top_img
Pagaidu rezidence - Melngalvju nams

 

Melngalvju nams ir Valsts prezidenta rezidence kopš 2012.gada septembra, kad Rīgas pilī tika sākti restaurācijas darbi. Pirms tam tas bijis kultūras centrs, kur organizētas izstādes, koncerti un citi kultūras pasākumi.
 

Nams pirmo reizi rakstu avotos minēts 1334.gadā, kad savstarpējo karu laikā Rīgas pilsētu bija ieņēmis Livonijas ordenis. Celtne vairākkārt pārbūvēta, bet Otrā pasaules kara laikā sagrauta. 1999.gadā Melngalvju nams uzcelts no jauna.

Melngalvju brālība

14.gadsimta izskaņā līdzās jau ģildēm, kurās pulcējās Rīgas tirgotāji un amatnieki, pievienojās vēl kāda virsslāņa svētkus un dzīres apkalpojoša brālība. Tajā apvienojās jaunie un vēl neprecētie ārzemju tirgotāji un kuri sevi dēvēja zīmīgā vārdā - par „melngalvjiem”. Zināmā mērā viņu dzīves veids bija līdzīgs karavīriem, jo ceļojot un gādājot eksotiskas aizjūras preces, viņi paši spēja savus kuģus un pajūgu karavānas aizsargāt no pirātiem un laupītājiem. Kā karavīri no Svētā Jura viņi lūdza drosmi, bet sabiedrībā viņi mēdza sevi apzīmēt arī par „karaļa Artura galma bruņiniekiem”. Viņi daudz pelnīja, labi ģērbās, rīkoja pilsētā krāšņus svētkus, piedalījās turnīros, ar dārgiem altāriem un grezniem soliem piepildīja Rīgas dievnamus, bet ar dārgiem sudraba traukiem rotāja savas dzīres un tieši šī publiski pamanāmā dzīves veida dēļ bija atraduši savu īpašo vietu visai sazarotajā Rīgas sabiedrībā. Pēc namnieku tiesību iegūšanas un ģimenes izveidošanas, melngalvju brālības locekļi iekļāvās Rīgas patriciešu elitē, kļuva par rātskungiem, Lielās ģildes locekļiem un respektabliem pilsētas kopienas dalībniekiem. 
 

 

Par savu aizbildni viņi bija izraudzījušies Svēto Maurīciju, kuru gleznās un skulptūrās mēdza attēlot kā bruņās tērptu tumšādainu karavīru. Viņa simbols, līdzīgi kā tas redzams Sardīnijas vai Korsikas karogā, ir romiešu valdnieka Maksimiliana ar nāvi sodītā Tēbu leģiona virsnieka galva. Jau 4. gadsimtā par svēto pasludinātā Maurīcija mirstīgās apglabātas Sv. Maurīcija abatijas baznīcā Vallis pilsētā Šveicē. Rīgas brālībā iestājās galvenokārt vācu izcelsmes tirgotāji, kuriem šī pilsēta bija kļuvusi par dzīves vietu un viņi kopš 15. gadsimta sevi sāka dēvēt par „melngalvjiem”, bet savu organizāciju – par Melngalvju brālību.

 

 

 

 

Melngalvju nama fasāde

Kā precīza zudušās fasādes kopija no jauna izgatavotā Melngalvju nama priekšsiena ietver sevī gan dažādu stilu arhitektoniskās, gan dažādu laikmetu mākslinieciskās vērtības. Virs joslas ar uzraksta, kas vēsta par melngalvju nama atdzimšanu, uz augstām konsolēm novietotas četras alegoriskas skulptūras. Tās personificē Melngalvju brālības kā biznesam atvērtas organizācijas vērtības. Raugoties no kreisās puses un identificējot skulptūru rokās ievietotos atribūtus, pazīsim Neptūna, Vienprātības, Miera un Merkura tēlus. Skulptūras norāda, ka tikai miera un vienprātības apstākļos var sekmīgi plaukt tirdzniecība kā sabiedrības ekonomiskais pamats. Virs alegorisko tēlu rindas vērīgs skatītājs ievēros pēc Magdeburgā dzimušā tēlnieka Augusta Folca 1891. gadā darināto ciļņu fotoattēliem no jauna izgatavoto Rīgas, Brēmenes, Lībekas un Hamburgas ģerboņu joslu. Tā ir liecība par tām Hanzas pilsētām, ar kurām Rīgai ir izveidojusies gadsimtos kopta ekonomiskā sadarbība.


