Ārlietas Egils Levits
Valsts prezidents Egils Levits

Godātie klātesošie!

I
Ievads

Bieži vien, pieminot vārdu “dialogs”, mēs katrs domājam kaut ko citu – šī vārda nozīme atšķiras no valsts uz valsti. Esmu patiesi pateicīgs Latvijas Ārpolitikas institūtam par darbu, kas kopīgi ar citiem partneriem tiek veikts, lai forums turpinātu notikt. Tā ir brīnišķīga iespēja pulcēties, lai runātu par Latvijas, Eiropas un transatlantisko attiecību būtiskākajiem drošības aspektiem.

II
Pastāvēšana

Uzdevumus, kas mūsu valstīm, reģioniem un pasaulei ir jārisina, var iedalīt divās kategorijās – tādos, kas saistīti ar briesmām, un tādos, no kuriem atkarīga ir mūsu pastāvēšana. Sākšu ar pastāvēšanas apdraudējumiem.

COVID-19 ir licis mums nopietni aizdomāties par cilvēku apdraudošajiem bioloģiskajiem faktoriem. Pandēmijas nav nekāds retums, un arī šī diez vai ir pēdējā. Tiek lēsts, ka Spāņu gripa, kas plosījās pirms gadsimta, prasīja 50 miljonus dzīvību, un zemeslodes iedzīvotāju skaits toreiz bija krietni mazāks. Pandēmijas neapšaubāmi ir būtisks cilvēka veselības apdraudējums, taču tie nav vienīgie bioloģiskie draudi.

Mēs zinām, ka ir valstis, kas izstrādā vai kuru arsenālā jau ir bioloģiskie ieroči, kas rada noteiktu risku. Medicīniski diagnosticēta antibiotiku rezistence kļūst arvien vairāk izplatīta.

Daži uzskata, ka COVID-19 krīze ir piebremzējusi kodolbruņošanos un ar šādu ieroču izmantošanu saistītais risks ir sarucis. Uzskata, ka šādiem apgalvojumiem nav pamata. Mēs joprojām nevaram izslēgt iespēju, ka kodolieroči var nonākt pašnāvnieciski noskaņotu teroristu rokās. Netrūkst arī valstu, kas labprāt iemantotu ietekmi, ko dod kodolieroči. Tas nozīmē, ka kodolieroču izplatīšanās tikai paaugstinās risku, un to mēs nevaram pieļaut.

Lielbritānijas Ministru prezidents Boriss Džonsons ANO Ģenerālajā asamblejā ļoti precīzi raksturoja sarežģījumus, ko rada planētas sakaršana. Īsumā rezumējot, vēlos pieminēt tikai to, ka globālā sasilšana paaugstina manis iepriekš minēto draudu iespējamību.

III
Cilvēks pret iekārtu

Tā vietā vēlos jūsu uzmanību vērst uz kādu citu ne mazāk svarīgu risku, kā nozīme turpina pieaugt. Pēdējos gados izstrādātie tehniskie jaunievedumi ļauj izmantot pasaules mēroga sociālos tīklus, lai ar smalkāku mākslīgā intelekta programmu palīdzību daudz precīzāk vadītu un ietekmētu cilvēka uzskatus un rīcību. Briesmās ir nonākusi mūsu personīgā autonomija, cilvēka brīvā griba. Apvienojumā ar dezinformāciju tā rada milzu apdraudējumu vai, pareizāk būtu teikt, noved pie ļaunprātīgas informācijas izmantošanas, lai gūtu politisku virsroku vai iedzīvotos finansiāli.

COVID-19 radītā krīze ir skaidri parādījusi, ka darbs pie valsts un sabiedrības noturības nedrīkst apstāties ne uz mirkli, jo visa veida dezinformācija var ieplūst pa jebkuru kanālu. Sabiedrības “imunitāti” pret melīgu informāciju varam mazināt gan izglītojot iedzīvotājus, gan palīdzot veidoties stabiliem un vispusīgus viedokļus pārstāvošiem plašsaziņas līdzekļiem, gan iesaistot pilsoniski aktīvos iedzīvotājus, kā arī piedāvājot medijpratības kursus.

