Valsts prezidentes runa, veltīta barikāžu dienu 15.gadu atcerei Doma baznīcā, 2006. gada 20. janvārī
Pirms 15 gadiem Latvijas tauta devās uz barikādēm. Devās, lai stātos pretim pasaules lielvarai, lielvarai, kas bija apbruņota ar kodolieročiem. Maza tauta un tās locekļi bez apbruņojuma un bruņām, ar karstām sirdim, ar tukšām rokām, bet ar pārliecību, ka, stājoties pretim šai apspiestības varai, viņi apliecina patiesību. “Un jūs zināsiet, tauta un patiesība darīs brīvu,” sacīts Jāņa evaņģēlijā. Latvijas tautai bija tajā brīdī jāizšķiras, vai tā ir šajā vēstures brīdī gatava brīvībai, jo ir vēstures brīži, kad rodas iespēja vēstures griežus pagriezt sev vēlamā virzienā, un ja nepalaiž šādu brīdi garām, tad ir iespējams nākotnes griežus turēt savās rokās.
Latvijas tauta spēja saprast, ka ir gatava brīvībai, ir gatava ar savām rokām ķerties klāt vēstures ratam un dot tam nebijušu pagriezienu. Spēja to darīt, jo juta sevī brīvību, un ļaudis sanāca kopā ielās, un bija gatavi stāties uz barikādēm un aukstajās dienās un naktīs sildīties pie pašu kurtiem ugunskuriem. Viņi to varēja, jo viņu sirdīs dega brīvības liesma un pārliecība par tiesībām atkal būt brīviem. Ja nebūtu bijis šādas pārliecības, Dievs vien zina, kā tad viss būtu noticis.
Paldies visiem, kas toreiz atbildēja uz šo sirds aicinājumu, kas bija gatavi jebkurā brīdī šī aicinājuma dēļ atdot savu dzīvību. Paldies tiem, kas atdeva savu dzīvību jūsu un mūsu brīvības dēļ. Esam viņiem parādā - tiem, kas bija gatavi savu dzīvību ziedot. Mans aicinājums kā prezidentei būtu, lai šī diena, kad Latvijas tauta parādīja savu lielumu, būtu mūsu lepnuma avots. Tā pierādīja mūsu tautas garīgo pilnbriedu. Un jaunā audze, kas šos notikumus neatceras, es jums jautātu – vai jūs spējat savās sirdīs iekurt šādus ugunskurus, šādu mīlestības liesmu pret savu zemi un tautu, un atbildēt brīvības aicinājumam. To jūs un mēs visi kopā varam pierādīt ar savu dzīvi, savu dzīvību, savu darbu.
Toreiz Latvijai bija vajadzīgs ikviens atbalstītājs, šodien Latvijai arī ir vajadzīgs ikviens tās atbalstītājs, jūs visi esat vajadzīgi Latvijai kā toreiz, tā arī tagad. Aicinātu ikvienu atcerēties šos brīvības ugunskurus, kas stāvēja pretim bailēm un nedrošībai. Ja ir šī kopējā mīlestiba pret savu zemi un tautu, tad mēs esam neuzveicami. Aicinu ikvienu apzināties, ka šajā mīlestībā esam stipri un esam liela tauta, un, apzinoties šo stiprumu, pierādīsim, ka šīs cīņas un šī mīlestība nav bijusi velta. Dievs, svētī Latviju!