Valda Zatlera prezidentūras komisijas un padomes

Vēsturnieku komisija

Lekcijas un dokumenti

"Pretošanās kustība nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā (1941-1945): izpētes stāvoklis un perspektīvas"

Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

Par pretošanās kustību Latvijā nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā pēdējos gados ir norisinājušās gan akadēmiskas diskusijas sakarā ar jēdziena “pretošanās kustība” izpratni un pētniecības problemātiku kopumā, gan īpaša uzmanība sabiedrībā ir bijusi pievērsta 1943. gada 13. augustā nodibinātās Latvijas Centrālās padomes (LCP) un tās vadītāja profesora Konstantīna Čakstes darbības izvērtējumam. Par šīs tematikas aktualitāti liecina arī jau 1996. gada 25. aprīlī Latvijas Republikas Saeimas pieņemtais likums "Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", kas par nacionālas pretošanās kustības dalībniekiem atzīst Latvijas Republikas iedzīvotājus, kuri 1) piedalījās bruņotā un pagrīdes pretošanās cīņā pret okupācijas režīmu militārajiem formējumiem un šo režīmu administrāciju; 2) veicināja bruņoto un pagrīdes pretošanās cīņu, sniedzot cīnītājiem materiālu un citādu palīdzību un riskējot ar savu brīvību un dzīvību; 3) propagandēja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ideju, izplatot nelegālo presi, uzsaukumus vai citus izdevumus, kā arī atklāti vēršoties pret okupācijas režīmu, tā iedibināto kārtību un ideoloģiju. Likums arī nosaka, ka par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem nevar atzīt personas, kuras piedalījušās komunistiskā vai nacistiskā režīma politiskajās represijās vai sodītas par tīšiem smagiem noziegumiem, ja tās nav reabilitētas.

Atšķirībā no vairuma Rietumeiropas valstu, kur to tautu brīvības atgūšana bija panākama līdz ar Hitlera Vācijas sakaušanu, latviešu pretošanās kustības dalībnieki bija spiesti darboties daudz sarežģītākos apstākļos, kad cīņa pret vienu okupantu vēl nenozīmēja patstāvības atjaunošanu, bet notika laikā, kad draudēja otras okupācijas varas atgriešanās. Tāpēc cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu bija vērsta pret abiem okupantiem – komunistiem un nacistiem, ko pierāda gan pati pretošanās kustības darbība, gan abu okupācijas varu pret pretošanās kustības dalībniekiem vērstās represijas. Pretošanās kustības nacistu okupētajā Latvijā pirmsākumi ir meklējami jau 1940.-1941. gada latviešu patriotu nelegālajā cīņā pret padomju okupācijas režīmu, un tā arī nenoslēdzās līdz ar nacistiskās Vācijas kapitulāciju 1945. gada 8. maijā, bet gan bruņotā, gan vēlāk nevardarbīgā veidā turpinājās visu pēckara padomju okupācijas periodu līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai. Apstākļos, kad pretošanās kustības interesēs nebija nacistiskās Vācijas bruņoto spēku vājināšana cīņā pret Padomju Savienību, pretošanās kustības dalībnieki, kaut arī daļa nodarbojās ar militāro izlūkošanu, ieroču un munīcijas vākšanu, vairums tomēr veica mutiskas un rakstiskas informācijas izplatīšanu, kavēja okupācijas varas rīkojumu izpildi un centās tos izmantot latviešu tautas interesēs, nostiprinot sabiedrībā uzticību brīvai un neatkarīgai Latvijas valstij. Šī pretošanās kustības forma izrādījās noturīga un turpinājās arī pēckara padomju okupācijas gados, un tai bija svarīga nozīme arī vēlākajā Latvijas neatkarības atgūšanā pusgadsimtu vēlāk.

