ulmanis bija Latvijas Republikas prezidents no 1936.gada līdz 1940.gadam. 1934.gada 15. maijā Kārlis Ulmanis rīko valsts apvērsumu, līdz ar kuru sākās autoritārās varas periods Latvijā. 1936.gada 11. aprīlī Kārlis Ulmanis pārņem Valsts un Ministru prezidenta amatu, pasludinot sevi par tautas vadoni. Viņš necieta ilgu vilcināšanos, bija izcili apdāvināts politiķis, kam raksturīga dzelzs griba, milzīga enerģija, rīkotāja un organizētāja spējas, fanātiska darba mīlestība, pieticība personiskajā dzīvē, dziļš un patiess patriotisms. Viņa pamatsaukļi bija: "Vienība, vadonība, latviskums". 

 

 

Kārlis Ulmanis dzimis 1877.gada 4.septembrī Dobeles apriņķa Udzes pagasta Pikšu mājās. Mācījies Bērmuižas pamatskolā, Jelgavas pilsētas Aleksandra skolā, Jelgavas reālskolā. 1896.gadā izstājas no Jelgavas reālskolas un dodas uz Austrumprūsiju mācīties piensaimniecības kursos Tapiavas (tag. Gvardejskas) Piensaimniecības skolā. 1897.gadā strādā par pienotavas vadītāju Rīgā, Krāsotāju ielā. 1902.gadā kopā ar J.Bergu vada piensaimniecības kursus Bērmuižā. No 1902.-1903.gadam studē Šveices Federālajā politehnikumā Cīrihē. No 1903.-1905.gadam studē lauksaimniecību Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūtā, vienlaikus Latvijā vadot vairākas piensaimniecības kursu programmas.


1905.gada 21.decembrī par piedalīšanos 1905.gada revolūcijā tiek arestēts un nosūtīts uz Pleskavas cietumu. 1906.gadā atbrīvots no apcietinājuma, 1907.gada pavasarī izceļo uz Ņujorku (ASV). Studē lauksaimniecību vairākās ASV koledžas tipa mācību iestādēs, kļūst par saimniecisku uzņēmumu vadītāju un Nebraskas universitātes lektoru.

 

Kad 1913.gada martā Krievija izsludina amnestiju 1905.gada revolucionāriem, Kārlis Ulmanis atgriežas Latvijā un strādā par agronomu Baltijas Lauksaimnieku biedrībā Valmierā, par instruktoru Rīgas Lauksaimniecības centrālkomitejā, no 1914.-1916.gadam - par Baltijas lauksaimnieku biedrības žurnāla "Zeme" redaktoru. 1916.gadā  tiek ievēlēts Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdē. 1917.gada martā tiek ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē, aprīlī - par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku. Piedalās Latvijas Zemnieku savienības dibināšanā.


1918.gada 17.novembrī tiek ievēlēts par Latvijas Tautas Padomes Ministru prezidentu. 18.novembrī Tautas Padome K.Ulmanim uztic sastādīt Ministru kabinetu. No 18.novembra līdz 19.decembrim - Zemkopības ministrs. No 1918.gada 19.novembra līdz 1919.gada 13. jūlijam - Ministru prezidents. 1919.gada janvārī daļa Latvijas Pagaidu valdības ministru ar K.Ulmani priekšgalā emigrē. Lai nosargātu Latvijas valstiskumu, tiek lūgta palīdzība Dānijas, Zviedrijas, Igaunijas valdībai. No 1919.gada 14. jūlija līdz 4.septembrim - Zemkopības ministrs, no 1919.gada 14. jūlija līdz 8.decembrim -  Ministru prezidents.

 

1919.gada septembrī notika neizdevies atentāta mēģinājums pret K.Ulmani. No 1919.gada 16.oktobra līdz 1920.gada 11. jūnijam - Kara ministrs, no 1919.gada 9.decembra līdz 1920.gada 11. jūnijam - Ministru prezidents un Apsardzības ministrs.1920.gada 11. aprīlī - otrais atentāts pret K.Ulmani. No 1920.gada 12. jūnija līdz 1921.gada 18. jūnijam Kārlis Ulmanis ir Ministru prezidents. 1921.gada 27. aprīlī - trešais pret Kārli Ulmani vērstais uzbrukums.


1922.gada 18. jūnijā pēc K.Ulmaņa ierosinājuma nodibina Kultūras fondu. 1925.gada 28.februārī apbalvots ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. No 1925.gada 24.septembra līdz 1926.gada 6. maijam - Ministru prezidents. No 1926.gada 7. maija līdz 18.decembrim - Ārlietu ministrs. No 1931.gada 27. marta līdz 5.decembrim, kā arī no 1934.gada 17. marta līdz 15. maijam - Ministru prezidents un Ārlietu ministrs. No 1934.gada 18. maija līdz 1940.gada 20. jūnijam - Ministru prezidents.


