Šogad skolu beigs jaunieši, kuri piedzima pēc neatkarības atgūšanas. Izaugusi atjaunotās brīvās Latvijas pirmā brīvā paaudze. Ko šodien mēs varam pavēstīt šiem jauniešiem, lai viņus iedvesmotu dzīvot un strādāt Latvijā?
Šajos 20 gados mēs esam paveikuši pārsteidzoši daudz. Latvijas tauta otro reizi viena gadsimta laikā panāca savas valsts neatkarību. Mēs pievienojāmies pasaules nozīmīgākajai kolektīvās aizsardzības organizācijai – NATO - , ekonomiski attīstītāko valstu apvienībai – Eiropas Savienībai - un pilnībā integrējāmies dažādās starptautiskās institūcijās.
Latvijā notiek demokrātiskas parlamenta vēlēšanas, darbojas brīva prese un citi mediji, pilsoņi bauda tiesības brīvi biedroties politiskās partijās un nevalstiskajās organizācijās, pastāv neatkarīga tiesa un ir noteikti augsti cilvēktiesību standarti.
Latvijā relatīvi īsā laika posmā notikusi pāreja no totalitārās padomju sistēmas uz Rietumu tipa demokrātiju, ko iezīmēja fundamentālas reformas politiskajā sistēmā, ekonomikā, izglītībā un sociālajā sfērā. Ir atjaunots privātīpašums un funkcionējoša tirgus ekonomika. Būtiski nostiprinātas latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas. Latvijā tiek realizēta plaša mazākumtautību kultūras autonomija, darbojas mazākumtautību skolas un kultūras biedrības.
Dāmas un kungi!
Vienlaikus nevaram neredzēt arī straujās attīstības ēnas puses.
Cilvēku mantiskā nevienlīdzība būtiski pieaugusi, daudzi izvēlas doties projām no dzimtenes darba meklējumos. Izveidojusies dziļa neuzticības plaisa starp varu un tautu, kuru vēl vairāk palielina pastāvīgas aizdomas, ka politiskos un reizēm arī tiesiskos procesus Latvijā virza atsevišķu cilvēku ekonomiskās intereses. Tieši tādēļ mēs nedrīkstam ļauties tikai pagātnes atmiņu un nostaļģijas vilinājumam.
Visiem zināmais Bībeles stāsts vēsta mums, ka Mozus 40 gadus veda savu tautu pa tuksnesi. Tieši sākums bija pats grūtākais, tieši tad tauta uz brīdi piemirsa savas vērtības, sāka pielūgt zelta teļu, zūdījās un gaudās par grūtībām un pieminēja stabilo dzīvi pirms garā ceļa uzsākšanas.
Varbūt pienācis laiks tagad, kad esam pusceļā, par atskaites un vērtēšanas punktu izvēlēties nevis 1990.gadu vai 20.gadsimta 30.gadu Latviju, bet gan Latviju 2030.gadā? Mums jau šodien ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāda būs Latvija 40 gadus pēc neatkarības atjaunošanas.
Man šķiet, nevajadzētu pārāk daudz laika veltīt, lai noskaidrotu, kas pie kā bija vainīgs, kāpēc viss neizdevās, kā vēlējāmies. Jo mēs nevaram atgriezties nulles punktā un sākt visu no jauna. Pagātnes sasniegumi, par kuriem mēs varam būt patiesi lepni, mūs neapdrošina pret nākotnes kļūdām un neveiksmēm, tie nevar būt par pamatu paštīksmei. Mūsu panākumi ir kvalitātes latiņa, apliecinājums, ka mēs varam, ja patiesi gribam!
Pašlaik daudz runā, ka Latvijai vajag jaunu lielu mērķi. Kā paraugs nacionāliem mērķiem tiek minēta pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Taču šodien tas var izrādīties nepilnīgs stratēģisko mērķu modelis. Eiforija pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā mums ir dārgi maksājusi.