Pretošanās kustībai nacistu okupētajā Latvijā bija dažādās neorganizētās un organizētās izpausmes. No vienas puses tā bija ārpus okupācijas režīma sistēmas pastāvoša atsevišķu indivīdu un organizāciju nelegāla darbība, kurā bija iesaistīti visdažādākie sabiedrības sociālie un politiskie slāņi, demokrātiskās Latvijas Republikas politiķus un Saeimas deputātus, un radikālnacionālistiskās organizācijas „Pērkonkrusts” bijušos locekļus ieskaitot. Pretošanās kustība Latvijā nebija vienota, un par tās vadošo centru neizdevās kļūt arī Latvijas Centrālajai padomei, kurai kara gados bija lieli nopelni nelegālu sakaru organizēšanā un informācijas sniegšanā Latvijas diplomātiem Rietumos un bēgļu laivu organizēšanā pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Brīdī, kad Latvijā vienu okupācijas varu nomainīja otra, LCP tomēr nespēja izveidot rīcības spējīgu Latvijas pagaidu valdību un īstenot plānus par militārās palīdzības saņemšanu no ārzemēm un līdz ar to arī nevarēja efektīvi izmantot ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas un citu latviešu vienību militāro potenciālu iespējamai Latvijas neatkarības atgūšanai. Izvērtējot līdzšinējās historiogrāfijas paveikto pretošanās kustības vēstures izpētē lielā mērā var piekrist vēsturnieka Antonija Zundas viedoklim, ka „turpmāk lielāka vērība jāpievērš nevis jau samērā labi izpētītiem jautājumiem par Latvijas Centrālo padomi un kureliešu darbību, bet gan citu pretošanās organizāciju un grupu, inteliģences, lauku ļaužu, studentu, skolēnu, atsevišķu indivīdu aktivitāšu atklāšanai. Pretošanās kustības efektivitāti Vācijas okupētajā Latvijā nevajadzētu vērtēt tikai pēc kādiem kvantitatīviem vai kvalitatīviem faktoriem - cik nelegālo skrejlapu, memorandu, laikrakstu izplatīts, cik sabotāžas aktu vai diversiju paveikts. Pretošanās okupantiem kopumā bija nozīmīga tajā ziņā, ka apliecināja sabiedrības augsto morāli un uzticību demokrātijas vērtībām”.

No otras puses, pretošanās kustība nacistu okupētajā Latvijā izpaudās arī ārēji legālā, bet iekšēji slēptā pret okupācijas režīmu vērstā darbībā, daudziem tās dalībniekiem vienlaikus atrodoties gan vācu okupācijas varas dažādās pārvaldes, saimnieciskās, militārās un citās struktūrās, gan pretošanās kustībā. Spilgti šo darbības veidu ir raksturojis bijušais pretošanās kustības dalībnieks Arturs Neparts rakstot, ka „pretestību vāciešiem pauda un organizēja daudzas latviešu centrālās iestādes, kuru priekšgalā atradās vai nu tieši pretošanās kustības dalībnieki vai to aktīvi atbalstītāji. Plašāko darbu veica Izglītības ģenerāldirekcija, jaunatnes latviskās dvēseles un reizē arī karam atbilstoši augsta zināšanu līmeņa saglabāšanā. Direkcijas vadītāju darbu atbalstīja ne tikai pārējie izglītības darbinieki, bet arī jaunatne. Daudzi skolu inspektori, skolotāji un skolnieki bija aktīvi pretošanās kustības dalībnieki ar direkcijas ziņu. Tā blakus tīriem nacionālās izglītības jautājumiem šis, pa visu Latviju izvērstais, centralizētais un saskanīgais aparāts iedarbojās katrā gadījumā, kur skartas bija latviešu intereses, kā arī ar savām iespējām aktīvi atbalstīja pretošanās kustības grupu izveidošanos, sakarus un darbību. Vadošie pretošanās kustības dalībnieki bieži politiskos jautājumos un rīcībā konsultējās pie Tieslietu ģenerāldirektora. Aktīvi mūsu saimniecisko vērtību saglabāšanā darbojās Lauksaimniecības ģenerāldirekcija. Līdzīgi darbojās daudzas latviešu iestādes. Nozīmīga bija dažu latviešu darbība vācu iestādēs, kas apgādāja pretošanās kustību un vadošos sabiedriskos darbiniekus ar informāciju, ko vācieši slēpa no latviešiem”. Domāju, ka šīm pretošanās kustības izpausmēm Latvijas vēsturniekiem nākotnē būtu jāvelta daudz lielāka uzmanība.

Ilgus pēckara padomju okupācijas gadus, kad nacionālās pretošanās kustības objektīva pētniecība padomju totalitārisma apstākļos Latvijā nebija iespējama, nepelnīti novārtā palika arī pretošanās kustības dalībnieku vārdu apzināšana un publicēšana. Tāpēc šodien ar atzinību jāsaka, ka līdzās tikai 20. gadsimta 90. gados publicētiem Haralda Biezā, Leonida Siliņa un Valentines Lasmanes darbiem, kuros dokumentēti konkrētu pretošanās kustības dalībnieku vārdi, kara laika darbība un pret viņiem vērstās okupācijas varas represijas, pēdējā laikā ir pievienojušies arī jaunāki pētījumi. Vēsturnieks Dzintars Ērglis, detalizēti pētot Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas krimināllietas, ir apzinājis padomju represīvo iestāžu pēc Otrā pasaules kara represēto 148 Latvijas Centrālās padomes aktīvistu un viņu atbalstītāju un 314 ģenerāļa J. Kureļa grupas dalībnieku vārdus. Uldis Neiburgs, balstoties tikai uz nesen Latvijas Okupācijas muzeja krājumā nonākušā 1946. gadā Detmoldā, Rietumvācijā izveidotās Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības (LPKDA) arhīva materiāliem, pirmoreiz plašākai sabiedrībai šodien atvērtajā Latvijas Vēsturnieku komisijas jaunākajā 21. sējumā ir darījis zināmus 234 pretošanās kustības dalībnieku vārdus un informāciju par viņu dalību pretošanās kustībā nacistu okupētajā Latvijā. Šis darbs nākotnē, protams, ir jāturpina, cenšoties iegūt pēc iespējas pilnīgu kopainu par cilvēkiem, kas darbojās pretošanās kustībā Latvijā Otrā pasaules kara laikā.