Nīderlandiešu renesanses formās veidotā zelmiņa smaili rotā vāzes ar kaltas dzelzs krūmiem, kuru zaros sēž zelta putni un plaukst zeltīti ziedi. Arī Briseles rātslaukuma malā uzceltās ēkas rotā līdzīgi metālkalumi un iecere rotāt Melngalvju namu ar šādām greznām detaļām  varēja rasties tirgotāju darījumu braucienos uz citām Eiropas pilsētām. Starp fasādes rotājumiem kā vertikāls akcents paceļas ziediem rotāta metāla kārts ar vējrādītāju – kalēja kaltu un zeltītu zirgā sēdošā Svētā Jura skulptūriņu. Tādu 1622. gadā bija darinājis Rīgas sudrabkalis Eberhards Meijers. Zelmiņa augšmalu sānos ietvēra 16. gadsimta beigās akmenī kaltas karavīru skulptūras ar šķēpiem un vairogiem rokās. Tās gan vairāk atgādināja senu ģermāņu valdnieku personifikācijas. Vienu pakāpi zemāk fasādi greznoja akmens lauvu skulptūras, kas tāpat kā karavīru tēli bija atvestas no Lībekas.  

 

 

Zelmiņa augšgalā ievietotajā apaļajā medaljonā saskatāms leģendārā karaļa Artura krūšutēls. Zem šī medaljona fasādi rotā trīs astronomiskā pulksteņa ciparnīcas, aiz kurām slēpās Rīgas meistara Matīsa 1626. gadā izgatavotā calendarium perpetuum zobratu mehānisms.


Pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda metiem 18. un 19. gadsimtu mijā abās Melngalvju nama pusēs uzcēla sānu piebūves, kuras paplašināja Svētku zāli ar telpām aktīvajai Rīgas koncertdzīvei. Tad arī demontēja 1683. gadā kalto portālu pie otrā stāva durvīm, noārdīja senās kāpnes un izveidoja ieeju pirmā stāva līmenī, kuru lietojam arī mūsdienās. Vairākkārtējās 19. gadsimta pārbūvēs Melngalvju nama saimnieki centās savienot ieeju ēkā ar Rātslaukumu un pielāgot to gan lepnai piebraukšanai ar zirgiem, gan pārsegt to ar jumtu, kas sargāja viesus negaisa laikā. Tā Melngalvju nama priekšā radās terases formas veikala piebūve, kura palīdzēja noformēt arī ieeju. Pēc 1891. gada tēlnieks A. Folcs izrotāja ieeju ar cinka lējumā darinātām lauvām, bet veikala stūri - ar Sv. Jura tēlu.


Atjaunojot Melngalvju namu senie fotoattēli, 19. un 20. gadsimtu arhitektu zīmējumi un telpu plāni ļāva precīzi atkārtot ēkas arhitektūru, tās bagātos mākslinieciskos un tehniskos papildinājumus, kā arī rotājošos uzrakstus, ģerboņus un citas detaļas. Atjaunoto Melngalvju namu svinīgi iesvētīja 1999. gada 9. decembrī un jau gadu mijā tas vēra durvis pirmajiem apmeklētājiem. Greznas un impozantas vāzes, mākslas darbi viesus sagaida jau vestibilā. Taču nama īstā vēsture sākas pagrabā, kura sienas ir saglabājušās no 14. gadsimta, bet kura iekārta liecina par laiku, kurā vietējo iedzīvotāju – lībiešu – nodarbošanos ar zveju pārtrauca ar varu uzspiestā katoļticības un Viduseiropas parauga tirdzniecības pilsētu veidošanas process.

