Labvakar, mīļie tautieši,
Labvakar Rīgā,
Labvakar, Latvijā!
Sveiki mūsu valsts proklamēšanas 87.gadadienā! Mūsu valsts dibinātāji ir izvēlējušies šo tumšāko gadalaiku, lai proklamētu mūsu valsti – tādi toreiz bija apstākļi, un citādi nevarēja. Lai arī ir šis tumšākais gadalaiks, ja mēs iededzam katrs savu gaismiņu, savu sveci, tad top gaisma no tumsības. Ja mēs stāvam plecu pie pleca, tad visdrēgnākā rudens vakarā mums kļūst silti ap sirdi, jo mēs jūtam, ka esam vienas tautas bērni un vienas valsts pavalstnieki, tādas valsts, kas ir dibināta un veidota uz savas tautas locekļu ticības, cerības un mīlestības upuriem un asinīm.
Šodien mēs svinam arī apaļu 70 gadu jubileju šim Brīvības piemineklim, kura pakājē mēs stāvam, jo tieši 18.novembrī pirms 70 gadiem tas tika atklāts. 4 gadi bija pagājuši, lai to uzceltu, un visa tauta piedalījās izdevumu segšanā – veci un jauni, bagāti un nabagi, pilsētnieki un laucinieki. Šis Brīvības piemineklis ir visas tautas celts mūsu brīvības cīnītājiem par godu, par godu viņu upurim, bet tas ir arī celts brīvai Latvijai par godu. Ne velti, kad arhibīskaps Grīnbergs šo pieminekli iesvētīja, viņš teica - brīvības tēls, kas stāv obeliska smailē, tik ļoti atgādina pašu Māti Latviju. Man šķiet, ka daudzām paaudzēm, kas nākušas un gājušas, šis tēls obeliska galotnē ir saplūdis vienā tēlā – Latvijas brīvība un brīvā Latvija, viss vienā veselumā.
Šis tēls pārstāv arī brīvu latvieti un brīvas latvietes, jo mūs visus tas arī ietver savā veidolā, un mums visiem tas atgādina par to, kas mēs esam. Mēs esam brīva un lepna, un cēla tauta, kam tagad liktenis ir devis šo izdevību pašiem savu valsti veidot bez svešu varu uzkundzības, bez svešu varu priekšrakstiem, taču brīvā izvēlē un saskaņā ar citām tautām, kas ir mūsu draugi un sabiedrotie. Mēs savu suverenitāti neesam nevienam atdevuši, bet esam nolēmuši veidot jaunu Eiropu, kur tautas beidzot sadodas rokās pēc sīvām un asiņainām cīņām savā starpā. Mēs esam atgriezušies savas dvēseles mājās, mūsu kopīgā Eiropas kontinentā, un mēs, Eiropas tauta, tajā pašā laikā kad ceļam un veidojam paši sevi un savu valsti, nākam ar pienesumu šai kopīgai Eiropas ēkai, kura mums visiem kopā arī ir jāceļ.
Šo pieminekli atklājot, toreizējais prezidents Kviesis teica, ka viņš atgādina, - tautai nav tikai materiālās rūpes un raizes, bet piemineklis liecina par mūsu spēju rūpēties par garīgām vērtībā, un šī pieminekļa smaile, tā tieksme pretim saulei, zvaigznēm un debesīm – lai tā mums atgādina par mūsu tautas nepieciešamību vienmēr atcerēties mūsu dvēseles vajadzības, to garīgo barību, kas ir vajadzīga kā indivīdam, tā tautai – cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien. Jā, mēs protams, vēlamies veidot tādu valsti, kur maizes nevienam nepietrūktu, mums ir daudz jāstrādā un daudz jāpiepūlās, lai pie mums valdītu taisnība, lielāka labklājība, lai katrs bērns, kas piedzimst šai zemē, varētu raudzīties nākotnē ar paļāvību, ka viņam būs izdevība sava mūža laikā sasniegt visu to, ko Laima viņam šūpulī ielikusi kā dāvanas, tās izkopt un attīstīt.
Mēs visi kopā veidojam šo valsti, un tas, kāda tā ir šodien, ir pagātnes mantojums, bet jau pēc 15 neatkarības gadiem – arī mūsu pašu veidojums, un ja mums kaut kas nepatīk, tad jāsaprot, ka tas nav vienkārši noticis mums neko nezinot un klāt nestāvot. Mēs paši esam līdzatbildīgi par visu, kas šai valstī notiek. Nav viegli to pieņemt, bet ‘tā ir rūgta un nežēlīga patiesība, bet reizē tā ir brīnišķīga dāvana, ko brīvība mums ir devusi, jo brīvība nāk līdz ar atbildību, bet tā dod mums iespēju pašiem izvēlēties savu ceļu, pašiem redzēt rezultātu, ko mēs no sava darba iegūstam.
