Mīļi sveicināti, tautieši visā pasaulē!
Šogad mēs svinam savas valsts, Latvijas, 91.dzimšanas dienu. Un tieši pirms 90 gadiem Rīgas pils Svētā Gara tornī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs – mūsu valsts simbols, viens no senākajiem karogiem, ko joprojām lieto mūsdienās. Un tas nekas, ka 50 gadus karoga tornī nebija. Valsts joprojām tad eksistēja. Eksistēja mūsu sirdīs gan šeit Latvijā, gan ārpus Latvijas. Mūsos eksistēja ticība par to, ka vienu dienu sarkanbaltsarkanais karogs atkal atgriezīsies, un mūsu sapņi piepildījās.
Tāpēc dosimies šodien augšup Svētā Gara tornī, vietā, kur pirms vairāk nekā 20 gadiem atkal tika pacelts mūsu simbols.
[Valsts prezidents dodas augšup Svētā Gara tornī.]
[Uzkāpis tornī, Valsts prezidents stāv pie Latvijas Republikas karoga masta.]
Tagad mēģināsim iztēloties, kādas sajūtas bija Ēvaldam Valteram un Albertam Belam, 1988.gada 11.novembrī paceļot sarkanbaltsarkano karogu pēc 50 gadu prombūtnes. Un līdzīgas emocijas bija arī daudziem tūkstošiem cilvēku šeit pat, Daugavmalā, kas pulcējās, lai skatītos, kā uzvīsies mastā sarkanbaltsarkanais karogs. Tajā brīdī mēs sajutām, ka Latvijas valsts atkal ir realitāte. Tā stāv stingrām kājām uz zemes, un mums visiem ir bijusi noteikta loma valsts atjaunošanā - gan tiem, kas dzīvoja Latvijā, gan tiem, kas uzturēja latvisko garu visā pasaulē. Latvietis ir latvietis vienmēr, lai kur arī dzīvotu, lai arī par ko strādātu, lai arī kādas domas domātu savā ikdienas dzīvē.
Šogad ir laiks, kad mēs svinam daudzas deviņdesmitgades - deviņdesmit gadi mūsu augstskolām, deviņdesmit gadi mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Un atcerēsimies, ka Latvija dzima brīvības cīņās. Latviešu karavīri lēja asinis, lai mēs šodien šeit stāvētu, uzrunātu viens otru un dzīvotu brīvā Latvijas valstī. Viņu mērķi bija ideālistiski: sarkanbaltsarkanais karogs, pašu valsts. Valsts, kurā mēs brīvi varam runāt latviešu valodā, lemt likumus, un vēl vienkāršāki mērķi – art savu tēvu zemi.
Nekas jau nav mainījies arī šodien. Mērķi un ideāli ir palikuši tie paši. Un tāpēc šodien ir svarīgi, lai ikviens no mums, tuvu un tālu, lai kur arī atrastos, savā sirdī justu Latvijas valsti, domātu par Latvijas valsti, izdarītu kādu nelielu darbu Latvijas valsts labā un cienītu valsti.
Mums ir palikuši galvenie uzdevumi – sava valsts, sava valoda, savas valsts un tautas vēsture. Tie ir jākopj. Un šeit liela loma ir arī jums, latviešiem tālu visā pasaulē, jūsu organizācijām, kuras stingri stāv par mūsu vērtībām, kuras stingri aizstāv to, kas mums svēts. Ja mūsu ideāli un mērķi būs vienoti, mums izdosies. Izdosies veidot labu, gaišu un labklājīgu Latviju nākotnē.
Lai Dievs svētī Latviju!