 


1. stāvs

Kabineti”  (šobrīd Valsts prezidenta darba kabineta telpas)

Atraktīvu apskates maršrutu pirmajā stāvā veido trīs vienotā ansamblī saistītu telpu grupa, kas kopā ar priekštelpu rekonstruētas identiski 19. gadsimta vidū ierīkotajai Sanāksmju jeb Konferenču zālei un Muzeja jeb Arhīva istabai. Jau priekštelpa sagaida atnācējus ar kopiju no 19. gadsimta sākumā Rīgas gleznotāja Karla Traugota Fehhelma gleznotās Rātslaukuma panorāmas, ar Zigfrīda Augusta Bīlenšteina gleznu ar Melngalvju namu, tēlnieka L.B. Bernštamma 1885. gadā darināto eltermaņa Augusta Heinriha Holandera krūšutēlu. Blakus spogulim šeit novietota vitrīna ar 18.-19. gadsimta tabakdožu kolekciju, ko brālībai bija dāvājis tās loceklis Eberhards Krēgers.

 

Pēc klejojumiem II Pasaules kara beigās, kādus dažkārt nācās piedzīvot vērtīgiem mākslas darbiem, 118 Vācijā, Francijā, Anglijā un Krievijā darinātās tabakdozes atkal atgriezās Rīgā un tagad atrodas savā īstajā vietā. Metāla, raga, bruņurupuča kaula un koka tabakdozes klāj gan sižetiski ciļņi, gan gravēti un kalti ornamenti. Pašlaik minētās telpas ir Valsts prezidenta kabineta telpas, kurās ikdienā Valsts prezidents veic savus darba pienākumus.

 

 

 

 

 

 


Sanāksmju telpa

Ar Latvijas restaurācijas speciālistu un amatnieku palīdzību visām telpām piešķirts zudušais krāšņums: bagātīgi profilēti stucco griesti, dažādu šķirņu koka intarsijas rakstu atdarinoši sienu un griestu gleznojumi, koka paneļi un parkets. Agrāk Sanāksmju telpā, kuru mēdza dēvēt arī par Konferenču zāli, Melngalvju brālības Valde rīkoja apspriedes. Ar senām mēbelēm piepildīto telpu lietišķās mākslas darbi, grafikas un gleznas darīja īpaši svinīgu. Melngalvju nama atjaunošanas entuziastu savāktie Keramikas medaljoni ar moru atveidiem, vitrīnas ar vēsturiskām relikvijām tiecas atdot ēkai gan tās senatnīgo atmosfēru, gan piepildīt to ar vērtīgām dokumentālām liecībām.

 

Telpas stūri grezno īsts 19./20. gadsimtu mijā Rīgas būvkeramikas fabrikā Zelm & Boehm darināts kamīns. Bet par Sanāksmju istabas lielāko dārgumu uzskatāms sudrabkaļa Oļega Auzera 2000. gadā izgatavotais „Pārpilnības trauks”, kurā mākslinieka izšķērdīgā fantāzija ievietojusi ziedus, augļus, dzīvniekus un kukaiņus. Pie šī 1,3 metru augstā un 21 kilogramus smagā sudrabkaļu mākslas šedevra ir stāvējuši un savu apbrīnu izsacījuši daudzi ievērojamie Melngalvju nama viesi.


Mūsdienās Sanāksmju telpu pilda oriģinālas antikvāras mēbeles: ievērojamu izmēru galds, 12 krēsli ar Rīgas rātskungu ģerboņiem atzveltnēs, kā arī melni krāsota baroka formu bufete. Par īpašu retumu to dara sižetiski kokgriezuma ciļņi ar 16. gadsimta Krievijas vēstures ainām, kas iestrādāti bufetes durvīs un dzegās. Arī šīs svinīgās telpas sienas grezno 18. un 19. gadsimta Rīgas panorāmu kopijas, kā arī Melngalvju brālības vecāko Džordža Rennija un Roberta Džobsona ģīmetnes. Gleznotāja Karla Brusena 1776. gadā darinātās Rīgas ostas un pilsētas panorāmas priekšplānā redzams Nīderlandes tirdzniecības kuģis ar karogu mastā. Bet Rīgas „Canaletto” – gleznotāja Karla Traugota Fehhelma 1816. gadā darinātajā gleznā ar Rātslaukuma skatu acis uzreiz pievēršas Melngalvju nama siluetam.

