Sveicināti!
Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Deputāti!
Ministri!
Godātie klātesošie!
Tiešām jāsaka, ka ideja sarīkot šādu konferenci par austrumu pierobežu, izvērtēt, kur mēs esam šobrīd pēc tam, kad tika apstiprinās īpašs plāns, ir laba. Manuprāt mēs ļoti daudz runājam par to, ka austrumu robeža ir svarīga, daudz tiek darīts, lai austrumu robežu stiprinātu gan migrācijas kontrolei, gan arī stiprinātu to, ko tagad moderni sauc par pretmobilitātes pasākumiem. Ļoti daudz līdzekļu tiek investēts, bet tajā pašā laikā mēs esam situācijā, kur tomēr mums ir tāda divējāda izpratne par to, kas ir austrumu robeža.
No vienas puses mēs daudz runājam par to, ka tas ir reģions, kur ekonomiskās aktivitātes rādītāji visnotaļ atpaliek no valstī vidējā. Es daudz esmu apmeklējis Latgales novadus, arī austrumu pierobežas novadus, kas ir Vidzemes pusē. Mēs daudz runājam par to, ka cilvēki dodas prom, ka ekonomiskā aktivitāte apsīkst.
No otras puses katrā savā reģionālā vizītē, pavisam nesen es biju Rēzeknes novadā, es redzu ļoti motivētus cilvēkus, kuri neskatās uz savu novadu, uz savu pagastu no sērijas “viss ir slikti”. Viņi ir ļoti motivēti. Viņi pat neskaita varbūt IKP un nesalīdzina to ar valsts vai Eiropas rādītājiem. Viņi vienkārši ikdienā rūpējas par savu saimniecību, par uzņēmumu, par darbiniekiem. Viņi saka – nemaz tos darbiniekus atrast nav tik viegli. Tas potenciāls ir diezgan liels. Un tad mēs saskaramies ar to, ka, vai tās būtu bankas vai finanšu institūcijas, kuras redz Latviju tikai 70-100 km no Rīgas un nekādu kredītu, nekādu īpašu uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumu nav.
Mēs redzam to, ka cilvēki joprojām uztur kultūru, uztur mākslu. Bet atkal piemērs no Rēzeknes novada. Es pavisam nesen apmeklēju “Pīterkolnu” – tur, lai attīstītu, lai saglabātu Latgales kultūru, latgaliešu kultūru, latgaliešu valodu, cilvēki vēršas nevis Valsts kultūrkapitāla fondā, bet Lauku atbalsta dienestā un konkurē ar faktiski saimniecībām.
Vai tas ir pareizi? Kāpēc mūsu kultūrkapitāla fonds nevar atvēlēt kādu finansējumu tieši šiem pasākumiem? Tieši, lai saglabātu to īpatnējo austrumu pierobežas kultūras mentalitāti? Vai tam ir vajadzīgs plāns? Nē. Vai tam vajag kādus norādījumus? Nē. Vai tam vajag veselo saprātu? Jā. Un diemžēl jāsaka visu cieņu plānam, ļoti labi sarakstīts dokuments, bet beigu beigās tā īstenošana ir mūsu pašu, mūsu cilvēku, mūsu atbildīgo amatpersonu ziņā, un tad sākas kaut kādi diezgan interesanti pavērsieni. Jo izrādās, ka vienā vietā naudas nav, otrā vietā naudas nav, trešā vietā pasaka – pienāciet citreiz. Un beigu beigās tas attieksmes jautājums ir tas, kas cilvēkus austrumu pierobežā diezgan arī satrauc. Un tas attieksmes jautājums sākas Rīgā un turpinās bieži vien daudzās atbildīgās institūcijās.
Un tādēļ, ja mēs runājam par plāniem, tas ir labi. Bet, ja mēs runājam par to izpildi, ķeksīšu tur būs diezgan daudz. Bet, ja mēs runājam par reālo cilvēku sajūtu, tad tā absolūti atšķiras no tiem plāniem. Es domāju, no šāda viedokļa raugoties, šajā konferencē es ceru, ka nebūs tikai skaistas runas par to, cik daudz ir izdarīts un cik daudz ir panākts, bet arī iezīmēsies reālās problēmas.