1934.gada 15. maijā K.Ulmanis rīko valsts apvērsumu. Sākas viņa autoritārās varas periods Latvijā. 1936.gada 11. aprīlī pārņem Valsts un Ministru prezidenta amatu, pasludina sevi par tautas vadoni. 

 

 

1937.gadā nodibina Tēvzemes balvu. 1938.gada 11.augustā apbalvots ar augstākās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.


1940.gada 21. jūlijā nodod valsts vadītāja pilnvaras A.Kirhenšteinam. 1940.gada 22. jūlijā tiek deportēts uz PSRS. 1940.gada 23. jūlijā nonāk Maskavā. No 1940.gada 29. jūlija līdz 1941.gada maijam tiek nometināts Vorošilovskā speciāli sagatavotā savrupmājā. 1941.gada 4. jūlijā par kontrrevolucionāru darbību pret starptautisko komunistisko kustību padomju vara K.Ulmani arestē un ievieto Valsts drošības pārvaldes iekšējā cietumā Ordžinikidzes novadā. 1942.gada 8.septembrī nogādāts Turkmēnijas PSR, Krasnovodskā. 1942.gada 14.septembrī tiek ievietots cietuma lazaretē.


Miris 1942.gada 20.septembrī Krasnovodskas cietumā. Pēc liecinieku stāstījumiem, apglabāts Krasnovodskas kapsētā.

 

Biogrāfija

Ceturtais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ir dzimis 1877.gada 4.septembrī Jelgavas apriņķa Bērzes pagasta Udzes Pikšās, kur saimniekoja viņa tēvs Indriķis ar sievu Lizeti. Pirmo izglītību ieguva Bērmuižas pamatskolā, vēlāk Jelgavas Aleksandra skolā un Jelgavas reālskolā, no kuras izstājās 1896.gadā. Tajā pašā gadā dodas uz Austrumprūsiju mācīties piensaimiecības kursos Tapiavas Piensaimniecības skolā. 1897.gadā strādā par pienotavas vadītāju Rīgā, 1902.gadā kopā ar J.Bergu vada piensaimniecības kursus Bērmuižā.


No 1902.-1903.gadam studē Šveices Federālajā politehnikumā Cīrihē. No 1903.-1905.gadam studē lauksaimniecību Leipcigas Universitātes Lauksaimniecības institūtā, vienlaikus Latvijā vadot vairākas piensaimniecības kursu programmas.


Kārlis Ulmanis bija iejaukts arī 1905.gada revolūcijā. Par musinošām runām un rakstiem latvisku skolu labā 1905.gada 21.decembrī Ulmanis kādu laiku nosēdēja Pleskavas cietumā. 1906.gadā atbrīvots no apcietinājuma. 1907.gadā sekoja trimdas gadi Vācijā un ASV, kur studē lauksaimniecību vairākās ASV koledžas tipa mācību iestādēs un smagā darbā kļuva par saimniecisku uzņēmumu vadītāju un Nebraskas universitātes lektoru.


1913.gada martā Krievija izsludina amnestiju 1905.gada revolucionāriem. Vasaras sākumā pēc atgriešanās Latvijā Ulmanis strādā par agronomu Baltijas Lauksaimnieku biedrībā Valmierā, par instruktoru Rīgas Lauksaimniecības centrālkomitejā, no 1914.-1916.gada par Baltijas lauksaimnieku biedrības žurnāla "Zeme" redaktoru. 1916.gadā tiek ievēlēts Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdē. 1917.gada martā Ulmanis tiek ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē, aprīlī - par Vidzemes guberņas pagaidu komisāra vietnieku, piedalās tā laika lielākās politiskās partijas - Latviešu Zemnieku savienības - dibināšanā.


1918.gada 17.novembrī  tiek ievēlēts par Latvijas Tautas Padomes Ministru prezidentu. 18.novembrī kļūst par pirmo Latvijas Ministru prezidentu. Šajā postenī līdz 1940.gadam viņš pabija pavisam 5 reizes.

 

 

Četras reizes viņš bija arī Ārlietu ministrs vai tā vietas izpildītājs, vienu reizi Kara ministrs, vairākas reizes Apgādes un Zemkopības ministrs. Ulmanim bija izcils politiķa talants, tomēr viņš bija galvenokārt ieinteresēts iekšpolitikā, valsts iekšējās dzīves celšanā un tautas labklājības veicināšanā. Ārpolitikā viņu visvairāk interesēja tirdzniecības līgumi un Baltijas antantes izveidošana. Sūtņu ziņojumus viņš gan tomēr lasīja un dažreiz uz lappušu malām pierakstīja trāpīgus komentārus.