Cīnīties ar sabiedrībai milzīgu kaitējumu nesošo dezinformāciju, neierobežojot un pat veicinot uzskatu brīvību, kā arī personīgas informācijas drošību digitālajā vidē, nemaz nav tik viegli. Robežšķirtne starp vārda brīvību, atbildību un cenzūru ne vienmēr ir skaidri nolasāma un saprotama.

Uzskatu brīvību, kas ir viena no cilvēka pamattiesībām, drīkst ierobežot tikai ārkārtas gadījumos. Runa ir par demokrātiskām valstīm. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ierobežojumus izdomā globālās tiešsaistes platformas, to algoritmi vai mākslīgā intelekta programmas. Demokrātiskā valstī šādas pilnvaras var būt tikai demokrātiski leģitīmām institūcijām, kas apzinās savu atbildību un ir gatavas nest atbildību par savu rīcību.

Viena no galvenajām problēmām, pie kuras risināšanas cilvēcei nāksies strādāt nākamajās desmitgadēs, ir: kurš pieņems lēmumus – cilvēks vai mākslīgā intelekta iekārta? 90. gadu sākumā, kad atsevišķi pētnieki un ekologi izteica brīdinājumus par klimatam draudošajām briesmām, viņu viedokļos ieklausījās tikai retais. Sabiedrībai un tiesiskajai apziņai, lai pieņemtu notiekošo, bija nepieciešams laiks. Mēs, protams, esam pateicīgi viņiem par to, ka viņi laicīgi sāka zvanīt trauksmes zvanus. Uzskatu, ka tuvākajā perspektīvā tiesību zinātniekiem nāksies savus pūliņus koncentrēt, lai pasargātu cilvēka intelektuālo autonomiju, un atbildes būs jārod tuvāko desmitgažu laikā.

IV
Dialogs un draudi

Neskatoties uz atšķirīgiem viedokļiem par šo jautājumu ētisko vai politisko pusi, lai atrisinātu šos sarežģītos uzdevumus, pasaules valstīm nāksies meklēt kopīgus risinājumus. Te atkal jāpiemin dialogs, kā arī tas, kādēļ sadarbību traucē mūsu bailes no potenciālām briesmām.

Raugoties no Rīgas viedokļa, “ZAPAD 21” militārās mācības bija kārtējais apliecinājums tam, ka Krievija nav pārstājusi gatavot savu karaspēku iebrukumam Baltijas valstīs. Rietumvalstu novērotāju nepielaišana mācībās, kurās piedalās 200 tūkstošu liels kontingents, nevairo savstarpējo uzticēšanos. To nevairo arī Gruzijas un Ukrainas daļēja okupācija. Krimas aneksija bija starptautisko tiesību pārkāpums, un to nav atzinis pat prezidenta Putina jaunais līdzskrējējs Lukašenko.

Nemaz nerunājot par Ķīnas Tautas Republiku. Tās pieaugošā ekonomiskā un militārā ietekme liek uztraukties visam Āzijas un Klusā okeāna reģionam, un ne tikai. Ķīna bija arī viens no galvenajiem valstu vadītāju sarunu tematiem šī gada jūnijā Briselē notikušajā NATO samitā.

V
Sadarbību bremzējošie faktori

Dažreiz sadarbība var nevesties arī ciešu sabiedroto starpā. Transatlantiskā saikne, kas pēc II Pasaules kara nesa mieru Eiropai, ir pēdējā laikā piedzīvojusi vairākus satricinājumus. Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Tad nāca Tramps, kurš lika Amerikas intereses augstāk par visu pārējo, un diezgan negaidītais ASV lēmums izvest karaspēku no Afganistānas burtiski pirms dažām nedēļām, kā arī diplomātisko rezonansi izraisījušais AUKUS jeb Austrālijas, Lielbritānijas un Amerikas zemūdeņu iegādes darījums, apejot Francijas intereses, kas arī nodarbina daudzu apskatnieku prātus.