 

Par Melngalvju namā 1921. gada 18. martā notikušajām trīspusīgajām Krievijas, Polijas un Ukrainas diplomātiskajām sarunām liecina sarkanā kartona futlārī ievietotais Polijas prezidenta Leha Aleksandra Kačiņska dāvinātais miera līguma faksimils ar parakstiem un lakas zīmogiem. Grāmatas par Melngalvju nama vēsturi, ēkas iesvētību un atklāšanas dokumenti, reti suvenīri ar melngalvju ģerboņa atveidu veido jauno laiku vēstures liecību kultūrslāni. Greznā Sanāksmju jeb Konferenču zāle, kurā gan pagātnē, gan mūsdienās ir viesojušās arī kronētas personas, arī pēc nama atjaunošanas kalpo apskatei un viesu pieņemšanai.

 

 

 

  

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bojāeja

Par Otrā Pasaules kara sākumu, kas Rīgā izvērtās par dramatisku zaudējumu un posta laiku, Melngalvju nama ekspozīcijā stāsta vairākas vēstures liecības. Pie pašas ieejas vērīgs apmeklētājs ieraudzīs četrus 1945. gada vasarā gleznotus akvareļus ar Rātslaukumu un sagrautajām ēkām. Pie sienas Arhīva jeb Muzeja istabā redzams apaļš pulkstenis, kura ciparnīca apstājusies uz 8.30. Tas ir fiksējis laiku, kad 1941. gada 29. jūnijā ar šo pulksteni kā relikviju rokās no degošā Melngalvju nama steidzās glābties tā pēdējais darbinieks.

 

 

 

Sapnis par atjaunošanu

Rīgas vēsturisko centru bagātinošai dzīvei telpiski atjaunotā Rātslaukuma robežās no jauna uzcelto Melngalvju un Švābes namu, Zilās gvardes noliktavu un vēl vairāku ēku ansambli, kā arī laukuma vidū novietoto Rolanda skulptūru iesvētīja 1999. gada 9. decembrī. Mēnesi vēlāk – 2000. gada 5. janvārī - ēka pilnvērtīgi uzsāka savu pašvaldības administratīvās reprezentācijas un kultūras funkciju. Vēl pēc dažiem gadiem Rātslaukuma ansamblis ieguva pa perimetru apbūvēta noslēgta laukuma stingrās kontūras un senās formās no jauna uzceltais Rātsnams, 18. gadsimta arhitektūru stilizējoši tirgoņu nami un dzīvojamās ēkas uz visiem laikiem ieņēma savu vietu pilsētas sejā.

   


Iekštelpu krāšņums

Kopš 17. gadsimta beigām Melngalvju nama Svētku zāle bija kļuvusi par Rīgas starptautiski dinamiskās politiskās dzīves skatuvi, kurā pilsētas galva un rātskungi kopā ar melngalvju brālības locekļiem greznās ceremonijās pieņēma citu zemju vēstniekus, valdnieku namu pārstāvjus un citas ievērojamas personas. Vēsturiskas ziņas liecina, ka pēc Rīgas bombardēšanas un ieņemšanas 1711. gada 18. novembrī namā viesojies Krievijas cars Pēteris I ar kņazu Aleksandru Meņšikovu, kur, apbrīnojot zviedru valdnieku portretus vairākas stundas pavadījuši līksmībā. Par godu carienei Katrīnai II Melngalvju namā rīkota masku balle. Pēc tam, kad Kēnigsbergu bija ieņēmis Napoleona karaspēks,1808. gadā šajā namā viesojies Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III ar laulāto draudzeni Luīzi.

 

Ar koncertiem un muzikāliem priekšnesumiem bagātinātas krāšņas pieņemšanas 18. un 19. gadsimtā Melngalvju namā rīkotas par godu Krievijas caru, Zviedrijas karaļu un vairāku Vācijas zemju prinču vizītēm, tādējādi nostiprinot šai celtnei, tās relikvijām un krāšņajam interjeram Rīgas kultūras dzīves centra slavu. Pēc Mūzikas biedrības nodibināšanas Rīgā, tieši Melngalvju namā tika organizēti prestiži simfoniskās un kamermūzikas koncerti ar tādu ievērojamu komponistu un izpildītājmākslinieku kā F. Lista, R. Vāgnera, R.Šūmaņa un K.Vīkas-Šūmanes, A. Rubinsteina, H. Veņavska piedalīšanos. Līdz nama izpostīšanai II Pasaules karā, tā Svētku zālē ir viesojušies latviešu komponistu – klasiķu paaudzes pārstāvji un koncertējuši ievērojamākie latviešu mūziķi.

