Augsti godātais Caunes kungs (Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune),
Ministra kungs (īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Ainars Latkovskis),
Saeimas deputāti,
Ekselences,
Es vēlētos apsveikt Vēsturnieku komisiju par tās tiešām iespaidīgo sniegumu tik īsā laika posmā, kopš tā darbojas. Man šķiet, ka nekad Latvijas vēsturē nav bijis tik ražīga perioda, kurā būtu tikuši veikti tik daudzi nopietni vēsturiski pētījumi. Tāpat pirmo reizi mūsu vēsturē mums ir šī Vēsturnieku komisija, kurā piedalās arī blakus mūsu vēsturniekiem starptautiski eksperti. Tas ir ļoti būtiski, lai šajā atjaunotās neatkarības posmā mūsu vēsturniekiem palīdzētu situēt viņu darbu un perspektīvas visā pēc iespējas plašākā pasaules kontekstā. Mēs būtu priecīgi, ja notiktu mūsu vēsturniekiem arī ciešāka sadarbība ar Krievijas vai citu Austrumu valstu vēsturniekiem. Man šķiet, ka tas nāktu šim vispārējam vēstures izzināšanas procesam tikai par labu.
Šis 16. sējums rāda mūsu vēstures pētniecības briedumu. Es apsveicu Vēstures institūtu par to, ka viņi ir spējuši piesaistīt jaunus zinātniekus, ka jaunie doktorandi jau ir iesaistījušies pētniecības procesā, un es vēlētos viņus aicināt turpināt šo jauno zinātnieku piesaistīšanu. Es ceru, ka valsts turpinās zinātnei un it īpaši vēsturei sniegt adekvātus līdzekļus, lai tas varētu notikt.
Tāpat vēlos pateikties Vēsturnieku komisijai par pūlēm, kas ir ieguldītas Otrā pasaules kara beigu 60 gadskārtas atzīmēšanas dokumentu apkopošanā. Tas viss sākās ar Maskavā plānotajām svinībām, uz kurām tika ielūgts ļoti plašs loks valstu un valdību vadītāju un kur trim Baltijas valstu prezidentiem radās dilemma, vai viņiem ir iespējams piedalīties šādā uzvaras atzīmēšanā, vai nē. Kā zināms, Baltijas prezidenti katrs izšķīrās par savu soli, un iznāca tā, ka Latvijas prezidentes solis atšķīrās no viņas kolēģiem, taču izpratne par vēsturi mums neatšķiras, un, lai par to būtu pilnīgi droši, es šī gada 12.janvārī izplatīju savu redzējumu par situāciju, ļoti īsi, kodolīgi formulētu, saņēmu uz to ļoti daudzu citu valstu un valdību galvu atbildes. Tās tiešām veido dokumentu par to, kā šobrīd, 60 gadus vēlāk, tik ļoti daudzās valstīs ir attieksme pret šo Otro pasaules karu un tā beigām.
Man šķiet, ka tas ir ļoti būtiski, ka ir īsos vārdos šeit atkal formulēta viņu izpratne un viņu attieksme pret to, ko nozīmē Otrā pasaules kara beigas Eiropā, un viņu izpratne par to, ka Latvijā un tāpat Igaunijā un Lietuvā situācijas interpretācija bija diemžēl krasi atšķirīga no tās, kāda varēja būt tajās valstīs, kas tika definitīvi atbrīvotas no tirānijas, kas viņiem bija tikusi uzlikta ar nacistu Vācijas okupāciju, bet, diemžēl, mums tā nebija, un viena tirānija mums aizvietoja otru.