Ulmaņa ideāls bija latviska, būtībā lauksaimnieciska, neatkarīga, saimnieciski nodrošināta neitrāla Latvija. Ulmanis bija dedzīgs patriots un vēlējās Latviju, kurā ceturtā daļa iedzīvotāju bija nelatvieši, padarīt par spilgti latvisku zemi.


Tomēr Latvijas neatkarības pirmie 20 gadi Ulmanim atnesa vilšanos un, par spīti aktīvai politiskai darbībai, arī  atstumtības sajūtu. Savā vēstījumā Latvijas neatkarības 20.gadadienā, 1938.gada 18.novembrī, Ulmanis sacīja: "Darba, enerģijas un arī panākumu bagāti bija taisni pirmie gadi pēc Brīvības cīņu izbeigšanas. Bet tad nāca citi laiki, ar nesaskaņām, ķildām, veltīgiem strīdiem un neauglīgu runāšanu. Cēlie ideāli sāka izbālēt, un to vietā draudēja nostāties vienas dienas rēķini un aprēķini, tā ka svešinieki vēlāk varēja par mums teikt tādus vārdus: sadziedējuši kara brūces, jūs iegrimāt ikdienā, un kaut arī tās bija sekmes, jums kaut kā trūka. Jums trūka lielās, nešaubīgās, mērķtiecīgās gribas, mērķtiecīgās organizācijas." Liekas, šādas idejas bija pamudinājušas Kārli Ulmani kā Ministru prezidentu kopā ar Kara ministru Jāni Balodi izšķirties par Satversmes un Saeimas darbības apturēšanu 1934.gada 15. maijā.

 


Tas bija valsts apvērsums, autoritāra režīma un vadonības iedibināšana, ko, iespējams, izraisīja demokrātisko tradīciju trūkums jaunajās valstīs un vispārējie nacionālisma uzplūdi Eiropā - līdzīgus apvērsumus jau agrāk bija veikuši Antans Smetona Lietuvā un Konstantīns Petss Igaunijā. Laika biedru vērtējumā Ulmanis nebija tik daudz domātājs, cik darītājs, kas paļāvās uz savu intuīciju. Viņš necieta ilgu vilcināšanos, bija izcili apdāvināts politiķis, kam raksturīga dzelzs griba, milzīga enerģija, rīkotāja un organizētāja spējas, fanātiska darba mīlestība, pieticība personiskajā dzīvē, dziļš un patiess patriotisms. Viņš nekad neapprecējās, ģērbās un ēda vienkārši, nebija ieinteresēts ne naudā, ne mantā. Lielu daļu ienākumu ziedoja savai partijai un vēlāk labdarīgiem mērķiem. Tomēr novērotāju vērtējumā Ulmaņa darbs un panākumi ļoti cēla viņa pašapziņu un, iespējams, radīja pat zināmu iedomību un paštaisnību. Viņā nostiprinājās pārliecība, ka pats liktenis viņam lēmis būt par latviešu tautas vadoni un Latvijas valdnieku. Diktatūras pamatsaukļi bija: "Vienība, vadonība, latviskums". Paradis viens pats visu izlemt, viņš padomniekus maz ievēroja un padomus neuzklausīja, ja pats tos nebija prasījis. Viņš gan uzklausīja citu domas pirms lēmumu pieņemšanas, bet gaidīja absolūtu uzticību un paļaušanos uz viņu pēc lēmuma pieņemšanas to īstenošanas procesā. Ulmanim bija liela pārākuma apziņa un viņš necieta konkurentus. Latviju Ulmanis pārvaldīja ar paša izraudzīta Ministru kabineta palīdzību.


Ulmaņa diktatūras laikā tika gūti neapstrīdami panākumi lauksaimniecībā un valsts saimniecības izveidošanā, tomēr, gribēdams tautai palīdzēt un sagādāt tai labāku nākotni, viņš īstenībā atņēma tai pašlemšanas tiesības, privātsaimniecību lielā mērā pakļāva valsts kontrolei un daļēji pārvērta valsts saimniecībā. Vēl ievērojamāki panākumi tika sasniegti izglītības un kultūras jomā - pieaugošas Kultūras fonda aktivitātes, "Draudzīgā aicinājuma", Lauksaimniecības akadēmijas, Latvijas Vēstures institūta un Tēvzemes balvas iedibināšana, Brāļu kapu celtniecības nobeigšana, uzceltas daudzas monumentālas celtnes un pieminekļi, īpaši skolu celtnes provincē (uzplaukuma laikā atklātas pat 94 skolu jaunceltnes gadā). Šajā laikā tika uzcelta arī Ķeguma spēkstacija, jauni dzelzceļi, sākta vietējo izrakteņu kūdras un kaļķakmens plašāka izmantošana ražošanā un enerģētikā, plauka un modernizējās lauksaimniecība, paplašinājās eksports, stabilas bija finanses un nauda.