Vēl viena lieta, ko es gribētu teikt, ka viens no būtiskiem jautājumiem pierobežas gan attīstībā un gan, patiesību sakot, lielā mērā arī saglabāšanā ir ne tikai militārie jautājumi, ne tikai drošības jautājumi. Tie ir būtiski. Cilvēki tiešām ir satraukti par to situāciju, tiešām ir vajadzīgs dialogs. Vienmēr dialogu var uzlabot. Es zinu, ka gan Aizsardzības, gan Iekšlietu ministrijas daudz strādā pie tā. Es zinu, ka bieži vien ir jāsaskaras ar dezinformāciju. Bet viena būtiska lieta ir izglītība un izglītības pieejamība. Un te runa nav tikai par skolām, bet runa ir arī par augstāko izglītību. Es domāju, ka ir ļoti, ļoti svarīgi, ka mums ir augstskolu un uzņēmumu sadarbība ne tikai visā Latvijā, bet īpaši pierobežā. Bet ir ļoti svarīgi, ka Latgalē paliek vismaz viena pilnvērtīga augstskola. Tā šajā gadījumā ir Daugavpils Universitāte. Es zinu, ka tas lemšanas laiks ir atlikts. Es domāju, ka vienreiz ir skaidri jāpasaka, ka mēs vairs nekādus eksperimentus ar augstskolām nedarām un, ka Daugavpils Universitāte paliek. Par to es runāju Daugavpils pilsētas un novada apmeklējuma laikā. Bet ir lietas, kuras ir vienkārši vienreiz jānoliek malā un jābeidz diskutēt un mums ir tiešām jāsaka, ka mēs esam gatavi varbūt piemaksāt vairāk, varbūt mazliet pārskatīt tos kritērijus, kādi ir uzlikti gan izglītības, gan augstākās izglītības sistēmai, bet mēs tiešām to darām, jo mēs saprotam, ka tas pierobežas potenciāls, pierobežas attīstība ir unikāla.
Es arī nesen apmeklēju Maltas vidusskolu, kur no nākamā gada būs Pētera Radziņa militārā vidusskola. Es domāju, tie ir tie labie piemēri, kur mēs redzam arī investīciju. Mēs redzam Robežsardzes koledžu. Mēs redzam, ka ir lietas, kas attīstās. Bet, protams, ka skolu programmu attīstot, ir arī svarīgi skatīties uz to, kādā veidā līdzsvarot gan izglītības kvalitātes, gan izglītības pieejamības intereses un bieži vien tās nav pašsaprotamas lietas.
Risināmo problēmu ir daudz. Plānus mēs protam rakstīt. Vīzijas mēs protam rakstīt. Stratēģijas mēs protam rakstīt. Jautājums ir – kā mēs tās izpildām? Tādēļ šodien es vēlu jums ne tikai diskusiju, kurā viens otram mazlietiņ uzsit uz pleca un stāsta, cik viss ir labi, bet tiešām saprast, kas ir divas – trīs lietas, ko risināt.
Un pēdējais – šis jau ir vēlēšanu gads faktiski. Es šeit sēdošajiem deputātiem, ministriem, politiķiem varu teikt – mīļie cilvēki, kas kandidēs tieši Latgales un, varbūt arī Vidzemes vēlēšanu apgabalā, tie, kas no jums bija trīs – četrus gadus katru gadu, katru dienu vai mēnesi savā vēlēšanu apgabalā, jūs cilvēki atceras. Bet tie, kas tur bija tikai pirms vēlēšanām, nu, es jums vēlu veiksmi, jo tur cilvēkiem arī ir radies diemžēl viedoklis, ka tikai tie, kas atbrauc divus trīs mēnešus pirms vēlēšanām, parādās un pēc tam pazūd un pēc tam atkal parādās uz vēlēšanām, tur cilvēki tiešām uzskata, ka jūs arī esat viena no tām problēmām, kas runā par varas atrautību no tautas.
Lai jums laba konference, lai jums labas runas, bet lai ir arī labs rezultāts!