Šādi uzstādījumi rada ilūziju, ka pēc divu, trīs gadu saspringtāka darba, sasniedzot konkrētus uzdevumus noteiktā laika posmā, mēs varēsim atslābināties un turpmāk dzīvot bezrūpīgi. Tā vienkārši nemēdz būt.
Politiķu pienākums ir iezīmēt savu redzējumu par valsts attīstību. Ir svarīgi piedāvāt risinājumus, nevis gausties par vīziju trūkumu.
Mēs skaidri redzam, ka nākamās divdesmitgades izaicinājumi un pārbaudījumi Latvijai ir tikpat nozīmīgi kā iepriekšējos 20 gados. Tiem gan ir cits raksturs. Taču, apsverot izaicinājumus un izvērtējot iepriekšējās kļūdas, mēs varam diezgan skaidri pateikt, kas mums jādara, lai pēc 20 gadiem, arī pēc 50 gadiem mēs varētu lepoties ar Latvijas valsti.
Vēlēšanu gads ir ļoti piemērots laiks, kad sabiedrībai ir lieliska iespēja pieprasīt konkrētus risinājumus ilgtermiņa uzstādījumiem no politiskajām partijām, kas gatavojas startēt vēlēšanās. Tieši šādiem konkrētiem, praktiskiem politikas uzstādījumiem un piedāvātajiem risinājumiem ir jākonkurē cīņā par vēlētāju balsīm .
Dāmas un kungi!
4.maija priekšvakarā es redzu četrus lielus uzdevumus nākamajiem 20 gadiem. Uzskatu, ka tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes jāsniedz politisko partiju priekšvēlēšanu piedāvājumiem. Tieši politiķu misija ir kā vēlēšanu gadā, tā arī nākotnē rast vēsturiskus un saturiskus risinājumus šo uzdevumu izpildei, balstoties uz ekspertu, nozaru lietpratēju un sabiedrības aktīvāko pārstāvju pieredzi un ieteikumiem.
Pirmkārt, mums ir jānostiprina valsts pamati. Latvijas valsts pamats ir cilvēki, šīs valsts pilsoņi, kas piedzimst, izskolojas un nav spiesti lielā skaitā doties prom no savas dzimtenes. Bez Latvijas tautas nav Latvijas valsts!
Pirmajā Latvijas neatkarības divdesmitgadē - pirms kara - iedzīvotāju skaits Latvijā pieauga par ceturto daļu. Salīdzinājumam - no 1990.gada līdz šodienai iedzīvotāju skaits ir sarucis gandrīz par piektdaļu. Pirmskara Latvijā trīs un vairāk bērnu ģimenes ļāva kompensēt kara, deportāciju un emigrācijas zaudējumus. Atjaunotās valsts 20 gados dzimstība ir kritusies gandrīz divas reizes, salīdzinājumā ar 80.gadu beigu datiem. Pašreizējais dzimstības līmenis un apjomīgā emigrācija vairs nespēj nodrošināt pilnīgu paaudžu nomaiņu.
Skumji, ka, šogad martā veiktajā sabiedriskās domas aptaujā atbildot uz jautājumu, kāds ir vēlamais bērnu skaits ģimenē, dominē atbilde - mazāk par diviem bērniem. Tikai sestā daļa par vēlamu uzskata trīs bērnu ģimeni. Tātad šodien mūsu cilvēki, nosaucot vēlamo bērnu skaitu, mērķē zemāk par paaudžu atjaunošanās līmeni!
Vēl smagāka situācija ir Latvijas laukos. Demogrāfiskās prognozes liecina, ka daudzos Latvijas novados jau tuvāko 8-15 gadu laikā pirmsskolas vecuma bērnu skaits var sarukt par 40-50%. Nekad vēl demogrāfiskie procesi nav tā apdraudējuši valsts un tautas ilgtermiņa nākotni kā šodien. Mēs skaudri izjūtam, ka nepieciešamība intensīvi un daudz strādāt un nenoteiktība par ģimenes materiālo nodrošinājumu nonāk pretrunā ar cilvēku motivāciju audzināt divus un vairāk bērnus.
