Vaira Vīķe-Freiberga

Baltijas jūras reģiona identitāte vakar, šodien un rīt

 

Man ir patiess prieks uzstāties šādā nozīmīgā konferencē, kas veltīta Baltijas jūras reģiona identitātes jautājumiem. Šī konference Rīgā ir jau ceturtā par šo tēmu.

 

Salīdzinot ar citām pasaules daļām, Eiropa izceļas ar ievērojamu daudzveidību diezgan mazā teritorijā. Eiropas zemes ir nelielas, un salīdzinoši mazas ir arī etnisko vai citādu kopību izjūtošo ļaužu grupas. Katrs laikmets Eiropas vēsturē, kas mērama gadu tūkstošos, ir atstājis savus kultūras slāņus. Es gribētu aplūkot dažādu identitāšu krustošanos, mijiedarbību un mainību, ņemot par pamatpiemēru tās zemes, kas atrodas Baltijas jūras austrumu piekrastē.

 

Apzīmējuma “Baltija” saturs ir mainīgs un daudzslāņains, un to var aplūkot no itin dažādiem viedokļiem. Ar Baltiju politiskā ziņā parasti tiek domātas trīs Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija. Pēc 2. pasaules kara, padomju laikā Baltijai tika pievienota Prūsijas ziemeļaustrumu daļa – Kaļiņingradas apgabals, toties 19. gadsimtā tā sauktās Baltijas guberņas bija tikai Kurzeme, Vidzeme un Igaunija.

 

Vēsturiskā ziņā Latvija un Igaunija ir teitoņu bruņinieku un Romas katoļu baznīcas 13. gadsimtā izveidotās Livonijas konfederācijas pēcteces, turpretim patreizējā Lietuva ir tikai neliela viduslaiku Lietuvas Dižkunigaitijas un vēlākās Polijas un Lietuvas konfederācijas daļa, un kā tāda ir bijusi nopietns Livonijas pretinieks.

 

Valodnieciski Baltija ir divu atšķirīgu valodu saimju saskares un mijiedarbības teritorija: latvieši un lietuvieši kopā ar izzudušajiem prūšiem ir indoeiropieši, savukārt, igauņi un lībieši pieder somugru saimei.

 

Konfesionālā ziņā luterānisms dominē lielākajā Igaunijas daļā, Latvijas Kurzemē un Vidzemē, kā arī pašos Lietuvas dienvidrietumos, toties katoliska ir gandrīz visa Lietuva, Latgale un neliels novads Kurzemē. Vēl jāpiebilst, ka Igaunijas dienvidaustrumi – tā sauktā Setu zeme – pieder pareizticīgo baznīcai.

 

Naivi būtu domāt, ka mazāku novadu identificēšana nav tik sarežģīta. Kā piemēru gribētu minēt Daugavas kreisā krasta zemes Latvijā no Daugavpils līdz Taurkalnes mežiem. Šim novadam, atkarībā no runātāja pozīcijas, var būt pat pieci dažādi nosaukumi. Kā Sēlija tas apzīmē senās sēļu tautas apdzīvoto zemi. Latvijas kultūrvēsturisko novadu kartē tas pazīstams ar Zemgales vārdu. No Daugavas labā krasta to sauc par Kurzemi, droši vien, atceroties Kurzemes guberņas un hercogistes laikus. Starp citu, arī pazīstamajā latviešu tautas dziesmā “Pūt, vējiņi”, iespējams, ir apdziedāta tieši šāda Kurzeme, kurā var nokļūt no Vidzemes, pārceļoties pāri Daugavai.

 

Par Augškurzemi jeb Kurzemes augšgalu šo novadu saukuši paši Kurzemes guberņas iedzīvotāji, pretēji Lejaskurzemei. Savukārt, mūsdienās diezgan izplatītais nosaukums Augšzeme ir samērā grūti izskaidrojams. Varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka šā novada izloksnes valodnieki saista ar augšzemnieku dialektu.

 

Gan cilvēkam, gan lielākai ļaužu grupai vienlaicīgi var būt dažādas identitātes, katra ar savu mainīgu intensitāti. Noteiktos apstākļos atsevišķai identitātei pastiprinoties, vienu brīdi dominēs etniskums, citu brīdi – piederība zināmai ļaužu kārtai, vēl citu – konfesionālās, dzimuma vai citādas noteiksmes.

