Augsti godātais priekšsēdētāj!
Cienījamie konferences dalībnieki un viesi!
Šodienas konference ir veltīta vienam no Latvijas XX gadsimta redzamākajiem, spilgtākajiem un vienlaikus arī pretrunīgākajiem politiķiem, agronomam un tautsaimniekam Kārlim Ulmanim.
Kārlis Ulmanis paliekošu vietu Latvijas vēsturē izpelnījies tieši pateicoties aktīvai līdzdalībai neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanā un nostiprināšanā, īpaši 1918.-1920.gadā. Viņa vārds šajā laikā kopā ar Jāni Čaksti, Paulu Kalniņu, Zigfrīdu Annu Meierovicu un citiem laikabiedriem nav šķirams no valsts proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī, brīvības cīņām, bermontiādes sagrāves, agrārās reformas, Latvijas Satversmes izstrādes, valsts starptautiskas atzīšanas, pirmo četru Latvijas valdību darbības.
Šodien, kad ir pagājuši 125 gadi kopš Kārļa Ulmaņa dzimšanas, ar zināmu laika atstarpi, var atskatīties un izvērtēt viņa labos un varbūt arī ne tik veiksmīgos darbus. Detalizēti un argumentēti to šodien darīsiet Jūs konferences dalībnieki. Es no savas puses vēlētos akcentēt to, ka daudziem Latvijas sabiedrībā Kārlis Ulmanis asociējas kā neatkarīgas Latvijas dibinātājs un veidotājs, kā viens no tās redzamākajiem līderiem. Mūsdienās Kārlis Ulmanis un 20. un 30.gadu Latvijas Republika nav atdalāmi viens no otra. Viņš ir viens no tā laika Latvijas simboliem, kas cauri gadiem, izturot pārbaudi, ir saglabājies tautas atmiņā.
Vērtējot Kārli Ulmani, atcerēsimies, ka tas jādara kopā ar viņa laikmetu, ar laiku kurā viņš dzīvoja un strādāja. Viņa raksturojums nav šķirams no problēmām un panākumiem, ko pārdzīvoja jaundibinātā Latvijas valsts. Tieši Kārlis Ulmanis bija tas, kam Tautas padome 1918.gada 18.novembrī lielā vienprātībā uzticēja vadīt jaunās valsts valdību. Tā nebija nejauša izvēle, jo tieši šim politiķim piemita nepieciešamais gribasspēks, enerģija, drosme un talants risināt ļoti sarežģītās problēmas. K.Ulmanis nezaudēja optimismu un nekrita panikā pat tad, kad zem pagaidu valdības kājām vairs nebija Latvijas zemes, bet tikai kuģa “Saratov” klājs. K.Ulmaņa vadītā valdība prata saliedēt ap sevi tautu un uzvarēja gan Latvijai naidīgos boļševiku spēkus ar P.Stučku priekšgalā, gan krievu un vācu militāros formējumus. K.Ulmanis šajā situācijā nodemonstrēja neapstrīdamu politiķa talantu. Viņš spēja apvienot ap valdību lielāko daļu sabiedrības, dažādās Latvijas mazākumtautības, saliedēt tās, ļaujot noticēt, ka tās visas kopā ar latviešiem spējīgas izveidot demokrātisku Latvijas valsti. Tieši ar savu rīcību sarežģītajās 1918.-1920.gada dienās K.Ulmanis sev nodrošinājis redzamu vietu Latvijas vēsturē.
Kārlis Ulmanis bija politiķis, kura darbībā labi atspoguļojas aizvadītā laikmeta galvenās attīstības tendences, ideoloģija un demokrātijas tradīcijas. Viņš bija XX gadsimta sākuma valstsvīrs, kura personība iemiesoja sevi gan zemniecisko, patriarhālo, gan arī modernās, laikmetīgās domāšanas elementus. Pāri visam Kārlim Ulmanim vienmēr bija nevis kāds personiskais labums, kādas materiālās intereses, bet Latvijas valsts un tās augšupeja. Tā bija ideja, kam viņš atdeva visus savus spēkus un izpratni, darbojoties konkrētos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļos. Domāju, ka par to viņš izpelnījies cieņu gan laikabiedru, gan mūsdienu sabiedrībās vērtējumā.
Novēlu veiksmi un panākumus konferences darbā. Ceru, ka tajā nolasītie referāti dos jaunas un laikmetīgas atziņas gan par Kārli Ulmani, gan par tā laika Latvijas valsts attīstības jautājumiem. Atcerēsimies, ka apskatāmais laikmets, atsevišķu politiķu darbības izvērtējums tajā, būs objektīvāks tad, ja mēs izdarot secinājumus, centīsimies izvairīties gan no personību glorificēšanas, gan arī to klaja nihilisma un noliegšanas.