Lai gan šajā ziņā nav nekā jauna. Šis nav vienīgais negludums NATO un ES attiecībās, ko ir izdevies veiksmīgi nogludināt – par daudziem citiem nākotnē nemaz nerunāsim. Transatlantiskā saikne un NATO līguma 5. panta normas ir viens no tiem, šķiet, nedaudzajiem jautājumiem, kuros ASV republikāņu un demokrātu partiju domas neatšķiras. NATO nedraud šķelšanās, Francija negatavojas pamest Āzijas un Klusā okeāna reģionu, kurā joprojām dzīvo 1,5 miljoni tās pilsoņu, ES vienotība ir neapšaubāma un savienība turpina meklēt atbildi uz jautājumu, kāda būs tās loma pasaulē no stratēģiskās autonomijas viedokļa. Eiropa, NATO un pasaules demokrātisko valstu saime no tā tikai iegūs.

VI
Demokrātija

Viens no svarīgākajiem demokrātisko valstu uzdevumiem ir pierādīt, ka tās spēj tikt gala ar minētajiem riskiem un draudiem labāk par autoritāriem režīmiem. Cīņa ar COVID-19 vīrusu nav vienmēr veikusies tik gludi, kā mēs visi vēlētos, taču mēs nenoliedzami pamazām virzāmies uz šīs problēmas pārvarēšanu.

Ja runājam par klimata pārmaiņām, rodas iespaids, ka valstis ar pasaulē lielāko tautsaimniecību ir gatavas izaicināt cita citu uz spēli, kuras uzvarētājs būs tas vai tie, kuri ilgāk turpinās piesārņot vidi (un tādējādi paaugstināt savu ekonomisko konkurētspēju), riskējot ar planētas mēroga katastrofas izraisīšanu.

Tas nav nemaz tik neiespējami. Glāzgovā paredzētā ANO Klimata pārmaiņu konference (COP26) parādīs, vai demokrātiskās un autoritārās valstis ir gatavas strādāt kopīga mērķa vārdā. Prezidenta Baidena ierosinājums rīkot demokrātijas samitu, protams, ir apsveicams, taču ar pasaules demokrātisko valstu spēkiem būs par maz, lai apstādinātu pārmaiņas, kas notiek planētas klimatiskajā sistēmā.

VII
Noslēgums

Digitalizācija un mākslīgās intelekta programmas rada jauna veida risku, kas ir ne mazāk būtisks kā klimata pārmaiņas. Kibertelpas drošība arvien biežāk tiek pakļauta dažādiem apdraudējumiem. Tādēļ vienlaikus ar tehnoloģiskajām izstrādēm ir aktīvi jāstrādā pie jauniem juridiskajiem principiem. Principiem, kas, no vienas puses, ļauj pilnībā izmantot tehniskā progresa sniegtās priekšrocības un, no otras puses, ļauj izvairīties no apdraudējumiem un kaitējuma cilvēku tiesībām un brīvībām. Mēs nedrīkstam aizmirst arī par bioloģiskā riska faktoriem vai kodolieroču radīto risku. Tie arī nekur nepazudīs.

Latvija ir gatava apņēmīgi strādāt pie tā, lai garantētu cilvēktiesību, demokrātiskuma un tiesiskuma principu iedzīvināšanai tik būtisko labas pārvaldības standartu ievērošanu. Redzēsim, vai pasaule ir gatava iestāties kaut vai par dažiem no šiem principiem, lai kopīgi atrisinātu mūsu pastāvēšanai tik būtiskākos jautājumus.

FOTO: