Dārgie tautieši!
Mēs esam līdzās cits citam šajā svētku vakarā – mūsu Latvijas dibināšanas dienā. Esam līdzās, lai kāds attālums mūs šķirtu. Jo 18. novembris uzrunā kādu ļoti būtisku mūsu dzīves daļu – uzrunā latviešus, Latvijas pilsoņus dzimtenē un visā pasaulē. Uzrunā mūs visus, kuri apzinās sevi kā latviešus un kā dārgu vērtību jūt piederību Latvijai.
Mūs vieno Latvijas valsts. Jā, šis laiks ir nomācošs un nedrošības pilns. Tas rada neiecietību un vedina vilkt robežas starp “mēs” un “viņi”, katram nostiprināties savā personīgajā patiesībā.
Tomēr svarīgi ir atcerēties, ka mēs visi varam iekļauties Latvijā, saglabājot savu brīvību, savus atšķirīgos uzskatus un dzīves stāstus. Tas, kas mūs vieno, ir stiprāks par to, kas kādā atsevišķā brīdi tiecas mūs šķirt.
Pirms 103 gadiem lēmumu par Latvijas valsts dibināšanu pieņēma 39 Tautas padomes locekļi. Tie bija cilvēki ar atšķirīgiem ideāliem un priekšstatiem. Viņu vidū netrūka strīdu un asu pretrunu. Tomēr viņi spēja vienoties par augstāku mērķi – tautas nākotnes labā dibināt savu valsti.
Darbojoties kopā, apvienojot spēkus, mēs spējam vēstures gaitu pavērst sev par labu. Gan izcīnot Latvijas valsti Neatkarības karā, gan sadodoties rokās Baltijas ceļā un atgūstot neatkarību, gan veidojot un reformējot Latviju par modernu Eiropas valsti.
Mēs esam stipri tad, kad izjūtam sevī to būtisko kopību, atbildību citam pret citu, ko it īpaši spilgti uzrunā 18. novembris. Mēs katrs esam daļa no veseluma, kurā katrs cilvēks ir vērtīgs, jo ir piederīgs, jo ir savējais.
Es ticu, ka mēs varam nosvinēt šo svētku vakaru ar pateicību valsts dibinātājiem, ar pateicību tiem cilvēkiem, kuri ir mums ikdienā līdzās priekos un bēdās.
Lai Latvijas 104. gadā mums katram ir gana daudz spēka, lai darītu savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un godaprāta!
Mēs esam cits citam līdzās – Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, Latgalē un Vidzemē! Visur pasaulē, kur vien ir latvieši.
Dievs, svētī Latviju!