Paralēli bija arī demokrātijas ierobežojumi, zināma nacionālās politikas saasināšanās, arī saimnieciskajā jomā, tomēr nepastrīdams bija arī liels nacionāls pacēlums, ideālisma pieaugums prāvā sabiedrības daļā. Bija arī vadonības kults, kas dažbrīd izpaudās nepievilcīgā veidā, subjektīvisms un autoritārisms. Ulmanim neapšaubāmi varētu pārmest nepietiekamu aktivitāti ārpolitikā. Savas vadonības sešos gados viņš ne reizes neizbrauca no Latvijas ne diplomātiskā misijā, ne privātā braucienā. Maz vērības Ulmaņa valdība veltīja valsts aizsardzībai. 

 


Nepatīkamo valsts vēlēšanu lietu 1936.gada 12. martā Ulmanis nokārtoja vienkārši ar sava Ministru kabineta lēmumu pārņemt savās rokās arī Valsts prezidenta amatu. Tagad viņš bija kļuvis vienvaldnieks - valdības galva, Valsts prezidents, bruņoto spēku un aizsargu augstākais vadonis. 1936.gada 12. marta likumā var lasīt, ka Ulmanis kā Ministru prezidents Valsts prezidenta amatu pildīs līdz 1934.gada 18. maija deklarācijā paredzētās Satversmes reformas izveidošanai, un viņam atvaļinājumā esot vai citu iemeslu dēļ nevarot pildīt valsts prezidenta amatu, to pildīs Kara ministrs Jānis Balodis. Šis likums arī atcēla visus pastāvošos likumus, ciktāl tajos Valsts prezidenta amata pildīšanai noteikta citāda kārtība. Tādēļ nav brīnums, ka pēc tam, kad Ulmanis trīs gadus jau bija pavadījis arī Valsts prezidenta amatā, nekas nenotika, un viņš mierīgi paturēja šo amatu, ignorējot konkrētā prezidentūras termiņa izbeigšanos.


Ar 1940.gada 23. aprīļa likumu, kas stājās spēkā 1940.gada 15. maijā, Kārlis Ulmanis pārņēma absolūtu varu Latvijā. Tagad viņš bija ne tikai bruņoto spēku, bet visas valsts aizsardzības augstākais vadonis, pārņemot visu dzīvā spēka un materiālos resursus. Vienīgi viņš varēja lemt Latvijas likteni, gan saziņā ar 9. aprīlī izsludināto Valsts aizsardzības padomi.


Diktatūras režīms, prezidenta ārējā un militārā politika bija vājinājusi Latvijas spēju pastāvēt ārkārtīgi sarežģītajā starptautiskajā situācijā, un pēc 1940.gada 16. jūnija padomju ultimāta Ulmanis nedeva pavēli pretoties Sarkanajai armijai un pakļāvās okupācijas varai. 17. jūnijā Ulmanis atteicās tikai no Ministru prezidenta amata un līdz 21. jūlijam palika Valsts prezidenta amatā, cerot uz kaut kāda veida sadarbību ar jauno iekārtu un iespējami mazākiem cilvēku upuriem. K.Ulmaņa rīcība šajās liktenīgajās dienās netiek vērtēta viennozīmīgi un diskusijas par viņa motīviem un iespējamām alternatīvām vēl turpinās.


1940.gada 22. jūlijā Kārli Ulmani aizsūta uz Maskavu un tālāk uz Vorošilovsku (tagad Stavropoli) Ziemeļkaukāzā, kur viņš dzīvoja trūcīgos apstākļos līdz 1941.gada 21. jūnijam, kad vācieši iebruka Padomju Savienībā. Tad viņu novietoja preventīvā arestā un, vāciešiem tuvojoties Kaukāzam, 1942.gadā aizveda uz Mahačkalu pie Kaspijas jūras. Vāciešiem ielaužoties Kaukāzā 1942.gada septembrī, viņu kopā ar citiem arestantiem vai bēgļiem kuģī veda pāri Kaspijas jūrai uz Krasnovodsku Turkmenistānā. Kārļa Ulmaņa dzīves un darbības beigu posms joprojām ir neziņā tīts. Iespējamā apbedīšanas vieta ir Krasnovodskas "vecie kapi", kur apbedīti bijušie cietumnieki, precīza kapavieta līdz šim vēl nav zināma.