Sveicināti Rīgas pilī!
Ir apritējis gads kopš mēs pirmo reizi tikāmies ar ekspertiem, politiķiem valdības un parlamenta līmenī un runājām par neatliekamajiem darbiem un uzdevumiem, kas būtu darāmi demogrāfijas jomā. Pēc būtības mēs skatāmies uz trim lieliem izaicinājumiem un attīstības virzieniem - drošība, demokrātija un valsts konkurētspēja, manuprāt, mums ir ļoti būtiska. Bez drošības mēs nevaram runāt par ne investīciju piesaisti, ne par drošu ekonomisko attīstību. Bez cilvēkiem mēs nevaram runāt par ekonomikas attīstību tā iemesla dēļ, ka nav, kas strādā. Visbeidzot bez cilvēkiem mums nebūs ekonomiskā attīstība un valsts drošība.
Ja mēs atskatāmies uz šo gadu, jāsaka, ka man ir gandarījums, jo par vairākām lietām, par kurām mēs šeit runājām, par kurām mēs vienojāmies, pēc tam Saeima un valdība ir lēmusi – gan par valsts aizsardzības izdevumu palielināšanu, gan par demogrāfijas un ģimeņu atbalstu, veselības atbalsta finansējumu. Bet tas nav bijis tik daudz, tik pietiekami, kā mēs šeit diskutējām.
Šīs dienas saruna nav domāta, lai pavaimanātu, cik ir slikti. Cik ir slikti, mēs diezgan labi zinām, jo pēc manā rīcībā esošiem datiem, ja šī demogrāfijas tendence turpināsies, tad 2040. gadā mums būs vēl lielāks samazinājums. Mēs faktiski zaudēsim vēl 15 % valsts iedzīvotāju, un tas jau būs mīnus 270 tūkstoši. Ja šodien mēs runājam par 1,8 miljoniem, tad mēs runāsim par 1,5-1,6 miljoniem Latvijas iedzīvotāju. Tai pašā laikā nav tādas brīnumnūjiņas, kā mēs labi saprotam, kas viena, divu, trīs gadu laikā varētu visas problēmas atrisināt.
Ja mēs esam sākuši šogad, ja mēs konsekventi turpināsim ģimeņu atbalsta politiku, koncentrēt investīcijas veselībā, atbalstu mājokļu politikā, tad varbūt pirmos rezultātus redzēsim tuvāko trīs līdz piecu gadu laikā. Pašreizējais uzdevums apturēt šo tendenci joprojām ir spēkā. 2025. gadā Latvijā piedzima mazāk bērnu kā 2024. gadā.
No labajām lietām es gribētu uzsvērt lēmumus, kas mums ir pieņemti – finansiālais atbalsts ģimenēm, bērnu piedzimšanas pabalsts, bērnu kopšanas pabalsts, paplašināts ģimeņu atbalsta loks – tie ir 74 miljoni eiro šī gada valsts budžetā. Faktiski mēs runājam par to, ka būtu bijis nepieciešams gandrīz precīzi divreiz vairāk. Laba ziņa un svarīga ziņa cilvēkiem - ir noteikta regularitāte valsts pabalsta pārskatīšanai reizi divos gados.
Veselības jomā situācija ir mazliet labāka. Ja sākotnēji Veselības ministrija bija iecerējusi 13,8 miljonus eiro, tad šā gada budžetā tomēr mātes un bērna veselības atbalsta programmā un medikamentu atbalstam ir 20,9 miljoni eiro. Bet tas tāpat nerisina daudzas lietas.
Visbeidzot mājokļu valsts atbalsts arī netiek finansēts pietiekamā apjomā.
Mēs redzam nelielu progresu. Es nedomāju, ka mēs tagad divus mēnešus pēc budžeta pieņemšanas varam jau vērtēt kādus ieguvumus. Šodienas sarunas galvenais uzdevums – mums būtu jāsaprot, kas ir tie neatliekamie darbi, jau plānojot nākamā gada budžetu, un kas ir tās idejas, ko no lietpratējiem paņemt politiskām partijām, politikas pārstāvjiem. Godīgi sakot, šī ir tā reize, kad es aicinātu tās idejas likt galdā un politiskās partijas, kas piedalīsies vēlēšanās, apdomāt, ko no tā likt vēlēšanu programmās un pēc tam īstenot, jo šis jautājums nepazudīs. Šī būs ideju apmaiņa, kas ir nākamie neatliekamie darbi un programmas, kas ir jāturpina, kurām jārod finansējums nākamā gada budžetā.
Es zinu, ka ir vairākas idejas Labklājības ministrijai, arī nevalstiskajām organizācijām. Protams, ka programmu maksimumu nekad dzīvē nevarēs sasniegt. Bet, ja ir tendence iet uz priekšu, konsekventi katru gadu atrast jaunas iespējas un idejas, tad pāris gadu laikā rezultātam vajadzētu būt.
Protams, papildus nāk nedrošības sajūta, ekonomiskā izaugsme. Protams, mēs priecājamies, ka ekonomiskā izaugsme pagājušajā gadā bija labāka, nekā cerēts. Pašreizējie notikumi Tuvajos Austrumos var iespaidot mūsu reģionu, ekonomiku un valsts drošību. Mēs nevaram visu prognozēt, izanalizēt un ir ļoti daudz faktoru, kas nav no mums atkarīgi.
Tādēļ šīs sarunas mērķis ir saprast, kur tālāk virzīties. Mans virsuzdevums ir veicināt diskusiju un ideju apmaiņu. Es pirms gada teicu, ka šī tēma būs Rīgas pils un Valsts prezidenta institūcijas uzmanības lokā. Šī saruna ir tam apliecinājums. Būs nākamā saruna pēc gada jau ar jaunu Saeimu un Ministru kabinetu, ekspertiem, šeit būs politiķi, kas turpinās strādāt.
Vismaz tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā mums ir jāskatās, ko darīt un kādā veidā demogrāfijas politiku no kampaņveidīgas politikas pārvērst par sistēmisku. Tieši tāpat, kā mēs attiecamies pret valsts aizsardzību un drošību.
Lietas, kas, manuprāt, būtu apspriežamas, ir tālākais ceļš ģimeņu stiprināšanā un pabalstu stiprināšanā, zinot, ka tie neatrisina visas problēmas. Otra lieta - kas ir jādara veselības politikā. Trešā - kas ir jādara mājokļu politikā. Mēs zinām, ka ir eksperti, kas runā, ka nepieciešams demogrāfiju skatīt arī migrācijas politikas kontekstā. Šeit mēs labi zinām izaicinājums, kādi mums ir pašlaik, un tā ir ārkārtīgi sensitīva tēma.
Ja mēs skatāmies uz ekonomiku kopumā, uz demogrāfiju kopumā, un lietām, ko mēs varam vai nevaram izdarīt, tad sarunai jābūt par visu spektru un jāsaprot, kas sabiedrībai ir un kas nav akceptējams. Ko valstiski var darīt, ko nevar.
Ceru, ka mums būs interesanta un produktīva diskusija, kāda tā bija pagājušogad. Ne viss izdevās, bet zināmas lietas ir sasniegtas. Šis ir nākamais posms, lai sagatavotos nākamajam budžeta gadam, politiskajam ciklam un valsts ciklam.
