Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Godātā Saeima!
Dāmas un kungi!
Šodien, noslēdzoties Saeimas pavasara sesijai, noslēdzas vēl viens jūsu 14. Saeimas darba gads.
Mūsu valsts galvenās prioritātes ir un paliek nemainīgas. Latvijas valsts aizsardzība un drošība, demogrāfija, ekonomiskā attīstība un kvalitatīvas izglītības izaicinājumi. Arī manis līdz šim Saeimā iesniegtās likumdošanas iniciatīvas Saeimā ir tikušas pakārtotas šim mērķim.
Es vēlos izmantot šo iespēju un pateikties katrai Saeimas deputātei un katram deputātam, atbildīgajām Saeimas komisijām, kas līdz šim ir atbalstījušas manis iesniegtās likumdošanas iniciatīvas. Bet būs vēl jaunas! Vakar Saeimas Prezidijam iesniedzu savu septiņpadsmito likumdošanas iniciatīvu par datu apmaiņu starp valsts iestādēm. Tās mērķis ir atvieglot gan valsts, gan privātā sektora darbu. Ceru, ka nākamajā sesijā šī iniciatīva gūs jūsu atbalstu.
Dāmas un kungi!
Ir netveramas lietas, kas ietekmē to, cik labi cilvēki jūtas mūsu valstī, tostarp – vai valsts un sabiedrības starpā valda uzticēšanās? Bieži skan jautājumi – vai esam stipri, vai esam droši?
Lai gan ar katru jaunu Saeimu, vēlētājam ir cerības un gaidas par atbildīgu politiku, taču bieži vien Saeimas darba laikā šīs cerības pakāpeniski zūd. Diemžēl jāsaka, ka tas notiek arī šobrīd. Nesenās pašvaldību vēlēšanas notika kā pa celmiem. Amatpersonas, mazliet negribīgi, bet tomēr, ir uzņēmušās atbildību. Gūtās mācības ir jāliek lietā. Taču paliek arī daudzi jautājumi par plašāku valsts attīstību – kāpēc pēdējos gados mēs nespējam laikā un kvalitatīvi uzbūvēt slimnīcu korpusus, īstenot Rail Baltica projektu un bieži vien mēs vienkārši atbaidām investorus? Kādēļ mums vērtētāju un kritizētāju ir vairāk nekā darītāju? Kāpēc bieži vien mums nav ideju cīņu, bet mēs domājam par jauniem aizliegumiem?
Kāpēc mēs sākotnēji uz visu skatāmies ar aizdomām, nevis cenšamies viens otram uzticētes? Patiesību sakot, mēs zinām visi savas kaites. Mēs esam savā ziņā uz procesu, nevis rezultātu orientēta valsts pārvalde. Mēs jau šobrīd esam iekavējuši piešķirtā Eiropas Savienības finansējuma apgūšanu, jo teju ikviena Eiropas projekta sīkākā detaļa tiek saskaņota valdības līmenī. Un tā nav Briseles prasība. Turklāt bieži vien mēs Eiropas Savienības projektu izpildē pat izdomājam ar uzviju savas jaunas prasības. Mēs bieži pieņemam labus un izsvērtus likumus, bet problēma sākas, kad šie likumi ir jāīsteno. Un bieži vien birokrātiskas instrukcijas visas labās domas kaut kur atmiekšķē. Aiz dažādu likumu un normatīvo aktu mūžamežiem pazūd atbildība, cilvēks un cilvēcība.
Mēs pirms kāda laika daudz runājām par birokrātijas mazināšanu, taču tagad kaut kā viss ir pieklusis. Tā jau nav, ka nekas nenotiek – notiek, bet šobrīd vēl joprojām, tiekoties ar cilvēkiem un uzņēmējiem, es nesadzirdu, ka viņi ir sajutuši šī darba rezultātus.
