Esiet sveicināti Rīgas pilī!
Nu jau trīs gadi, kopš esam atjaunojuši tradīciju Rīgas pilī kopā klausīties mūziku. Koncertus rīkojam divu iemeslu dēļ. Vispirms, lai klausītājiem un arī māksliniekiem atgādinātu, ka Latvijā ir lieliska mūzika un fantastiski mūziķi.
Otrkārt, mums Latvijā ir ļoti paveicies ar aizrautīgiem, pašaizliedzīgiem un neatlaidīgiem cilvēkiem. Ar cilvēkiem, kas dara savu darbu godprātīgi un mērķtiecīgi, negaidot, ka viņiem par to kaut kas labs būs. Un vismaz nelielai daļai no šiem cilvēkiem varam īpaši pateikties arī šādā veidā, uzaicinot apmeklēt koncertu klātienē Rīgas pilī. Šeit ir viesojušies daudzu un dažādu profesiju pārstāvji – mediķi un skolotāji, sociālās aprūpes darbinieki un uzņēmēji, cilvēki, kuri ikdienā rūpējas par mums, mūsu līdzcilvēkiem. Šodien īpaši vēlos izcelt tos cilvēkus, kuri ikdienā rūpējas vai ir rūpējušies par visu mūsu drošību. Gan šeit, Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.
Karavīri!
Zemessargi!
Robežsargi!
Jaunsargi!
Ugunsdzēsēji un glābēji!
Policisti!
Drošības iestāžu darbinieki!
Paldies par darbu, kas ilgstoši veikts mūsu valsts drošības stiprināšanā! Jūsu lepnums un atbildība par mūsu Latviju, iesaiste un līdzdalība ir atslēga mūsu visu drošībai!
Dāmas un kungi!
Man ir bijis gods apmeklēt aizsardzības un iekšlietu dienestu vienības daudzviet Latvijā. No austrumu pierobežas līdz Baltijas jūras piekrastei. Mēs kopā Latviju veidojam par atbildīgu un solidāru komandu, kam var uzticēties gan ārvalstu partneri, gan kolēģi. Es priecājos, ka mēs neesam vieni, ka kopā ar mums ir sabiedrotie.
Šodien uz Rīgas pili aicināti cilvēki, kuru sejas neredzēsit plakātos un kuru vārdi neskan ziņu virsrakstos. Kad cilvēkus aicina palikt mājās, drošībā, bieži viņi ir tie, kas dodas ārā gādāt par mūsu drošību. Ļoti bieži jūs darbojaties nemanāmi, bieži jūs esat mūsu visu spēcīgā aizmugure. Liels, liels paldies! Paldies par to, ka jūs esat! Paldies par to, ko jūs darāt!
Dāmas un kungi!
Šodien savu mūziku atskaņot esam aicinājuši komponistu Zigmaru Liepiņu. Jautāsit – kāpēc tieši viņu? Iemeslu ir daudz. Zigmars Liepiņš ir daudzu skaistu skaņdarbu autors. Viņš ir sarakstījis mūziku multiplikācijas filmai “Avārijas brigāde”. Domāju, ka daļa klausītāju savus pirmos iespaidus drošības sargāšanā guvuši, iepazīstoties ar Bembelātu, Poteriku un Sīlinku. Par trim harizmātiskiem puišiem, kuri nevienu neatstāj nelaimē.
Nopietni runājot, nevar neminēt arī komponista radīto estrādes mūziku, filmu un teātra izrāžu mūziku, operas, dziesmu ciklus. Neaizmirstamās dziesmas “Ceļojums”, “Dzejnieka karnevāls”, “Puķu nakts”, “Tomēr jāpadomā” no filmas “Vajadzīga soliste”, patriotiskas drosmes apliecinājumi – “Sena kalpu dziesma”, “Brīvību Baltijai” un daudzas citas. Vēlāk jau mēs iepazīstam “No rozes un asinīm”, “Parīzes dievmātes katedrāle”, drāmas “Adata” darbus. Multfilmā “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” pasaciņa jāj un jāj, un neapstājas tieši Zigmara Liepiņa mūzikas pavadībā. Es varētu turpināt vēl un vēl.
Izrādās Zigmars Liepiņš ir arī nedaudz huligāns. Par huligānismu viņu vainoja pēc koncerta 1981. gadā. Dziesmā “Vēl ir laiks” publika sāka celties kājās un dziedāt līdzi vārdus rindiņai “Latvijā! Latvijā! Latvijā!”. Tas tajā laikā tika uzskatīts par nekārtību celšanu, un to nespēja slāpēt pat elektrības atslēgšana koncertā. Tā brīža varai, padomju varai, diez vai prieku sagādāja arī Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera “Lāčplēsis”. Toties Latvijai tā deva ticību sev. Un vēl šodien tā atgādina, kas ir tas mazais bērniņš, kas krustcelēs rotaļājas, un cik ļoti mums visiem kopā šis bērniņš ir jāsargā.
Zigmara Liepiņa mūzikai ir nepārejošs spēks. Tā ir mūzika no sirds. Domāju, ka katram no mums ir savas mīļākās komponista dziesmas. Un noteikti ir virkne tādu skaņdarbu, kas liktu izsaukties: “Ā! Šo arī Liepiņš sarakstījis!” Taču šodien ir īpaša pēcpusdiena. Šodien esam apstājušies pie Karavīru dziesmām. Ir īstais laiks tās atkal paklausīties. Un jūs esat īstie cilvēki, ar kuriem tās klausīties kopā.
Karavīru dziesmas ir tautasdziesmu kopums, kuram jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem mūziku sacerējis Zigmars Liepiņš sadarbībā ar Sigvardu Kļavu. Un tā nav pirmā reize, kad komponists pievērsies kara tematikai. Jau 1985. gadā raidījuma “Mikrofons” dziesmu aptaujā pirmo vietu ieguva “Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas” – dziesma ar latviešu tautasdziesmas vārdiem, kas brīnišķīgi skan arī šodien – pēc vairāk nekā četrdesmit gadiem. Toreiz šo dziesmu izpildīja Mirdza Zīvere – komponista dzīvesbiedre, iedvesmas avots, atbalsts un mierinājums. Liels paldies, Liepiņa kungs, par to, ka esat dāvājis mums tik daudz un dažādu žanru mūziku. Un paldies Jums, Zīveres kundze, ka esat sniegusi savu atbalstu.
Šodien, klausoties Karavīru dziesmas, visticamāk, mēs sajutīsim katrs kaut ko savu, katrs kaut ko citu. Karavīru pārliecību par savu zemi kopā ar neziņu par to, kā būs. Skumjas pēc mīļajiem kopā ar lepnumu par paveikto. Pieļauju, ka katrs klātesošais sadzirdēs kādu dziesmas rindiņu, kas šķitīs kā no paša pieredzes ņemta. Kādu meldiņu, kas liks aizdomāties. Jo šodien ir trauksmains laiks.
Dāmas un kungi!
Zigmars Liepiņš pats reiz ir sacījis, ka, lai mūzika dzīvotu, tai ir vajadzīgas divas lietas – izpildītājs un klausītājs. Izpildītāji mums ir. Un klausītāji arī ir. Gan šeit, Rīgas pilī, gan Latvijas Radio programmā “Klasika”, gan arī pie Latvijas Televīzijas ekrāniem. Tas nozīmē, ka mūzika šodien dzīvos.
Novēlu skaistu šo pēcpusdienu mums visiem! Lai mūzika uzmundrina, iepriecina un arī dziedina! Lai mums visiem brīnišķīgs koncerts!