Palīdzēsim viens otram, lai mūsu valsts zeļ, plaukst un attīstās, būsim iecietīgi viens pret otru, jo liktenis un laika gaita mūs ir veidojuši ļoti dažādus un atšķirīgus. Iepriekšējie gadu desmiti šai zemē ir saveduši kopā ļaudis ar dažādām ticībām un asinīm, un dažādam pārliecībām, taču mēs visi varam kļūt par šīs zemes patriotiem, mēs varam kļūt par tās kopējiem veidotājiem, šī zeme nav tiek bieži apdzīvota, ka mums pietrūktu te visiem vietas. Visi ir vajadzīgi, kas ciena šo valsti, kas respektē tās tiesību, kārtību, Satversmi un demokrātisko iekārtu, vietas pietiek visiem, visi ir mīļi gaidīti – gan tie, kas vēl nav pilsoņi, gan tie, kas aizceļojuši uz ārzemēm, lai patlaban tur labāku iztiku pelnītu. Ir iespēja katram šai valstī atrast savu vietu zem saules, kas ir gatavs šai valstī strādāt, kas ir gatavs to līdzveidot, ne tikai noskatīties, ne tikai sēdēt aizkrāsnē un gaidīt, ka citi to izdarīs mūsu vietā, ne sēdēt un rādīt uz citiem ar pirkstu un kritizēt, bet iet, atrotīt rokas un darīt. Jā, darāmā ir daudz, trūkumu ir daudz, bet nekad jau nav pasaulē kopš tās dibināšanas bijuši tādi laiki, kad nebūtu bijušas grūtības.
Man šķiet, ka salīdzinot ar jebkuru iepriekšējo Latvijas paaudzi mēs, tie, kas dzīvojam šodien, esam laimīgi ļaudis, mums liktenis ir lēmis dzīvot Latvijā tajā brīdī, kad visas iespējas ir pavērušās vaļā. Ne visiem šobrīd tās ir vienādas, ne visi jau šobrīd ir sasnieguši to, ko gribētu, bet nedrīkstam aizmirst – tās ir, un tās ir rokas tvēriena attālumā. Ja kas vēl ir nepilnīgs, iesim un strādāsim, un pilnveidosim, un nekad neaizmirsīsim, ka varam būt lepni par to, ko esam jau sasnieguši. Pasaule jau ir ievērojusi, ka mēs un mūsu brāļu tautas igauņi un lietuvieši kopš neatkarības atjaunošanas esam jau tik daudz sasnieguši. Daudzējādā ziņā mūs var uzskatīt par paraugu citām tautām un valstīm.
Mūsu tauta ir pierādījusi, ka tā spēj strādāt, spēj uzstādīt mērķus, pūlēties un strādāt, lai tos sasniegtu. Mēs esam spējīgi sadarboties ar citiem, mēs neesam stūrgalvīgi, mēs neesam ietiepīgi, mēs protam sadzīvot ar citiem mierā un saticībā, mēs varam arī strādāt kopā, lai vairotu pārticību gan mūsu zemē, gan citās, kas atrodas tai blakus.
Mīļie Latvijas iedzīvotāji,
Mīļie tautieši,
Mīļie Latvijas dēli un meitas,
iesim un strādāsim savas mīļās Latvijas labā, un celsim viņu par tādu zemi, lai citi to varētu apskaust, celsim viņu par tādu zemi un veidosim tādu, ka būsim lepni par savu līdzdalību tās veidošanā, ka varēsim atstāt to mantojumā mūsu bērniem un bērnu bērniem, kas ar lepnumu raudzīsies atpakaļ un teiks – lūk, mani senči bija klāt, kad mūsu valsts veidojās par tādu, ko visi var apbrīnot. Tas ir mums iespējams, tas ir mums pa rokas tvērienam, mēs varam to izdarīt, mums ir jau tik daudz kā tagad, par ko varam būt lepni. Mums ir labākie kori pasaulē, mums ir izcili diriģenti, dziedātāji, mākslinieki, filosofi, zinātnieki – mēs visu varam, ja gribam. Tātad - gribēsim, mīlēsim, darīsim, veidosim Latviju diženu un skaistu! Dievs, svētī Latviju!