Svarīgs aspekts Otrā pasaules kara laika pretošanās kustības darbības izpratnē ir arī ne tikai šīs tēmas praktiskie, bet arī teorētiski aspekti. Jau 20. gadsimta 90. gadu sākumā Latvijas vēstures pētniecībā nostiprinājās uzskats par pretošanās kustības neviendabību, kā galvenos tās virzienus izdalot uz vietas Latvijā darbojošos nacionālo un padomju pretošanās kustību, no pēdējās izslēdzot Latvijā pāri frontes līnijai no PSRS aizmugures rajoniem iesūtītās komunistisko diversantu un partizānu grupas. Otrā pasaules kara gados Latvijā pastāvēja arī poļu un ebreju pretošanās izpausmes nacistu okupācijas režīmam, ko apstiprina arī vēsturnieku Ērika Jēkabsona un Marģera Vestermaņa vēlāko gadu pētījumi. Taču pēdējā laikā aktuāls ir kļuvis jautājums, vai pie pretošanās kustības Latvijā nebūtu jāpieskaita tikai tie pretestības virzieni, kas pauda gatavību cīnīties pret abiem okupantiem – nacistisko Vāciju un Padomju Savienību par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tādejādi par pretošanās kustības sastāvdaļu neuzskatot arī vietējo komunistisko pagrīdi. Tomēr, lai sniegtu pēc iespējas precīzu un zinātniski argumentētu skatījumu uz šo problēmu, manuprāt, vispirms ir jāatrisina virkne jautājumu, no kuriem šeit minēšu tikai dažus – kas būtu uzskatāms par primāru pretošanās kustības būtībā – vai pati pretdarbība okupācijas režīmam vai mērķis, kādu vēlas ar šo darbību sasnieg; no kura brīža tādas vai citādas pret okupācijas varu vērstas darbības varam apzīmēt ar jēdzienu „pretošanās”, un kurā brīdī jau varam runāt par „pretošanās kustību”; kā būtu saucama pretdarbība, kas vērsta pret okupantiem, bet kurai nav nekādu tālejošu politisku mērķu (piem., mobilizācijas leģionā sabotāža, ebreju un citu politiski vajātu personu slēpšana, saimniecisko nodevu nepildīšana u.c.); kā saukt vietējos iedzīvotājus, kas nebija iesūtīti Latvijā no PSRS aizmugures rajoniem, bet dažādu iemeslu dēļ veidoja bruņotas partizānu vienības vai kreisi noskaņotas nelegālas pagrīdes grupas, kam nebija tiešu sakaru ar PSRS utml.?

Lai rastu atbildes uz šiem un citiem jautājumiem ir jāveic rūpīgs un laikietilpīgs darbs, kopsakarībās pētot un analizējot daudzus kara un pēckara nacistu un padomju okupācijas varas pārvaldes un represīvo iestāžu, kā arī sabiedroto un neitrālo valstu izlūkdienestu un ārlietu institūciju dokumentus, kas izkaisīti daudzos fondos Latvijas, Vācijas, Krievijas un Rietumu valstu arhīvos, pretošanās kustības oriģinālmateriālus, kā arī vēlāk trimdā un pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tapušām bijušo pretošanās kustības dalībnieku rakstveida un mutvārdu liecības. Tikai šādi, sekmīgi sabalansējot vēstures zinātnes teorētisko un faktoloģisko pusi, būs iespējams izveidot pēc iespējas pilnīgus un visplašākā spektra vēstures avotos balstītus salīdzinošus un detalizētus pētījumus, kas ļaus paust mūsdienīgu, no savulaik radītiem stereotipiem un šodienas politiskās konjunktūras brīvu, skatījumu uz pretošanās kustību nacistu okupētajā Latvijā (1941-1945).

(Referāts nolasīts 2007.gada 5.novembrī Vēsturnieku komisijas rakstu 21.sējuma prezentācijā)