Godātais Libermaņa kungs!
Godātais Malzubra kungs!
Dārgie kolēģi!
Cienījamie viesi!
Dāmas un kungi!
Man ir patiess pagodinājums un neliels pārsteigums būt uzaicinātai piedalīties pirmajā Militārās ķirurģijas forumā Rīgā. Es esmu ginekoloģe un dzemdību speciāliste, kā arī civilpersona mūža garumā. Mans dzīves gājums gluži neatbilst šī foruma dalībnieku kategorijām.
Pagājušā gada 24. februāris mainīja pasaules kārtību, ko daudzi no mums uzskatīja par pašsaprotamu. Miers Eiropā vairs nebija tāds, ko mums bija laimējies baudīt.
Pēdējais karš, kas izpostīja visu Eiropu un atstāja to drupās, beidzās pirms 78 gadiem – 1945. gadā. Lai gan nākamās trīs/četras paaudzes uzauga ar ekonomiskajām, izglītības, veselības aprūpes un citām problēmām, viņi to darīja, nebaidoties no debesīm krītošām bumbām, meklējot patvērumu vai bēgot no savas valsts.
Krievijas karš pret Ukrainu ir atgriezis brutālus un tumšus laikus. Tas ir atmodinājis arī tālas, bet neaizmirstamas atmiņas iedzīvotājiem Baltijas valstīs, Polijā, Somijā un citviet.
Atmiņas par nogalinātajiem nevainīgajiem civiliedzīvotājiem, par necilvēcīgajām deportācijām uz Sibīriju, par mūsu valsts neatkarības zaudēšanu.
Šajos tumšajos laikos Ukrainas iedzīvotāju drosme pretoties Krievijas agresijai un cīnīties par savu neatkarību daudziem no mums ir bijusi iedvesma un atgādinājums.
Atgādinājums politiķiem, lai izolētu Krieviju politiski, ekonomiski un sociāli.
Atgādinājums uzņēmējiem pārtraukt visas saites un tirdzniecību ar Krieviju.
Atgādinājums sportistiem atteikties sacensties ar Krievijas sportistiem.
Un atgādinājums mediķiem nodrošināt aprūpi tiem, kuriem tā ir nepieciešama.
Kopš Krievijas kara sākuma pret ukraiņiem Latvijas medicīnas iestādes ir piedāvājušas palīdzību un atbalstu dažādos veidos.
Biedrība “Centrs MARTA” atbalsta centru sievietēm un meitenēm Ivanofrankivskā, kuras cietušas no seksuālas vardarbības kara laikā. Centrs ne tikai sniedz fiziskās un garīgās veselības aprūpes pakalpojumus, bet arī reģistrē liecības, lai tās varētu izmantot turpmākajās tiesas prāvās par Krievijas kara noziegumiem.
Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Rīgā atbalsta arī bērnu slimnīcu “Ohmatdyt” Kijivā. Akūti un hroniski slimi bērni Ukrainā cieš infrastruktūras iznīcināšanas un pieejamās medicīniskās palīdzības trūkuma dēļ.
Palīdzība tiek piedāvāta no Latvijas resursu centriem bērniem un jauniešiem ar garīgās veselības problēmām. Diemžēl jautājums nav par to, vai Ukrainas bērni un jaunieši, kuri bija zvērību aculiecinieki, cietīs no garīgās veselības problēmām, bet gan par to, cik lielā mērā. Latvijas resursu centru sniegtā palīdzība būs vērtīga, veidojot Ukrainas nākotni pēc kara.
Arī Latvijas vadošais rehabilitācijas centrs “Vaivari” sniedz atbalstu. Kopš 2014. gada Ukrainas militārpersonas un civiliedzīvotāji saņem fizisko rehabilitāciju pēc amputācijām. “Vaivari” ir palīdzējis viņiem iemācīties lietot protēzes un turpināt dzīvot normālu dzīvi. Turklāt centrs izvēlējās tādu pašu pieeju kā šodienas forumā. “Vaivari” medicīnas darbinieki ir dalījušies savās zināšanās un prasmēs ar Ukrainas kolēģiem gan Latvijā, gan Ukrainā. Zināšanu apmaiņa ir bagātinājusi abas puses.
Pašā kara sākumā divi latviešu mikroķirurgi Dr. Olafs Libermanis un Dr. Mārtiņš Malzubris devās uz Kijivu, lai glābtu dzīvības ukraiņu karavīriem, kuriem bija nepieciešama operācija.
2022. gada vasarā, kad Ukrainas pirmā lēdija Olena Zelenska uzaicināja mani būt lieciniecei zvērībām Bučā un Irpiņā, es pirmo reizi satiku Dr. Olafu Libermani.
Viens no viņa izteikumiem uz mani atstāja dziļu iespaidu.
Viņš man pastāstīja, ka ekstremitātes amputācija ir diezgan ātra un vienkārša procedūra, bet ekstremitātes glābšana prasa vairāku stundu garas sarežģītas operācijas. Tomēr viņš šīs garās stundas uzskatīja par ieguldījumu – ne tikai to jauno vīriešu un sieviešu dzīvē, kurus viņš operēja, bet arī Ukrainas pēckara sabiedrības nākotnē.
Tāpat kā visi iepriekšējie kari, arī šis karš beigsies. Taču amputēto veterānu attēls ir nomācošs, tas pastāvīgi atgādinās par karu, kam nevajadzēja notikt.
Bērnībā es atceros, kā redzēju Otrajā pasaules karā izdzīvojušos bez rokām un kājām. Es atceros viņu vienkāršās koka protēzes. Tas bija skumjš skats.
Tajā pašā reizē Dr. Olafs Libermanis man parādīja šuves, ko izmanto mikroķirurgi. Kā ginekoloģe un dzemdību speciāliste esmu šuvusi vēderu un pēcdzemdību traumas, tomēr nekad neesmu izmantojusi tik smalkas šuves – tās bija pārāk sīkas, lai tās varētu saskatīt ar neapbruņotu aci.
Vēsturiski karadarbības veids vienmēr mainās. Pūniešu kari atšķīrās no Napoleona kariem, Otrais pasaules karš atšķīrās no Vjetnamas kara. Kaut kā cilvēce vienmēr spēj radīt jaunus ieročus, bet reti kad spēj atrisināt ar tiem saistītās humānās krīzes. Šie jaunie ieroči izraisa daudzveidīgākus un sarežģītākus ievainojumus, un šie ievainojumi prasa atšķirīgas un novatoriskas ķirurģiskas pieejas.
Jūsu mērķis stiprināt moderno mikroķirurģiju un izglītot Ukrainas ķirurgus, mācoties no karu pieredzējušajiem kolēģiem, ir atbalsta vērts. Tas glābs dzīvības kara laikā un sniegs vērtību Ukrainas sabiedrībai miera laikā.
Krievijas agresija pret Ukrainu ir nesusi tik daudz sāpju, bēdu un nāves. Lai nodrošinātu vispārēju taisnīguma izjūtu un vēl jo vairāk – taisnīgumu Ukrainas tautai, ir jābūt tribunālam, kas atklāj un nosoda visus Krievijas kara noziegumus.
Es ceru, ka jums būs interesantas diskusijas un gadījumu izpētes, ka jūs atradīsiet daudz atbalstītāju un realizēsiet savus projektus.
Paldies jums visiem!