Mums kopumā kā sabiedrībai un valsts pārvaldei ir jāsāk uzticēties cilvēkiem. Un jārada pārliecība, ka arī cilvēki var uzticēties valstij. Mums pašiem par to jābūt pārliecinātiem. Tas jautājums joprojām ir - Vai Latvija ir valsts, kurai rūp sabiedrības viedoklis vai tomēr mums šajā jomā ir jāpilnveidojas? Mana atbilde – jā Latvijas valstij rūp cilvēku viedoklis, jā Latvijas valstij rūp sabiedrība. Bet –jā, mums arī vēl ir daudz, ko darīt!
Satversme piešķir Latvijas vēlētājiem tiesības iesniegt Saeimai likumprojektus, un šīm tiesībām ir jābūt ne vien teorētiski, bet arī praktiski īstenojamām. Tādēļ martā Saeimai iesniedzu likumdošanas iniciatīvu, kas paredz lielāku valsts iesaisti parakstu vākšanā par vēlētāju piedāvātiem likumprojektiem.
Tāpat iesniedzu arī likumdošanas iniciatīvu par kandidatūru izvirzīšanu Latvijas Bankas prezidenta, valsts kontroliera un tiesībsarga amatam. Šo iniciatīvu mērķis ir mazināt politisko apsvērumu lomu kandidātu izvirzīšanā šiem amatiem, bet reizē ar referendumu iniciēšanu palielināt sabiedrības uzticību. Tā nav panaceja. Tie ir mazi soļi. Tie ir paveicami, bet ar katru mazu soli, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs varam sākt atgūt sabiedrības uzticību. Es esmu pārliecināts, ka arī jums ir savas idejas, ka arī jūs to vēlaties. Un es domāju, ka arī šīm idejām vajadzētu tikt apspriestām šeit Saeimā. Aicinu jūs tās īstenot!
Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Šo laiku nevar nosaukt par mierīgu. Gan Eiropā, gan Tuvajos Austrumos plosās karš. Lai arī vārdos to saprotam, tomēr ne vienmēr ar darbiem mums veicas. Kuram gan nepatīk pēc modinātājzvana skanēšanas laiski pagriezties uz otriem sāniem, noņurdot: “mums vēl ir kādas piecas minūtes.” Patiesību sakot, ne Eiropai, ne Latvijai šo piecu minūšu vairs nav. Mums ir jāceļas un jārīkojas tagad!
NATO sabiedroto klātbūtne Latvijā ir izaugusi līdz brigādes līmenim Kanādas vadībā. Sabiedrotie un to kuģi nodrošina fizisku klātbūtni gan mūsu gaisa telpā, gan Baltijas jūrā. Mēs kopā esam stipri. Taču katram ir savi mājas darbi. Un mums to ir ļoti daudz.
Jau tagad mums ir nepieciešamas konkrētas militāras spējas un ieguldījumi militārās infrastruktūras attīstībā, taču kara attīstība Ukrainā parāda, ka ar klasisku pieeju nepietiek. Mums jāgatavojas nākotnes nevis pagātnes karam. Jāgatavojas, lai tas nenotiktu, bet ir jāgatavojas. 5 % no iekšzemes kopprodukta nav tikai skaitlis. Nauda pati nešauj, zem tās nevar patverties apdraudējuma gadījumā. Mums ir jārūpējas, lai mūsu un NATO aizsardzības plāni būtu balstīti reālās spējās. Šeit es gribu teikt atzinīgus vārdus ministru kabinetam. Tie lēmumi, kas ir pieņemti, ir pareizi un savlaicīgi un es domāju, ka būs vēl.
Mēs arī Hāgas samitā aicināsim katru NATO sabiedroto ieguldīt vairāk un ātrāk. Mūsu mājasdarbu sarakstā ir jāturpina strādāt pie civilās aizsardzības, militāri civilās sadarbības un arī plašas sabiedrības iesaistes valsts aizsardzībā.
Savā ziņā gan mūsu lēmumi šeit, gan Hāgas samits nākamnedēļ būs patiesības mirklis.
Dāmas un kungi!