 

Svētku zāles krāšņumu lielā mērā nodrošina tās kristāla lustras, kuras no Latvijā un Čehijas Republikā darinātām stikla detaļām darinājuši mūsu amatnieku meistari un restauratori.


Dienvidu gala sienu rotā kokā griezts un zeltīts melngalvju brālības ģerbonis – kokgriezēju meistara Ginta Upīša darbs. Bet visapkārt Svētku zālei izvietoti kā precīzas kopijas pēc 19. gadsimta oriģināliem izgatavoti krēsli un sofas - talantīgu Rīgas Amatniecības skolas audzēkņu un kokgriezēja Aivara Mežkaza darbs. Nišās abpus parādes durvīm ievietotās ieroču kompozīcijas un bruņu komplektus ir darinājuši Latvijas Mākslas akadēmijas studenti un pedagogi.

 

Svētku zāles griesti ir neapšaubāms dekoratīvās un monumentālās glezniecības meistardarbs, kura kompozīciju, ornamentus, figurālās grupas un arhitektoniskās joslas pēc fiksācijas melnbaltās fotogrāfijās jaunās krāsās prata atdzīvināt daiļkrāsotāji, mākslas studenti un gleznotājs Andris Začests. Gatavojoties Rīgas 700 gadu svinībām melngalvju brālības Valde 1900. gadā bija pasūtījusi šādu kompozīciju no Vācijas ieceļojušajam gleznotājam Ernstam Todem. Rokoko laika venēciešu gleznotāja Džovanni Batistas Tjepolo tradīcijās kolorētajā apaļajā plafonā griestu vidū attēlots Melngalvju ģerbonis un brālības aizbildņa – Svētā Maurīcija apoteoze. Tajā redzamas trīs figurālas grupas ar alegorisku nozīmi. Pašā nozīmīgākajā kompozicionālajā grupā romiešu leģiona virsnieka bruņās attēlots Svētais Maurīcijs, kurš no Uzvaras dievietes rokām saņem lauru vainagu kā mūžīgas slavas un nemirstības zīmi.

 

Otra tēlu grupa rāda sarkanas drapērijas apņemtu jaunas un skaistas sievietes tēlu - Rīgas pilsētas alegoriju ar Merkūra zizli rokā. Viņai piekļāvies bērns – nākotnes cerības nesējs ar Vidzemē dominējošās luteriskās baznīcas simbolu - Rīgas Svētā Pētera baznīcas modeli rokās. Guļus pie pilsētas alegorijas kājām uzgleznots jauns vīrietis ar kuģa modeli rokās – Rīgas ostas un kuģniecības personifikācija. Šo tēlu grupu papildina četru baltās parūkās un krāsainos apmetņos tērptu Melngalvju brālības locekļu attēli. Trešā alegorisko tēlu grupa gleznota zilganos un zaļos toņos un pauž asociatīvu saiti ar ūdeņiem, kas kā transporta ceļš ir nodrošinājos gan Rīgas, gan Melngalvju brālības locekļu turību. Bārdaina Neptūna izskatā gleznotājs ir attēlojis Baltijas jūru, bet sekojot antīkās mākslas tradīcijām sieviete ar ūdens krūku ir upju dieviete – šajā gadījumā – Daugavas personifikācija.

 

Svētku zāles sienas rotā zeltītos grezna kokgriezuma rāmjos ievietoti valdnieku portreti. Pie rietumu puses sienas ar muzikantu balkonu vienā rindā redzamas Zviedrijas karaļu gleznas – pēc 17.-18. gadsimta zviedru galma gleznotāju darinātajiem oriģināliem mākslinieka Andra Začesta 1998.-1999. gadā darinātās kopijas. Virzienā no kreisās uz labo pusi skatāmas Gustava Ādolfa, karalienes Kristīnes, Kārļa XI un Kārļa XII lielformāta gleznas, kuru oriģināli glabājas Zviedrijas karaļa pilīs un muzejos. Ar novietni pie rietumu sienas gleznās attēlotie valdnieki atgādina to, ka 17. un 18. gadsimtā viņi Baltijas attīstības pamatā lika Rietumu kultūras vērtības.
 