Nepieciešamas fundamentālas izmaiņas valsts sociālajā politikā - daudz plašāks risinājumu klāsts, ne tikai māmiņu algas. Nepieciešams radīt apstākļus, lai arī no valsts aizbraukušie vēlētos pielietot savu jauniegūto pieredzi un zināšanas Latvijas labā. Mums nepieciešama pārdomāta lauku attīstības stratēģija, lai atspriegotu centrtieci valsts attīstībā.
Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka ar mērķtiecīgu un ilgtermiņā orientētu valsts politiku var pārlauzt negatīvas tendences demogrāfiskos procesos. Var panākt, lai ģimenē ir vismaz divi bērni un būtiski palēnināt lauku iedzīvotāju aizplūšanu uz pilsētām. Arī Īrijas pieredze apliecina, ka ir iespējams apturēt strauju valsts iedzīvotāju aizplūšanu uz citām zemēm un ar laiku pat panākt reemigrāciju.
Panākt to, lai Latvijā ģimene vēlas un spēj izaudzināt divus un vairāk bērnus, ir nākamās divdesmitgades svarīgākais uzdevums.
Pirmais solis būtu beidzot izveidot valsts ilgtermiņa demogrāfisko politiku. Un to pēc būtības, nevis formāli piepildīt ar valsts un pašvaldību konkrētām atbalsta formām jaunām ģimenēm un bērnu audzināšanai.
Otrkārt, mums beidzot jāiemācās efektīvi un ar jaunradi saimniekot savā zemē. Šeit diez vai derēs salīdzinājums ar pagājušā gadsimta 20. un 30.gadiem, jo ekonomikas struktūra pasaulē ir fundamentāli mainījusies. Latvijas ekonomikas nākotnei pēc 20 gadiem jābūt ilgtspējīgai un jābalstās nevis uz aizņemtas naudas un importa patēriņu, bet uz spēju pašai nodrošināt nozīmīgu eksporta apjomu.
Neattaisnojās cerības, kas tika liktas uz finanšu ekonomikas attīstību. Mums būs jāpievēršas reālajai, tas ir, ražošanas un pakalpojumu ekonomikai, taču nevis tradicionālā – 20.gadsimta izpratnē -, bet gan energoefektivitātes un jaunrades augsto standartu virzienā.
Ekonomikā neizbēgami notiks pāreja uz tādu ražošanu un tādu pakalpojumu sniegšanu, kas rada mazu oglekļa izmešu apjomu un ir ar augstu tieši Latvijā pievienotu vērtību. Neapšaubāmi arī turpmāk tā dēvētās sabiedrisko pakalpojumu industrijas - veselības aprūpe, izglītība, vides pakalpojumi - būs būtisks nodarbinātības veicinātājs mūsu zemē.
Pretēji nereti paustajai pašnoniecinošai nostājai, ka mums jau nekā nav, Latvijā patiesībā ir salīdzinoši ir ļoti laba situācija. Mūsu enerģētika ir viena no zaļākajām Eiropā. Tas nozīmē, ka katra mājsaimniecība, katrs Latvijas uzņēmums patērē videi draudzīgāku enerģiju nekā kaimiņi. Mums ir nozīmīgi biomasas resursi, kas ļauj siltumenerģijas un elektrības pašapgādi palielināt virs jau pašlaik sasniegtajiem 30% no kopējā energopatēriņa. Tādējādi ir iespējams radīt arī daudz ‘”zaļās ekonomikas” darba vietu. Šādi uzstādījumi skaidri apliecina mūsu piederību Eiropai un konkrētāk Ziemeļvalstu reģionam.
Lielā Talka jau trešo gadu pēc kārtas skaidri parādīja, cik lielā mērā Latvijas tautā ir atbalsts tīras, sakoptas, zaļas Latvijas veidošanai un uzturēšanai.