 

Viduslaiku sabiedrībā diezgan svarīga bija reliģiskā piederība. Jau no Romas impērijas sadalīšanās laikiem un tālākās Eiropas kultūras attīstības Romas vai grieķu katoļu vidē ir nācis pretstats starp Rietumu un Austrumu Eiropu. Sekojošā protestantisma ideju izplatīšanās Ziemeļeiropā noteica visa šā reģiona savdabību līdz pat mūsdienām.

 

Reliģiskā dominante ir īpaši manāma tajos gadījumos, kad viena un tā paša etnosa daļas pieder dažādām konfesijām. Nav īpaši jāpaskaidro, kā atšķiras holandieši un flāmi, Šlēzvigas un Bavārijas vācieši vai, teiksim, Vidzemes un Latgales latvieši. Vēl nesenā pagātnē, vaicāti par savu tautību, pēdējie atbildēja – “katolis”, taču tai pat laikā vaicātāji viņus dēvēja par poļiem, un ne jau runātās valodas dēļ.

 

Kad 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā uz Vācijas, Austroungārijas un Krievijas impēriju drupām sāka veidoties jaunās tautas un vēlāk arī nacionālās valstis, šo tautu gaišākajiem prātiem radās nebijis, aizraujošs uzdevums, ko varētu izteikt kā “tautību konstruēšana”. Faktiski tas nozīmēja jaunas identitātes radīšanu.

 

Šim nolūkam lieliski derēja Herdera idejas par tautu kā vienotu, organisku veselumu, par tautai piemītošo pārlaicīgo radošo garu un par šā gara darbības augļiem – tautas garamantām. Tādējādi folkloras vākšana un publicēšana kļuva par plašu inteliģences slāņu aizraujošu darbošanās veidu. Šie folkoras krājumi savukārt kļuva par jaunās identitātes stūrakmeņiem.

 

Ir vērts piebilst, ka Herdera nacionālā romantisma ideoloģija ir radījusi veselu laikmetu Eiropas kultūras vēsturē, kas daudzās savās izpausmēs turpinās joprojām, tāpat kā turpina pastāvēt tautas, ko šī ideoloģija ir “iecēlusi saulītē” un nolikusi līdzās citām tā saucamām “kultūras tautām”.

 

Tomēr jāatzīst, ka “pārlaicīgā” radošā tautas gara pastāvēšana ne vienmēr ir ilglaicīga. Lai gan var konstatēt zināmu vēsturisko pēctecību, etniskā identitāte ir mainīgs lielums, kas var arī nesaglabāties ilgākā laika posmā. Nav domājams, ka mūsdienās lielākas ļaužu grupas sevi identificētu kā trāķieši, acteki vai, teiksim, kurši. Kanādas un ASV iedzīvotāji lielākoties neidentificējas ar šo zemju pirmiedzīvotājiem.

 

Tomēr, ļaužu kopības nenosaka tikai valstiskā piederība vai etniskums, to var ietekmēt daudz kas. Varam domāt, ka Baltijas jūras reģiona iedzīvotāji izjūt zināmu kopību, vai tendenci tuvināties, jo ir gan līdzīgi dabas apstākļi – jūras tuvums, augu valsts, vēss un mitrs klimats, – gan daudzi citi faktori.

 

To starpā būtu jāmin ziemeļniecisks kultūras tips, augsts vispārējais izglītības līmenis, un vēsturiskā kopība bijušo Hanzas un Kalmāras savienību, Zviedrijas impērijas, Lietuvas un Polijas valsts, un Vācijas zemju kontekstā. Vēl var minēt psiholoģiska rakstura līdzību, ko nosaka piederība mazām tautām, tolerantu attieksmi pret svešajiem, niansētu dabas uztveri, un lielas darba spējas.

