Ekselences,
Dāmas un kungi,
Mēs varam šodien būt lepni un priecīgi, lai gan, kā daudzi šeit izteicās, daudziem, kas te ir gadu garumā strādājuši, ir arī saldsērīgas sajūtas.
Pirms 15 gadiem Latvijas karogs vēl nebija pie Apvienotajām Nācijām, bet bija tāds brīdis, kad tas pacēlās. Dzīvojot ilgus gadus ārpus savas dzimtās zemes, katrreiz, ejot garām Apvienoto Nāciju namam Ņujorkā, es savām gara acīm redzēju, ka tur plīvoja Latvijas karogs. Tas nebija tur fiziski, bet es zināju, ka tam tur ir jābūt, es zināju, ka tas kādu dienu tur būs.
Ir pienākusi tā diena, ilgi gaidīta, kad pie Apvienotajām Nācijām plīvo Latvijas karogs. Taču tā Latvija, kas atguva savu neatkarību, nebija tā pati, kāda tā bija toreiz, kad bija Nāciju Līgas locekle. Bija viss jāsāk no gala, un vietām jāsāk uz sadrupušas, totalitāras impērijas drupām. Latvijai pievienojoties pārējām nācijām, kas pieder Apvienoto Nāciju saimei, mēs pievienojāmies pasaulei, kas ir tik ļoti neviendabīga, kurā ir tik lielas un būtiskas atšķirības dažādu valstu starpā. Ir valstis, kurās valda miers, pārticība, labklājība, un kur tādas problēmas, kas ir mūžīgas cilvēkiem, tiek risinātas pēc labākām spējām un vislabākās sirdsapziņas. Bet ir ļoti daudz valstu, kur cilvēkiem pietrūkst pat viselementārāko lietu, kas ir vajadzīgas – nav drošības, nevar būt drošs, ka, rītā uzcēlies, tu vakarā varēsi atgulties vēl dzīvs. Nav dzeramā ūdens, nav ēdiena, nav nākotnes un nav perspektīvas, un šādā situācijā Apvienotās Nācijas ir bijusi tā vadzvaigzne un tā vieta, kur tām nācijām, kam ir vēl tik ļoti tāls ceļš ejams, tiek sniegta palīdzīga roka.
Apvienotās Nācijas ir izveidojušas veselu virkni ļoti būtisku aģentūru, viņu darbs ir gadu gaitā sazarojies un izpleties pa visu pasauli, un šis process turpinās. Tās pamatvērtības, tās pamatlietas, kas katram cilvēkam pienākas – tās mums vēl ir jāizcīna visas pasaules mērogā.
Mums pievienojoties Apvienoto Nāciju saimei, bija iespēja izvērtēt to, kur mēs stāvam, un man šķiet, ka šiem gadskārtējiem Pārskatiem par Tautas attīstību, kas mums ir tikuši veidoti ANO AP paspārnē, ir bijusi neatsverama loma, lai mēs tieši redzētu un varētu izmērīt, kur mēs tieši stāvam. Tāpat visas šīs eksistējošās programmas – tās visas mums atļāva saskatīt to, kas mums ir darāms, to, kur mums ir trūkumi un kur mēs šobrīd arī vēl nespējam savas valsts iedzīvotājiem sniegt un garantēt to, ko katram cilvēkam būtu tiesības saņemt.
Perfektas valstis nav šajā pasaulē, ir mūžīgas problēmas, kas nekad mūs neatstās, un trūkumi, kas ir cilvēka raksturā, būs ar mums vienmēr. Taču veids, kā mēs ar tiem tiekam galā, kā mēs reaģējam uz šiem izaicinājumiem, - tas ir nemitīgs attīstības un uzlabošanās process. Latvija 14 gadu garumā ir saņēmusi palīdzīgu roku, ir saņēmusi padomu, ir saņēmusi priekšlikumus, ir saņēmusi palīdzību – gan materiālu, gan intelektuālu, gan cilvēkklātbūtnes palīdzību. Man bija jau šopēcpusdien iespēja pateikties galvenajiem ANO AP biroja atbildīgajiem, šeit es vēlētos publiski pateikties itin visiem, kas šādā vai citādā veidā ir pielikuši roku pie tā, ka Latvijā ir varējušas tikt realizētas šīs ļoti daudzās sarežģītās, smagās, bet ļoti būtiskās programmas. Ir veidoti pasākumi, izveidotas struktūras, izveidota sadarbība ar valdībām, pašvaldībām, nevalstiskām organizācijām, ļaudīm, kas nekur nav iesaistīti, bet kas kā indivīdi vēlas kaut ko darīt kopības labā.
Paldies Jums visiem, kas esat šo gadu garumā strādājuši, paldies Jums par to, ka Latvija, pasaules mērogā izvērtēta pēc savas attīstības, ir pārkāpusi to slieksni, kurā tiek atšķirti tie, kas vēl attīstās un kam vēl tāls ceļš ejams, un tie, kas nosacīti tiek uzskatīti par attīstītiem. Tas ir būtisks solis, tas ir panākums, mēs ar to lepojamies, un paldies visiem, kas palīdzēja mums to sasniegt. Taču, protams, tas nenozīmē, ka mēs jau esam tik attīstīti, ka vairs nav nekas darāms. Visdažādākie rādītāji mūs atklāj kā tādus, kam ir trūkumi un kritiski trūkumi veselā virknē aspektu – tas nozīmē, ka vēl daudz darāmā būs gan mūsu mūžam, gan nākamajām paaudzēm – vienmēr darbs būs jāturpina, taču šīs ANO AP programmas ir iesējušas sēklu daudziem būtiskiem pasākumiem, ir radījušas apziņu par to, kas būtu jādara. Šīs sēklas ir uzdīgušas, tās aug, un es novēlu, lai tas, kas aizsākts, turpina zelt. Bet es novēlu Latvijai ne tikai to, ka tā turpina tagad sniegt savu palīdzību tiem, kas vēl nav tik tālu tikuši, bet turpina meklēt risinājumus ne tikai, sekojot citu labajiem paraugiem, ne tikai realizējot to, ko citur esam redzējuši kā rezultatīvu, bet ka Latvija, progresējot gadu no gada, spētu arī uzrādīt oriģinālus risinājumus, tādus, kas citur nekur vēl nav izgudroti, tādus, kur mēs varam nākt ar kaut ko, kas būtiski uzlabo cilvēku likteņus, cilvēku ikdienas dzīvi. Es esmu pārliecināta, ka šādas spējas mums ir, un es esmu pārliecināta, ka mēs turpināsim no šī gada uz priekšu gadu no gada uzlaboties, kļūt skaistāki, labāki, attīstītāki.