Līdz Melngalvju nama nopostīšanai tā zāles rotāja ievērojams skaits Eiropas valdnieku portretu, kuru vidū ar nomācošu pārākumu dominēja Krievijas caru Romanovu dinastijas ģīmetnes. Taču namu atjaunojot, ņemts vērā zināms līdzsvars politisko simbolu skaitliskajās proporcijās un portretu izkārtojumā. Abās pusēs ieejas durvīm Svētku zālē pie tās austrumu sienas vēstures zinātāji pazīs Krievijas caru – Pētera I un Katrīnas II portretus. Rīgā gāja bojā gleznotāja Vigilija Eriksena darinātā Katrīnas II portreta trešais variants, kurā valdniece attēlota zirga Briljants mugurā tūdaļ pēc savas kronēšanas 1762. gada 28. jūnijā. Portreta kopija izgatavota pēc Valsts Ermitāžā Pēterburgā uzglabātā gleznas varianta. Pievienojot Baltijas zemes Krievijas impērijai, šie valdnieki izrāva tās kā gabalu no Eiropas miesas. Virs ieejas portāla – pa labi un pa kreisi no pulksteņa ciparnīcas – novietoti pēc zviedru gleznotāja Aleksandra Roslina zudušajiem oriģināliem izgatavoti cara Pāvila I un viņa sievas Marijas Fjodorovnas portreti.


Svētku zāles gala sienas noformējums sastāv no Melngalvju brālības ģerboņa un diviem citiem valdnieku portretiem. Garā dzeltenā mētelī attēlots Polijas valdnieks Stefans Batorijs, kura vadītais karaspēks 1582. gadā ieņēma Rīgu. Karaļa portreta kopija gleznota pēc Marcina Kobera 1583. gada oriģināla, kas atrodas Krakovas pilī. Savukārt otra pie šīs sienas novietotā valdnieka ģīmetne ir Spānijas valdnieka Kārļa V portrets, kura oriģinālu 1532. gadā gleznojis Jakobs Zeizenegers, bet tā kopiju 2004. gadā izgatavoja A. Začests. Sarežģītie gleznu rāmji ir vairāku latviešu kokgriezēju darbs, kas veikts pēc melnbaltajām fotogrāfijām telpiski rekonstruējot gan baroka laikmeta rotājumiem raksturīgos augu ornamentus, gan ģerboņus, ieročus un dekoratīvās skulptūras.  


Īpaša Svētku zāles rota ir žirandoles, kas, atspīdot spoguļos, piešķir telpai svinīgumu koncertu un sarīkojumu laikā. Tās ir tēlnieka Edvīna krūmiņa darbs. Bet visos logos ievietotās vitrāžas ar krāsainiem ornamentiem un melngalvju brālības ģerboņiem izgatavoja mākslinieki Andris Kļavnieks un Inita Ēmane.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Lībekas zāle

Svaru ielas pusē piebūvētās Melngalvju nama paplašinājuma daļas pirmajā stāvā ierīkotas administrācijas telpas, bet otrajā stāvā, kur kādreiz atradušās divas telpas - konferencēm un ēdamistabai, mūsdienās izbūvēta plaša zāle. Atzīmējot Rīgas 800 gadu dibināšanas svinības Hanzas pilsētu vadītāju sanāksmes laikā telpai tika piešķirts Lībekas zāles vārds. Šo nosaukumu attaisno vairāk nekā četrus metrus garā Lībekas panorāma, kas novietota pie vienas no zāles sienām. Tai pretī rokoko formu rāmī ievietota vēsturiskas batālijas kopija, kurā attēlota kauja pie Licenas. Simpatizējot zviedriem, melngalvju brālība iegādājās gleznu ar Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa pēdējās kaujas sižetu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gaitenis uz Latviešu zāli  