 

Baltijas jūras zemes varētu uzskatīt par pārnacionālu, reģionālu kopienu. Šādu vienas nācijas apdzīvoto telpu pārsniedzošu kopienu veidošanās mūsdienās nav retums. Tā, piemēram, izglītotiem, atvērtiem jauniešiem ir reizēm vieglāk atrast kopīgu valodu ar citu zemju tādiem pašiem jauniešiem nekā ar pašu vecākiem. Tas veicina studējošās, muzicējošās, ceļojošās un varbūt arī citādas jaunatnes subkultūru nostiprināšanos.

 

Jāatzīst, ka mūsdienās, salīdzinot ar laiku pirms simts vai pat piecdesmit gadiem, ir jūtami izmainījusies vajadzība pastāvīgi identificēties ar savas valodas runātājiem. Izglītības līmenis un laba svešvalodu prasme ļauj indivīdam darboties arī citā valodas vidē un gūt labus panākumus. Liela kopības sajūta ir visas pasaules Interneta lietotājiem: vēstules, čatošana, kopīgas rutīnas, nerakstītie likumi – tas viss ļauj runāt par īpašu Interneta sabiedrību ar savu ētiku, ideāliem un, galu galā, arī identitāti.

 

Vai arī, roka grupas vai simfoniskā orķestra mūziķi daudz labāk pazīst savus citzemju kolēģus un pat biežāk tos satiek nekā, teiksim, savas pilsētas inženierus. Diezgan noteikti sevi piesaka arī kosmopolītisms, pasaules pilsonība. Šādas pārnacionālas kopienas arvien vairāk nosaka jaunās Eiropas sociālo struktūru, kur arvien mazāka nozīme ir vecajām hierarhijas un struktūrēšanas formām.

 

Vai tas nozīmē, ka jaunajā Eiropā etniskā, reliģiskā un citāda “tradicionālā” identitāte zaudēs savu lomu? Cik liela nozīme būs etniskumam, mazajām valodām, vietējām īpatnībām?

 

Eiropas kā pasaules daļas spēks ir tās daudzveidībā, individualitātē. Eiropa, būdama salīdzinoši maza pasaules daļa, ir saglabājusi itin lielu daudzveidību. Eiropietis ir gan Roterdamas ostnieks, gan Andalūzijas čigāns, gan Lapzemes briežkopis, gan arī Latgales podnieks. Eiropas kultūra nav iedomājama bez Monmartras portretistiem, Venēcijas laiviniekiem, Minhenes alus dzērājiem, Bulgārijas kukeriem, un Baltijas reņģu zvejniekiem. Eiropas identitātes veidošanā sava nozīme ir gan itāļu belcanto, gan norvēģu hardangervijolēm, gan gotiskajām katedrālēm, gan lietuviešu ceļmalas krucifiksiem.

 

Viena no lielākajām Eiropas un tostarp arī Baltijas reģiona vērtībām ir kultūras mantojums, un tā nesējs vai pat sava veida atslēga ir valodas. Tā ir iegājies, ka Eiropā nav nesvarīgu valodu. Nozīmīga ir pat tāda, ko runā tikai daži desmiti personu, kā tas ir lībiešu valodas gadījumā. Katra valoda ir neatkārtojama pasaule ar savām likumībām, ar savu iespēju bagātināt citus. Katra valoda ir sava pasaule, kas ir izveidojusies noteiktā kultūras vidē un to atspoguļo, turklāt tā ir arī ar savu īpatnēju potenciālu jeb kultūrrades spēku. Zūdot kādai valodai vai dialektam, rodas neizmērojams zaudējums visai kultūrai kopumā.

 

Visbeidzot, atgriežoties pie sākumā uzdotā jautājuma par rezultātu, ko mēs varētu gaidīt no šīs konferences, gribētu izteikt vēlējumu identitātes jautājumus tvert savā pilnībā un daudzpusībā, nevairīties no netradicionāliem risinājumiem un idejām. Šāda pieeja palīdzēs mums atklāt to kultūrradošo garu, kas mīt zemēs ap Baltijas jūru. Te mums ir izdevība un aizraujošs izaicinājums - pašiem no jauna atklāt šo zemju pievilcību un visiem kopā sadarbojoties izcelt tās brīnišķīgās iespējas, ko var atrast un realizēt tikai vienā vietā pasaulē – Ziemeļeiropas Baltijas jūras reģionā.