Vasali Gorā!
Vasali Latgolā!
Labvakar visā Latvijā un visur, kur klausās un skatās šo ceremoniju!
Aprit jau astoņpadsmit gadi kopš mēs visi svinam Latgales kultūras svētkus. Kopš izcilākie no izcilākajiem saņem “Boņuku”.
Bet šī ceremonija ir īpaša. Tajā ir gan prieks par paveikto, gan nedaudz smeldze par Jāni Steiču. Par izcilu Latvijas režisoru, mākslinieku, aktieri, bet arī izcilu latgalieti. Jānis Streičs, savulaik runājot par filmu “Cilvēka bērns” – par Boņuku – teica, ka viņš Boņukā ir atstājis mazliet kaut ko no sevis, un es domāju, to mēs varam just.
Boņuks – tas ir kārtīgs Latgales simbols. Tas ir mazliet spītīgs. Ļoti zinātkārs. Ļoti jestrs. Dažreiz palaidnīgs. Bet ļoti jauks tēls. Patiesību sakot, ja mēs kādreiz dotu kultūras balvu par izcilu mūža ieguldījumu, tā varbūt pienāktos arī Bonifācijam Paulānam. Lai arī kino tēlam, bet tomēr tam, kas iedvesmo un iemieso mūs visus latviešus un latgaliešus.
Es gribu īpaši teikt, ka šī ir arī tā diena, kad mēs šeit Rēzeknē, Latgalē, Latvijā domājam un runājam par mums visiem. Par spēcīgu Latviju. Par spēcīgu Latgali. Par mūsu kultūru un tās saknēm.
Un Gors ir ne tikai kultūras celtne vai ēka, bet tas ir mūsu – gan Latvijas, gan Latgales, gan Rēzeknes kultūras simbols. Tā ir vieta, kur domāt, priecāties un stiprināt mūsu saknes. Tā ir vieta, kur vienmēr mēs varam mācīties viens no otra, mācīties par sevi un paši iedvesmoties tālākiem darbiem.
Tādēļ šeit Latgales un, nebaidos teikt, arī Latvijas kultūras sirdī, varam droši teikt: Gors ir, bija un būs Latgales kultūras sirds. Un šeit, atrodoties Rēzeknē, Latgalē, atcerēsimies, ka Latgalē sākās arī Latvija. No austrumu robežas sākās Eiropas, Latvijas un Latgales kultūras telpa.
Sargāsim to, stiprināsim to, lolosim to un mēs visi būsim stiprāki!
