Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Augsti godātais Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja kungs!
Deputāti, ministri, diplomātiskā korpusa pārstāvji, klātesošie!
Pats galvenais, politiski represētie!
Pirms septiņdesmit septiņiem gadiem no Latvijas tika deportēti dažādu paaudžu, dažādu profesiju cilvēki – gan bērni, gan veci cilvēki, gan brieduma gados esoši cilvēki. Viņi sāka savu Golgātas ceļu uz Sibīriju, uz Kazahstānu, uz daudzām ļoti tālām, ļoti skarbām vietām. Daudzi no viņiem neizdzīvoja, bet tie, kas atgriezās, un viņu pēcteči ļoti labi saprot, ko nozīmē brīvība. Viņi ļoti labi saprot, ko nozīmē totalitāri režīmi.
Mēs šodien godinām un pieminam visus tos, kas gāja bojā un cieta Staļiniskā komunistiskā genocīda laikā. Mēs pieminam visus tos, kas ar savu likteni šobrīd mums apliecina, ka brīvība un neatkarība nav pašsaprotama.
Un tieši šodien, kad mēs pulcējamies šeit, pavisam netālu no mūsu valsts robežām plosās karš jau vairāk nekā četrus gadus. Varonīgā ukraiņu tauta turpina cīnīties. Varonīgā ukraiņu tauta izcīna laiku mums. Laiku, kas mums ir dots, lai sagatavotos visām iespējamām, arī ne tik labām, izturības pārbaudēm.
Es aicinu ne tikai šodien, pieminot tos, kas ir cietuši represijās, bet arī ikdienā, vadīties no trim vienkāršām patiesībām. Vienoties, nevis šķelt. Vienoties un nešķelties. Strādāt, nevis domāt par to, kā kaut ko neizdarīt, jo tikai mūsu kopīgā darbā mūsu valsts būs droša un aizsardzība stipra. Bet mūsu aizsardzība un mūsu valsts būs tik stipra, cik stipri esam mēs savā garā.
Un visbeidzot, šī ir tā diena, bet tā nav vienīgā diena, kad, atceroties pagātni, mēs varam sagatavoties visa veida pārbaudījumiem nākotnē. Kad, stāstot stāstus par to, kāds bija baisais 1949. gads, mēs varam apzināties, kas ir brīvības cena. Tādēļ strādāsim vienoti. Mācīsimies no mūsu pagātnes, un mūsu Ukrainas sabiedrotajiem un draugiem, un būsim stipri.
Dievs svētī Latviju!
