Godātais ministra kungs!
Godātais Nacionālo bruņoto spēku komandiera kungs!
Jelgavas pilsētas un novada vadītāji!
Karavīri, zemessargi, jaunsargi, skauti un gaidas!
Godātie klātesošie!
Ik gadu mēs pulcējamies šeit Ložmetējkalnā, lai pieminētu tos, kas šeit cīnījās, kas šeit krita. Tos cilvēkus, kurus mēs tagad pazīstam kā latviešu strēlniekus. Šeit viņi guva spītu un sparu, lai tālāk jau neatkarības kara laikā cīnītos par mūsu Latviju. Lai panāktu, ka mūsu valsts kļūtu par brīvu un neatkarīgu.
Šī ir tā reize, kad mēs, šeit visi kopā esot, saprotam, ka, lai kādas mums liktos grūtības mūsu dzīvē, tās absolūti nelīdzinās tam, kam gāja cauri strēlnieki šeit Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā, Nāves salā Neatkarības cīņās. Tas ir tas brīdis, kurā mēs smeļamies spēku un pārliecību par sevi, par mūsu nākotni, par mūsu valsts nākotni.
Es esmu pārliecināts – ja pienāks tāda diena vai stunda, kad mums būtu jācīnās par mūsu valsti, mēs to darītu tieši tik pat cieti un stingri, kā strēlnieki, kas cīnījās šeit pret vāciešiem, kas vēlāk cīnījās par Latviju. Bet es esmu arī pārliecināts, ka tas ir mūsu darbs un atbildība, lai mums šāda brīža nebūtu.
Es esmu pārliecināts par mūsu bruņotajiem spēkiem. Es esmu pārliecināts par mūsu tautu un sabiedrību kopā. Šodien godināsim tos, kas šeit cīnījās un krita un būsim ar pārliecību par mūsu valsti, par mūsu Latviju.
Saules mūžu Latvijai!
