Dārgā Olena!
Dāmas un kungi!
Ļaujiet man sākt ar īsu piezīmi, lai parādītu, kā ir mainījušies laiki. Kad 2019. gadā pirmo reizi satiku Olenu Rīgā, mēs runājām par veselīgu pārtiku skolēniem un cilvēkiem draudzīgām pilsētām. Tagad mēs runājam par kara noziegumiem. Tā ir mūsu jaunā realitāte.
Paldies, ka uzaicinājāt mani! Es zinu, ka šī konference ir par likumu, par tiesām. Taču es neesmu juriste, esmu ārste, tāpēc es runāšu par medicīnisko pusi. Vairāk nekā 30 gadu es strādāju ar sievietēm.
Jau kopš kara sākuma Latvija sniedz atbalstu gan upuru fiziskai, gan psiholoģiskai rehabilitācijai, īpaši pievēršot uzmanību sievietēm un meitenēm. Latvija ir izveidojusi centru Ivano-Frankivskā, kā arī atbalstījusi kara noziegumu dokumentēšanu un cilvēktiesību aizstāvību. Latvija turpinās sekmēt globāli pieņemtās koncepcijas “Sievietes, miers un drošība” principu iedzīvināšanu gan savā valstī, gan starptautiskā mērogā.
Tagad pievērsīsimies medicīniskajai pusei. Neskaitāmos gadījumos vīrieši izmantojuši seksuālo vardarbību kā kara ieroci.
Vardarbības veicēji to izmanto, lai apliecinātu varu un dominanci, taču patiesībā tā ir gļēvulības un intelektuālas aprobežotības, atpalicības pazīme.
Šī globālā un senā problēma ir bijusi sastopama daudzos konfliktos. Piemēram, kad nacistiskā Vācija brutāli iebruka Polijā, krievu karavīri izvaroja vācu bēgļu sievietes, arī Nigērijas pilsoņu karā, kā arī Vjetnamas karā notikušajās seksuālajās vardarbībās. Tātad redzam, ka šī problēma ir globāla.
Kara aktu, piemēram, slimnīcu, skolu un kritiskās infrastruktūras iznīcināšanas mērķis ir apdraudēt un demoralizēt iedzīvotājus. Tas pats attiecas uz seksuālo vardarbību.
Lielākā daļa seksuālās vardarbības upuru kara laikā ir sievietes un meitenes. Nenoliedzami, arī vīrieši un zēni var kļūt par seksuālās vardarbības upuriem kara laikā, taču daudz mazākā mērā nekā sievietes un meitenes.
Pirmkārt, lietosim precīzu terminu attiecīgajam notikumam. Ukrainā nenotiek nekāda “īpaša militārā operācija”, bet gan karš. Karš, kas ietver seksuālu vardarbību un izvarošanu.
Upuriem nav jākaunas par to, ko viņiem nācās piedzīvot. Savukārt vainīgajiem ir patiesi jābaidās no taisnīguma un soda, kas viņiem pienākas. Sods var pienākt ātri, bet tas var prasīt arī ilgāku laiku. Piemēram, vairāk nekā 70 gadu pēc Otrā pasaules kara Vācijā joprojām notiek tiesas procesi pret kara noziedzniekiem.
Ļaujiet man minēt dažus medicīniskus apsvērumus par seksuālo vardarbību, lai gan es zinu, ka mans saraksts nebūs pilnīgs.
Ir gan redzamas, gan neredzamas sekas. Ir īstermiņa sekas un sekas, kas paliek cietušajam uz visu mūžu. Ir dziļi personiskas sekas, un ir sekas sabiedrībai kopumā. Ir sekas, ko mēs varam ārstēt, un ir sekas, kas ir letālas.
Seksuālās vardarbības un izvarošanas redzamās pazīmes ir dažādas traumas, tostarp pietūkumi, zilumi, brūces, hematomas, plīsumi, asiņošana, letāla asiņošana, lūzumi, slikta dūša, vemšana un smadzeņu satricinājums.
Neredzamās pazīmes var būt kauns, dusmas, riebums, bailes un pazemojums. Tās ir primārās emocionālās stadijas, taču tām var sekot smagāki un ilgāk pastāvoši garīgi traucējumi, piemēram, depresija, trauksme, panika, pašnāvnieciskas tieksmes, agresija, miega un ēšanas traucējumi, kā arī emocionāla atsvešināšanās no iepriekšējās dzīves vai traumējošās situācijas atdzīvošanās (flashback) atmiņās.
Īstermiņa sekas ir sāpīgi fiziski ievainojumi, ko var izārstēt, bet mūža sekas var būt seksuāli transmisīvās slimības, piemēram, sifiliss, gonoreja vai HIV, kas var izraisīt hroniskas sāpes, neauglību, iznīcinātus sapņus, mūža atkarību no medikamentiem, ārstēšanos, hospitalizāciju un nāvi.