Šaurs gaitenis savieno Lībekas zāli ar plašu, kolonnām rotātu telpu Švābes nama otrajā stāvā. Gaitenis veido it kā pāreju no Eiropas mākslas tradīcijās greznotajām Melngalvju nama zālēm un kalpo par fonu brālības vēsturiskās sudraba kolekcijas ievērojamāko šedevru fotoattēlu eksponēšanai. Tiem pretī uz konsolēm novietoti četri latviešu komponistu krūšutēli kā atgādinājums par Melngalvju nama lomu Latvijas mūzikas tradīciju izveidē un sadarbību ar komponistiem Emīli Melngaili, Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu un Emīli Dārziņu.

 

 

 

Mazais salons

Aiz sienas, apslēpts viesu acīm, atrodas Mazais salons, kura divos logos redzamas vitrāžas. Latvijas Mākslas akadēmijas docente Inita Ēmane lieliskā grafiskā izpildījumā ir pārcēlusi krāsās uz stikla divas mākslinieciskas kompozīcijas par Rīgas svētku tēmu. Pēc baltvācu mākslinieka Teodora Ernsta Rikmaņa izstrādātajiem grafiku motīviem vitrāžu logos ir ievietoti medaljoni ar sižetiem „Zāļu svētki Rīgā” un „Umurkumurs”.

 

 

 

 

Latviešu zāle

Ar stilizētiem latviešu etnogrāfiskās kultūras elementiem piesātinātā telpa ieguvusi Latviešu zāles nosaukumu. Tās kopējo tēlu raksturo sienu apdare ar linu audeklu un optisku ilūziju raisoši raksti, ģeometriski stilizētu latviešu tautas ornamentu un mitoloģisko simbolu izmantojums vitrāžu, gaismas ķermeņu izveidē un mēbeļu apdarē. Pie sienām redzamas liela formāta gleznas, kuras 1980. gados ar gadalaiku, tautas tērpu un sadzīves tematiku darinājuši ievērojamākie latviešu gleznotāji Indulis Zariņš, Aleksandrs Stankēvičs, Rita Valnere.

 

 

 

Kāpnes uz otro stāvu

Kopš 18. gadsimta otrās puses Melngalvju nams bija kļuvis par Rīgas koncertu dzīves centru un savas publikas ērtībām melngalvju brālība izbūvēja slēgtas kāpnes uz otro stāvu. Tās ļāva apmeklētājiem no pirmā stāva vestibila ērti nokļūt Svētku zālē. Kāpņu telpas rotājumam brālība 19. gadsimta vidū iegādājās astoņus austriešu un vācu komponistu krūšutēlus un novietoja tos uz konsolēm. Pēc Melngalvju nama atjaunošanas savās sākotnējās vietās atrodas tēlnieka Sigismunda Ozoliņa darinātie J.S. Baha, G.F. Hendeļa, F.J. Haidna, V.A. Mocarta, L. van Bēthovena, F. Šūberta, R. Vāgnera un J. Brāmsa krūšutēli. Tie liecina par mūzikas daudzveidību, kas rīdzinieku baudījumam tikusi atskaņota iemīļotajā koncertzālē.


Ar vairākiem koncertiem, atskaņojot sava drauga Ludviga van Bēthovena skaņdarbus, Melngalvju nama Svētku zālē ir uzstājies Talsu mācītājs un komponista jaunības draugs Karls Ferdinands Amenda. No 1837. līdz 1839. gadam Rīgā uzturējās vācu komponists Rihards Vāgners, kurš uz šejieni bija aicināts kā pilsētas orķestra diriģents. Melngalvju namā atskaņotas vairākas viņa kompozīcijas. Te viņš diriģējis arī vairākus koncertus, bet pēc R. Vāgnera Melngalvju namā kā viesdiriģents uzstājies arī Hektors Berliozs.


Kāpņu telpas sienā iemūrēta Polijas vēstniecības dāvana – akmens plāksne ar atgādni par Melngalvju nama lomu 1921.gada 18. marta sarunu vešanā un miera līguma noslēgšanā Krievijas, Polijas un Ukrainas starpā.