14. jūnijā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī tikās ar represētajiem – 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem.
Aicinām iepazīties ar Valsts prezidenta uzrunu.
"Gekas kundze, dāmas un kungi,
Parasti mēs sakām, “godātie represētie”, bet es gribētu teikt, mīļie draugi!
Šodien ir aizkustinošs brīdis tikties ar jums šeit, Rīgas pilī, 14. jūnijā 85 gadus kopš pirmajām lielajām deportācijām un represijām. Mūsu tautas vēsturē bija divi lieli represiju viļņi. Viens - 1941. gadā, otrs - 1949. gadā. Un šie bija tie divi brīži, kuros mūsu tauta cieta vislielākos zaudējumus gan karā, gan arī šajās represijās.
Pirms 85 gadiem staļiniskais komunistiskais režīms centās iznīcināt mūsu inteliģenci, mūsu virsniecību, mūsu tautas un sabiedrības ziedu. Tas bija notikums, ko, es domāju, mēs vēl tagad jūtam, jo daudzi gan radošās inteliģences, gan uzņēmējdarbības, gan valsts pārvaldes cilvēki mums būtu un viņu pēcteči mums būtu ļoti, ļoti noderējuši.
Bet man ir arī liels gods tikties ar jums, ar tiem, kas ir bijuši Sibīrijā, kas ir bijuši izsūtījumā. Tai brīdī jūs bijāt bērni, bet bērnības atmiņas laikam ir tās pašas spilgtākās. Daudz spilgtākas, nekā daudzas lietas, kas ir notikušas vēlāk. Vispirms man ir jāsaka liels paldies Gekas kundzei. Nākot šurp, es pārskatīju gan “Sibīrijas bērnus”, gan pārlasīju vienu otru dzīvesstāstu. Tie stāsti tika dokumentēti jau ļoti, ļoti sen no 2000. līdz 2007. gadam. Tad bija daudzi vēl dzīvi, kas vēl ļoti labi atcerējās tos notikumus.
Jūs atceraties tos notikumus, un es gribu teikt paldies, ka jūs ar tiem dalāties, jo nekas nav bīstamāks par aizmirstību. Nekas nav bīstamāks par klusumu. Jo, ja mēs šodien klusēsim, ja mēs neatcerēsimies, kas ar mums ir noticis, tad tādi notikumi var arī atkārtoties. Mēs varam zaudēt modrību. Un tieši šobrīd modrība ir ļoti svarīga. Ir ļoti svarīgi stiprināt mūsu aizsardzību, arī mūsu tautas gara spēku un noturību. Un tikai caur atmiņu, caur to, ko jūs sakāt, tas ir iespējams.
Tādēļ es gribu teikt lielu paldies jums par to, ka jūs esat šeit atnākuši, par to, ko jūs darāt ikdienā, stāstot savu stāstu gan saviem tuviniekiem, gan jaunākām paaudzēm un arī iemūžināt šos stāstus nākamajām paaudzēm gan video, gan atmiņu stāstījumos, gan arī sniedzot intervijas.
Paldies jums! Mēs šodien vēl noteikti tiksimies pie Okupācijas muzeja, bet arī šodien es ļoti labprāt ar jums parunātos un arī uzklausītu jūsu stāstus. Paldies arī vēlreiz tiem, kas palīdz jums šos stāstus iemūžināt."
