Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Godātā Saeima!
Godātie Augstākās Padomes deputāti!
Dārgie Latvijas patrioti!
Mīļie cilvēki!
Maija sākums Latvijā mēdz gadu no gada atšķirties. Dažkārt šajā laikā šur tur vēl redzam sniega segu. Bet šogad esam jau piedzīvojuši vairākas vasarīgas dienas. Taču 1990. gada 4. maijā bija jau uzziedējuši ceriņi. Ar violetiem un baltiem pušķiem rokās lepni un cerību pilni cilvēki pie šīs pašas ēkas sagaidīja Augstākās Padomes deputātus. Tikko pārliecinošs vairākums bija nobalsojis PAR. Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Par to mēs sakām paldies tā laika Augstākajai Padomei un 4. maija klubam. Par drosmi, par uzdrīkstēšanos, par varēšanu.
Tolaik aiz Augstākās Padomes stāvēja Latvijas patrioti. Viņi bija parādījuši, ka grib lemt un darīt paši. Ka grib runāt latviski. Ka grib kopt savu kultūru. Ka grib redzēt patiesību, nevis piecgades plānus. Ka grib celt Latviju, nevis stutēt trūdošu impēriju. Paldies ikvienam, kas šo trīsdesmit piecu gadu laikā sargājis, veidojis un patiesi mīlējis mūsu Latviju.
Dāmas un kungi!
Taču šobrīd mēs dzīvojam trauksmainā laikmetā. Laikmetā, kad baumas, puspatiesības un no konteksta izrauti teikumi burtiski pārņem un stindzina. Gan pasaulē, gan Latvijā. Pasaules drošības un ekonomikas kārtība šobrīd ir brīvā kritienā. Un mēs nezinām, kur un kā šī pasaule piezemēsies. Taču šajā trauksmainajā laikmetā, šajā troksnī mums katram ir jāsaglabā vēss prāts, jāsadzird pašiem sevi un jāliek pretī konkrēta rīcība.
Jā, mums ir daudz draugu un sabiedroto visā pasaulē. Bet arī draudzības mēdz mainīties. Un tad, kā tas bija arī pirms trīsdesmit pieciem gadiem, mūsu stiprais pamats ir mūsu pašu griba, mūsu pašu lēmumi un mūsu pašu darbi. Bet visstiprākais ierocis ir mūsu pašu drosme. Un tā nav atkarīga no citu valstu izvēlēm, jo izšķirošos brīžos mēs esam pierādījuši, ka mums ir viss – gan griba, gan drosme.
Tiekoties ar cilvēkiem Latvijā, man nereti jautā – ko man šodien darīt un kā es šodien varu palīdzēt darīt mūsu valsti stiprāku, drošāku un lielāku. Un katram Latvijas patriotam vēlos sacīt to, ko esmu teicis bieži - šis ir mūsu paaudzes izšķirošais brīdis. Un ir laiks rīkoties. Jāaudzē muskuļi gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Zemessardze. Valsts militārais dienests. Dalība civilās aizsardzības apmācībās. Vienkārši godprātīgs darbs. Palīdzība tiem, kam neiet viegli. Ja katrs no mums veiks kaut nelielu, bet īstu soli drošākas valsts virzienā, mēs būsim drošībā nevis kaut kad nākotnē, bet tagad. Nevis tāpēc, ka kāds cits tā lems, bet tāpēc, ka tā ir mūsu griba. Nevis kāda cita dēļ, bet tāpēc ka droša, neatkarīga un demokrātiska valsts ir vajadzīga mums. Un tā būs vajadzīga mūsu bērniem.
Mīļie draugi!
Pirms trīsdesmit pieciem gadiem mēs spējām vienoties kopīgam mērķim. Mērķim, kas svarīgāks par ikdienas nesaskaņām. Un tas mērķis bija brīva un neatkarīgai Latvija. Esmu pārliecināts, ka arī šodien mēs to spējam. Mēs ne ar ko neesam kļuvuši sliktāki.
Toreiz mēs tikai nojautām, kā darbojas brīva valsts. Bija daudz ilūziju. Kā funkcionē demokrātija. Vien vecākai paaudzei bija saglabājušās atmiņas, kāda bija dzīve pirms okupācijas. Mums toreiz bija sapnis. Bija tikai aptuvena apjausma, kas ir brīvība un kas ir patiesa demokrātija. Un kā šādā valsts iekārtā dzīvot un mācīties no jauna. Kā mācīties demokrātijas pamatprincipus visai Latvijas sabiedrībai. Bet bija pats galvenais – cerība un griba.
Mēs esam ļoti daudz sasnieguši. Un to nevar novērtēt par zemu. Bet ir arī vilšanās. Par nepadarīto, par to, ka ne visi sapņi ir piepildījušies. Par nevienlīdzību ir rūgtums. Taču joprojām ir cerība. Par labāku nākotni. Par drošāku nākotni. Tas, ko mums no jauna ir jāatgūst – ir griba. Griba paveikt lietas. Griba atrast veidu, kā sasniegt rezultātu, nevis ik pa brītiņam aizbildināties, ka kaut ko nevar izdarīt.
Šo trīsdesmit piecu gadu laikā mēs esam kļuvuši zinošāki. Mēs esam kļuvuši turīgāki. Mēs esam drošāki. Mums ir daudz uzticamu sabiedroto. Mums ir jaunieši, kuri okupāciju nekad nav piedzīvojuši. Jaunieši ar apskaužamu brīvības un taisnības sajūtu. Mēs esam auguši teju visos svarīgākajos rādītājos. Vienīgi – mūsu kļūst mazāk.
Tāpēc īpašs paldies visiem vecākiem, kas rūpējas par savu un par visu mūsu nākotni. Par bērniem. Paldies par to, ka nedrošību esat nolikuši malā un kļuvuši par medicīnas, izglītības un darba drošības speciālistiem vienā personā. Būt vecākam ir ļoti svarīgs darbs. Un lai šis paldies ir arī kā atgādinājums klātesošajiem, ka mums ir jāstrādā, lai ģimenēm ar bērniem būtu vieglāk un lai vairāk cilvēku izvēlētos arī šo tik svarīgo uzdevumu.
Dāmas un kungi, godātie klātesošie!
Kad Latvija atguva savu neatkarību, man bija septiņpadsmit gadu. Līdz ar to varu pilntiesīgi teikt: “Kad es augu, tad gan nebija tā kā tagad!” Un ļoti labi, ka tā. Ļoti labi, ka tagad mēs izdzīvojam savus sapņus, nevis kāda cita murgus. Laiku, “kad es augu” noglabāsim vēstures grāmatās, stāstos un arhīvos. Nekad to neaizmirsīsim gan, lai nekad nekas līdzīgs kā padomju okupācija neatkārtotos.
Taču šodien, šodien mēs svinam 4. maiju. Mūsu valsts neatkarības atjaunošanas svētkus! Jo svinēt un priecāties ir tikpat svarīgi kā sargāt. Satiksim savus mīļos. Apsveiksim arī tos kaimiņus, ar kuriem nekad neesam runājuši.
Priecāsimies kopā ar svešiniekiem. Jo mērķis jau mums visiem ir viens. Mēs neesam svešinieki. Mēs visi esam savējie! Un mēs visi kopā esam Latvija.
Priecīgus mūsu Brīvības svētkus!