Cilvēku sajūtas atspoguļojas arī demogrāfijas rādītājos. Mūsu paliek mazāk. Pagājušajā gadā Latvijā piedzima mazāk nekā 13 000 bērnu.[1] Pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem problēma būs reāla un ļoti dārga. Prognozes rāda, ka turpmāko 25 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits varētu samazināties par vēl 100 000.[2]
Arī šajā jomā modinātājzvans ir skanējis jau sen. Ir sajūta, ka beidzot esam pietrūkušies, piecēlušies gultā sēdus, izberzējuši acis un ieraudzījuši, ka nav labi, ka esam aizgulējušies. Ja gribam šo situāciju, pirmkārt, apturēt un labot gadu garumā, jo ar vienu mēnesi, ar vienu lēmumu nepietiks, tad lēmumi jāpieņem šodien.
Es esmu pārliecināts, ka ir konkrēti darbi, kas jādara jau nākamā gada budžetā. Pabalstu apmēri ir jāpārskata. Bērna kopšanas pabalsts 2014. gadā, kad to pēdējo reizi mainīja, bija 50 % no minimālās algas. Šodien tas ir vairs tikai 20 % no minimālās algas. Nepietiek tikai ar vienreizēju pabalstu palielināšanu – jādomā par regulāru pārskatīšanu un indeksāciju atbilstoši ienākumu pieaugumam. Ar pabalstu pārskatīšanu vien demogrāfisko situāciju atrisināt nevar. Nevar tikai ar pabalstiem risināt ģimenes politiku. Taču tas var kalpot kā skaidrs signāls un apņemšanās.
Mums ir jāiegulda mātes un bērna veselības aprūpē, mājokļu pieejamībā jaunajām ģimenēm. Arī izglītība ir būtisks demogrāfijas faktors. Izglītoti cilvēki visos vecumos ir kritisks resurss demogrāfiskās lejupslīdes apstākļos. Izglītība un mācīšanās – tas sen vairs nav tikai par bērniem un jauniešiem. Tā jau ir visas sabiedrības norma, ka mēs katrs ik dienu apgūstam jaunas zināšanas un prasmes. Jo mūsdienu konkurence ir par to, kurš māk mācīties un dara to ātrāk, tādēļ svarīgi arī šajos spiedīgajos finanšu apstākļos, nepazaudēt mūsu prioritāti – izglītotu un gudru sabiedrību.
Nākamā gada valsts budžetam, lai cik sarežģīti būs to sastādīt, ir jāatspoguļo šīs prioritātes. Šie lēmumi, kas rezultēsies nākamā gada budžetā, būs ar ietekmi ne tikai 2026. gadā, bet arī daudzu gadu nākotnē.
Godātā Saeima!
Nākamais Saeimas darba gads būs faktiski pēdējais 14. Saeimai. Jūs jau sākat gatavoties vēlēšanām nākamā gada oktobrī. Tas būs patiesības mirklis gan solītajam un padarītajam, gan nepadarītajam. Sabiedrība nav akla. Tā redz, kurš ir strādājis visu laiku un kurš eksāmenam gatavojas pēdējā brīdī. Vērtējums var būt dažāds – no laba līdz bargam. Tādēļ svarīgi pēdējo aizvadīt jēgpilnu, bet bez pamatīgas un studentu cienīgas pirmseksāmenu panikas.
Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Dosim ne tikai cerību, bet patiesu, pamatotu ticību mūsu cilvēkiem, ka mūsu Latvija augs. Ka pēc pieciem vai desmit gadiem dzīvosim labākā un stiprākā Latvijā. Ka pēc gadiem mums apkārt būs pamatoti laimīgāki un pārliecinātāki cilvēki.
Darīsim un nesīsim sabiedrībai labo. Darbos pamatotu vīziju par stiprāku un laimīgāku Latviju. Laika ir maz, paveicamo darbu ir gana. Strādāsim mūsu skaistās valsts labā!
Paldies par uzmanību!
[1] Sk. Oficiālās statistikas portāls: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/247-iedzivotaju-skaits-un-ta-izmainas?themeCode=IR
[2] Sk. Ekonomikas ministrijas Demogrāfijas prognozes: https://prognozes.em.gov.lv/lv/demografijas-prognozes