Iepriekšējā bija radošuma nedēļa. Mēs skaidri redzam, ka jaunrade nav tikai nelielas speciālistu grupas īpašs uzdevums vai privilēģija. Jaunrades jēdziens kā konkurētspējas veicinātājs ir jāizprot plašāk. Jaunrade ir veids, kā risināt jebkuru jautājumu un paveikt jebkuru darbu, tā gaitā meklējot efektīvāku rīcību, lai radītu laika, materiālu un darbaspēka resursu ietaupījumus.
Uzņēmība, atbildība, spēja un gatavība riskēt, mācīties no kļūdām un drosmīgi mēģināt vēlreiz - šīs īpašības mūsos ir bijušas, ir un būs. Tās nav rets izraktenis, bet gan mūsu galvenais ekonomiskais kapitāls. Mūsu priekšrocību maksimālai izvēršanai būtu ļoti vajadzīga ilgtermiņā vērsta, aktīva un dažādas nozares saistoša skaidra valsts ekonomiskā politika, ko atbalsta uzņēmēji un izprot sabiedrība. .
Nākamajām desmitgadēm jākļūst par aktīvas ārējās ekonomiskās politikas iniciatīvu laiku. Kā jau minēju, šajos divdesmit gados ārlietu jomā daudz ir sasniegts. Esam veiksmīgi iestājušies gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Ir jāturpina darbs, lai šo dalībvalsts statusu izmantotu Latvijas ilgtermiņa interešu īstenošanā.
Būtiska loma Latvijas ārpolitikas sasniegumu nodrošināšanā ir bijusi arī Latvijas stratēģiskajai partnerībai ar ASV. Tā jāstiprina arī turpmāk.
Latvijas ilgtermiņa interesēs ir uz savstarpēju cieņu, sapratni un izdevīgumu balstītas attiecības ar Krieviju, kā arī ar citiem partneriem austrumos.
Lai gan mēs esam bijuši veiksmīgi ārpolitikā, diemžēl nepietiekama uzmanība ir pievērsta tieši Latvijas ārējo ekonomisko interešu definēšanai, īstenošanai un aizstāvēšanai. Turpmākajos gados mums visiem kopā ir jāpanāk būtiskas izmaiņas ekonomiskajā politikā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi un lai mēs varētu lepoties ar starptautiskajos tirgos atpazītiem Latvijas produktiem.
Dāmas un kungi!
Treškārt, mums beidzot jāiemācās saprātīgi pārvaldīt savu valsti.
Nesen kāds britu žurnālists izteica izbrīnu, ka Latvijas iedzīvotāji, kuru skaits ir pat 20, 30 reižu mazāks nekā lielajās valstīs, tik ļoti neuzticas saviem tautas priekšstāvjiem. Sak, jūs taču visi tik labi viens otru pazīstat! Jā, tā tas tik tiešam ir.
Bet ir bijis arī citādāk. Pirms nepilniem 20 gadiem pie toreizējās Ministru Padomes un toreizējās Augstākās Padomes cilvēki veidoja akmens krāvuma, automašīnu un savu augumu barikādes, lai aizstāvētu savu valdību, savu parlamentu. Jo politiķi tolaik bija tautas gribas paudēji un varoņi.
Pagājušā gadā mēs redzējām pilnīgi cita veida „barikādes” pie Ministru kabineta un Saeimas logos lidoja pavisam citi akmeņi. Sabiedrības uzticības līmenis parlamentam, valdībai, politisko partiju sistēmai ir divas reizes zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs. Latvijas iedzīvotāji nevēlas iesaistīties politiskajās partijās, pieaug pasivitāte vēlēšanās. Salīdzinoši - Satversmes sapulci vēlēja 85% no pilsoņiem.
