Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga šodien teica runu simpozijā “Eiropas nākotne – politisku nāciju federācija vai supranacionāla kopiena?” („Die Zukunft Europas – Föderation politischer Nationen oder supranationale Gemeinschaft?“) Brēmenes Zinātnes namā pirms filozofes Hannas Ārendas (Hannah-Ahrendt-Preis 2005) balvas saņemšanas, ko Latvijas prezidentei piešķīrusi starptautiska žūrija. Žūrijas pārstāvji atzina, ka balva pirmo reizi tiek piešķirta cilvēkam, kurš reizē ieņem arī valsts amatu. Balva piešķirta par Latvijas prezidentes ieguldījumu politikas filozofijā un par Eiropas vēstures atklātu uzrunāšanu. Balva, kas šovakar Brēmenē tiks pasniegta V.Vīķei-Freibergai, ir novērtējums viņas ieguldījumam Eiropas debatēs par sarežģīto 20. gadsimta vēsturi, stāstot par Centrālās un Austrumeiropas likteņiem aiz dzelzs priekškara, kā arī runājot par vērtībām, kas stiprina transatlantiskās saites.
Prezidente savā runā pateicās par piešķirto augsto apbalvojumu, uzsverot, ka augstu vērtē Hannas Ārendas sacīto, ka politikas būtība ir brīvība, un tās lauks ir darbība. Viņa atzīmēja, ka vadot savu dzīvi trimdā, jo Latvija bija okupēta valsts, nekad viņai nav bijusi pat iespēja domāt par pilntiesīgu iesaisti Kanādas politiskajā darbībā, savukārt Latvija nebija brīva zeme, tādēļ nebija iespējams savu darbu ziedot Latvijai. Prezidente plaši stāstīja klātesošai auditorijai par Latvijas vēstures sarežģītajām lappusēm 20.gadsimtā, par vairākkārtējām okupācijām gan no Staļiniskā, gan Hitlera režīma puses, par deportācijām, kādas pārdzīvoja Latvijas iedzīvotāji, un par draudiem vēlāk padomju laikos, kādi bija ikvienam, kurš atļāvās domāt brīvi un pret pastāvošo iekārtu. Runājot par Otrā Pasaules kara laiku, ko viņai nācās pavadīt bēgļu nometnēs, viņa vienmēr ir atcerējusies psalmu, kas sacīja, ka miera zvani zvanīs, un bombardēšanas laikā vienmēr ir cerējusi, ka pasauli atkal pārņems miers un viņas zeme tiks atbrīvota. Viņa arī informēja par to, ka trimdā dzīvojošie latvieši centās darīt to, kas bija viņu spējās, lai pievērstu pasaules politiķu uzmanību Baltijas okupācijai un tās tiesībām uz brīvību un neatkarību.
Viņa pieminēja, ka arī Hanna Ārenda ir rakstījusi par brīvību, ko trimda gan piedāvā, taču tajā pašā laikā par augsto cenu, kas nāk tai līdzi. H.Ārendas darbi lielā mērā ir veltīti tirānijas un totalitārisma izpētei nolūkā veicināt humānismu un demokrātiju. Prezidente dalījās savās pārdomās par 20. gadsimta tirāniju, Hitleru un Staļinu, kuru darbības dēļ miljoniem cilvēku Eiropā zaudēja dzīvību. Viņa atzīmēja, ka pasaule vienmēr ir apdraudēta no tirānijas iespējamībām, tādēļ demokrātijas ir vienas no vislabākajiem līdzekļiem, lai to nepieļautu.