Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Ekselences, godātie klātesošie!
Šodien mēs pieminam jau ceturto gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Taču mēs zinām, ka karš sākās daudz, daudz agrāk.
Mēs par kara sākumu uzskatām 2014. gadu. Pēc pāris dienām – 26. februārī – Ukraina atzīmēs Pretošanās dienu. Dienu, kad faktiski sākās Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas okupācija.
Krievija ir ielauzusies Ukrainā. Krievija ir to izārdījusi, izpostījusi cilvēku dzīves un uz brīdi nozagusi daļu valsts teritorijas. Bet tas nenozīmē, ka šīs teritorijas pieder Krievijai. Tās, kaut arī Krievijas zaglīgajos pirkstos, ir Ukrainas daļa. Tāda ir, bija un būs mūsu valsts - Latvijas - nostāja.
Šobrīd notiek aktīvas miera sarunas. Taču agresoru miers neinteresē. Uzbrucējs cenšas izmantot sarunas, lai sasniegtu mērķus, kurus neizdodas sasniegt kara laukā.
Mieram ir jābūt tādam, ko pieņem pati Ukraina. Tam jābūt ilgstošam un uzticamam mieram. Svarīgi ir ne tikai formulēt drošības garantijas. Ne tikai par tām vienoties. Bet svarīgi, vēl svarīgāk ir strādāt pie reālas to ieviešanas. Mēs zinām, ka miers ir iespējams tikai tad, ja Ukrainai būs garantēta īsta, nevis papīra drošība.
Krievijas pārvietotie un deportētie Ukrainas bērni, karagūstekņi un nelikumīgi aizturētie cilvēki ir nekavējoties jāatbrīvo. Latvija ir gatava kopā ar Ukrainu un citiem mūsu draugiem un partneriem atbalstīt Ukrainas iedzīvotāju, īpaši deportēto bērnu, drošu atgriešanos dzimtenē.
Nežēlīgais karš licis ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai un arī pasaulei uzdot jautājumu – cik gatavi šādiem uzbrukumiem būtu mēs? Vai mēs varētu pasargāt savas ģimenes? Vai mūsu infrastruktūra varētu nodrošināt siltumu, ūdeni, elektrību? Kā mums pietrūktu? Ir labi, ka šie jautājumi tiek uzdoti skaļi. Uz daudziem jautājumiem arī tiek sniegtas atbildes. Diemžēl ne vienmēr precīzas, ne vienmēr pilnīgas.
Un ir arī daudz joprojām neatbildētu jautājumu. Vai tādi, uz kuriem atbildes skan formāli. Cilvēki joprojām nezina, kā būtu rīkoties militāra uzbrukuma gadījumā. Viņi nav gatavi doties uz tuvāko patvertni – pašas patvertnes nav gatavas. Mēs ļoti labi apzināmies, ka karā cilvēkus nepasargās skaisti bukleti, bet gan zināšanas un pārliecība. Mums jāturpina un jāturpina atgādināt par septiņdesmit divu stundu somu, par krājumu veidošanu. Bet mums arī jāpasaka, ko ar šo somu darīt, kur iet. Jo soma, patiesību sakot, var noderēt ne tikai kara gadījumā, bet arī citos krīzes brīžos. Mums jābūt gataviem rīkoties mierīgi, gudri un mērķtiecīgi. Un mums ir jāmācās no Ukrainas.
Mēs bieži strīdamies, mēs bieži velkam deķīti katrs uz savu pusi, un katram no mums šķiet, ka tieši viņa virziens ir pareizākais un vajadzīgākais. Tomēr mums ir jābūt vienam kopīgam, skaidram mērķim. Un šis mērķis ir Latvijas drošība. Par to var vienoties visa Latvijas sabiedrība, par to var vienoties pozīcija un opozīcija, par to var vienoties Saeimā pārstāvētās un nepārstāvētās partijas. Drošība ir un būs svarīgāka par īstermiņa mērķiem un ambīcijām. Jau pēc septiņiem mēnešiem Latvijas tauta vēlēs sev jaunu Saeimu. Esmu pārliecināts, ka mēs saglabāsim savu pamatmērķi – drošu, demokrātisku un tiesisku Latviju. Latviju, kas atbalsta brīvību. Latviju, kas atbalsta Ukrainu.
Dāmas un kungi!
Būsim godīgi. Šobrīd Ukraina sargā arī mūs. Tā ir mūsu aizsardzības pirmā līnija. Mūsu otrā un galvenā aizsardzības līnija esam mēs paši. Mūsu sabiedrotie Baltijas jūras reģionā, Eiropas Savienībā un NATO. Mums ir dots laiks, lai sagatavotos karam. Sagatavotos tā, lai kara nebūtu. Lai agresors neuzbruktu. Lai neuzdrošinātos. Taču šo laiku mēs nedrīkstam izniekot.
Ne visur pasaulē un Eiropā cilvēki pietiekami apzinās Krievijas radītos draudus. Tieši tāpēc mums jābūt skaļiem un spilgtiem. Mūsu stratēģija saglabājas nemainīga: stingrs, nelokāms atbalsts Ukrainai un tālāks spiediens pret Krieviju.
Atbalsts Ukrainai ir divvirzienu ceļš. Jo spēcīgāka Ukraina, jo drošāka Eiropa. Jo spēcīgāka Ukraina, jo drošāka Latvija. Līdzīgi arī jautājumā par Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Šāds solis kļūs par daļu no Eiropas Savienības drošības garantijām Ukrainai. Tas padarītu, un es esmu pārliecināts, ka padarīs, Eiropas Savienību par nopietnu militāru spēku, tas būtu ieguldījums visas Eiropas, arī Latvijas, drošības stiprināšanā.
Mēs esam kopā ar citām valstīm, kas labi saprot Krieviju, tās tumšo bezprātu un bezsirdību. Ar valstīm, kuras pašas piedzīvojušas Krievijas nežēlību. Ar tām valstīm, kas darīs visu, lai nekad neko tādu, ko pieredz Ukraina, savās mājās nepieredzētu.
Taču diemžēl redzam arī pretēju tendenci – centienus normalizēt un pieņemt agresiju – vai tas būtu sportā, politikā vai biznesā. Ar vārdiem un politiķu nostāju šeit vien nepietiek. Ir nepieciešams arī pastāvīgs un neatslābstošs sabiedrības spiediens un rīcība. Es aicinu visus mūs nepagurt un strādāt. Strādāt tālāk, līdz Ukraina atgūs savas teritorijas, līdz Ukraina ir brīva un neatkarīga.
Godātā Saeima!
Karš liek novērtēt mieru. Karš liek novērtēt iespēju strādāt, veidot, radīt, nebaidoties no tā, ka viss jau rītdien var tikt sagrauts. Šī iespēja nav pašsaprotama. Tāpēc aicinu šo miera iespēju izmantot. Radīt un sargāt, negaidīt vieglākus laikus. Radīt un sargāt, jo mums šodien tāda iespēja ir. Tieši šodien un tagad.
Slava Ukrainai!
Saules mūžu Latvijai