Kā rāda martā veiktā sabiedriskās domas aptauja, gandrīz 50% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ir attaisnojami nemaksāt daļu no nodokļiem. Tas vairs nav joks. Mēs esam bijuši ļoti veiksmīgi nacionālās valsts institūciju atjaunošanā, taču esam pazaudējuši tautas uzticību tām.
Šeit es redzu divas izejas. Vispirms - visām institūcijām jāstrādā efektīvāk un jāpanāk, lai cilvēki izjūt viņu darba un lēmumu pozitīvās sekas. Latvija, līdzīgi daudzām citām valstīm, palielinot valsts parādu, ir uzņēmusies saistības būtiski kāpināt darba ražīgumu un efektivitāti sabiedriskajā sektorā, valsts pārvaldē. Skaidrs, ka izmaiņu ātrums tehnoloģijās un globālās ekonomikas konjunktūrā nekļūs lēnāks un valstis arī turpmāk vēl vairāk konkurēs ar efektīvākas valsts pārvaldes rādītājiem.
No otras puses Latvijas iedzīvotājiem - tautai - daudz aktīvāk jāpiedalās savas valsts pārvaldē. Tās ir ne tikai tautas iespējas un tiesības, bet arī pienākums, kas jāuzņemas pilsoniski izglītotam indivīdam, saņemot valsts atbalstu un mudinājumu pilsoniskai rīcībai. Tieši tas, ka pilsonis var aktīvi lemt par sev un sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, ir atšķirība starp pilsoni un labi atalgotu imigrantu, kas nav integrējies vietējā sabiedrībā un nepiedalās tās politiskajos procesos. Ja mēs uzskatām, ka brīvības divdesmitgades ieguvums ir nacionāla valsts, tad turpmāk Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana būs iespējama tikai tad, ja mēs iemācamies paši saprātīgi to pārvaldīt.
Ceturtkārt, mums ir jāiemācās atkal saskatīt un izmantot cilvēku savstarpējās sadarbības sniegtās iespējas. Šajos 20 gados mēs nespējām saliedēt un apvienot dažādās sociālās un etniskās grupas. Bet mums bija iespējas paveikt daudz, daudz vairāk.
Vecuma diskriminācija darba tirgū ir redzamākā no visiem diskriminācijas veidiem. Turklāt tā notiek uz strauji novecojošas sabiedrības fona.
Sabiedrība sevi joprojām iedala latviski un krieviski runājošajos, joprojām nav vienotas izpratnes ka Latvijas nacionāla valsts ir uz mūžu, un ka arī tie pilsoņi, kuru dzimtā valoda nav latviešu, ir un būs mūsējie un ir vajadzīgi Latvijas valstij.
Ienākumu nevienlīdzības ziņā esam kļuvuši par Eiropas rekordistiem.
Bez visa jau pieminētā, aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotājos ir divas reizes lielāks aizdomīgums kā mūsu kaimiņu valstīs. Iespējams, gan padomju gadu, gan mežonīgā kapitālisma pieredze mums ir iemācījusi neuzticēties citiem cilvēkiem ārpus radu un draugu loka. Taču mūsu ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties šķelties un dalīties!
Nākamajiem 20 gadiem ir jākļūst par laiku, ko raksturo lielāka savstarpējā sadarbība un atbalsts, nevis atgrūšanās un norobežošanās. Mums ir jāspēj saliedēt vienotā veselā gan tie tur, gan mēs te – gan politiski, gan kulturāli, gan etniski, gan ģeogrāfiski un arī citos dalījumos. Tā ir mana dziļākā pārliecība un arī vēlēšanās.
Dāmas un kungi!
Man ļoti bieži vaicā - definējiet, kas ir Latvijas mērķis. Mūsu mērķis ir saprātīgi pārvaldīta, zaļa, radoša un starptautiski aktīva nacionāla valsts, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta.
Mēs gribam šādu valsti izveidot! Mēs varam šādu valsti izveidot. Mēs to paveiksim. Mums būs šāda valsts!
Paldies par atbalstu!