Īpaši nopietnas izvarošanas sekas uz visu dzīvi var būt neplānota grūtniecība, ja aborts nav pieejams. Katrai grūtniecībai vajadzētu būt apsveicamam un priecīgam notikumam. Topošajiem vecākiem būtu jāspēj mīlēt savu bērnu no paša sākuma. Nedrīkst radīt jaunu dzīvību, ja no vienas puses valda naids un pazemojums, bet no otras – bailes un riebums.
Sekas sabiedrībai pēc brutālas sieviešu izvarošanas var būt viņu līdzdalības zaudēšana pilsoniskajā sabiedrībā, radošuma un apņēmības zaudēšana profesionālajā dzīvē, viņu enerģijas zudums bērnu audzināšanā un izglītošanā. Man nepatīk runāt par cilvēkiem kā par cilvēkresursiem valsts ekonomikai, taču sievietes, kuras cieš no smagiem garīgās veselības traucējumiem pēc pārciestas seksuālās vardarbības, sāpīgi pietrūkst, veidojot un mainot nācijas sociālo, kultūras un ekonomisko nākotni.
Es pilnībā apzinos, ka mans seku saraksts ir absolūti nepilnīgs.
Taču es esmu mēģinājusi aprakstīt, kas varētu sekot noziegumam, kas, iespējams, ir ildzis tikai dažas minūtes. Pāridarītājs par to var uzreiz aizmirst, bet cietušajam tas var atstāt sekas uz visu mūžu.
Tāpēc neapšaubāmi ir nepieciešams, lai Krievijas karavīru Ukrainā pastrādātie kara noziegumi, tostarp seksuālā vardarbība un Ukrainas civiliedzīvotāju izvarošana, tiktu nodoti valsts un starptautiskajām tiesām. Upuri ir pelnījuši taisnīgumu.
Tas nav attaisnojums būt dzērumā, tas nav attaisnojums būt vīlušamies savā nožēlojamā dzīvē, tas nav attaisnojums justies nodotam no savas pavēlniecības. Seksuālajai vardarbībai un izvarošanai nav un nekad nebūs attaisnojuma.
Mūsdienās mēs saprotam, ka cietušie ir pelnījuši palīdzību. Agrākos laikos vai dažās citās valstīs upuriem joprojām liek aizmirst, klusēt un turpināt savu dzīvi. Un daudzas no šīm sievietēm patiešām turpina, taču tā nekad vairs nav patiesi pilnvērtīga dzīve. Cietušie ir pelnījuši palīdzību, kas viņiem nepieciešama, lai izveseļotos gan fiziski, gan emocionāli.
Palīdzība ir jāsniedz objektīvi un iejūtīgi. Tai jābūt pieejamai pēc iespējas ātrāk pēc nozieguma izdarīšanas. Tai jābūt pieejamai upura dzīvesvietas tuvumā, un kvalificētiem speciālistiem to vajadzētu piedāvāt cietušo dzimtajā valodā, kas ir ļoti svarīgi.
No otras puses, ne tikai noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, bet arī augstākstāvošajiem komandieriem ir jāzina, ka agrāk vai vēlāk viņus gaida sods.
Noslēgumā es vēlos pieminēt vēl vienu Krievijas kara noziegumu. Tas jau tika pieminēts vakar, un tas ir ļoti sāpīgs. Tā ir ukraiņu bērnu deportācija un piespiedu rusifikācija. Tā nav fiziska izvarošana, bet drīzāk garīga un emocionāla.
Diemžēl mēs, latvieši, zinām, ko nozīmē deportācija. Latvijas bērni 1941. un 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju. Tagad Latvijā iznākusi ļoti bieza grāmata “Sibīrijas bērni”. Tā ir pilna skumju stāstu par zaudēto bērnību, nozagtajām izglītības iespējām, par pazaudētiem vecākiem, brāļiem un māsām.
Krievijas varas iestādēm nevajadzētu būt tik pārliecinātām, ka šie bērni aizmirsīs savu izcelsmi. Daudzi neirozinātnieki uzskata, ka agrīnās bērnības pieredze mūsu smadzenēs saglabājas visu mūžu un var atkal aktivizēties neparedzamos apstākļos. Mēs visi zinām, kā smaržas, skaņas, mūzika, bildes atsauc sen aizmirstas atmiņas – tā saukto déjà vu.
Šo Ukrainas bērnu liktenis netiks aizmirsts.
Dārgie draugi!
Mums ir nepieciešams, lai miera sarunās piedalītos vairāk sieviešu. Un mums vajag, lai vairāk vīriešu iestātos pret seksuālo vardarbību kara laikā. Paskatieties uz šo paneli – tikai sievietes, kuras runā par seksuālo vardarbību. Mums ir nepieciešams, lai arī vīrieši runātu un nosodītu seksuālo vardarbību.
Vēlreiz paldies par uzaicinājumu! Es domāju, ka šī konference ir svarīgs solis seksuālās vardarbības nosodīšanai.
Paldies, Olena – Jūs esat mana personīgā varone – un visiem dalībniekiem!