Dāmas un kungi,
Dārgie sportisti un līdzjutēji!
Šajā skaistajā vakarā, kad publika ir varējusi izteikt savu atbalstu tik daudziem izciliem sportistiem, ir piemēroti, ka pieminam arī tos, kas visa mūža garumā ir palīdzējuši katram atsevišķam sportistam nonākt pie savas zvaigžņu stundas, un daudziem citiem - pavadot tik ilgu daļu sava mūža pilnveidojot sevi un kļūstot labākiem nekā tie bija iepriekš.
Sports vispār mūs aizrauj un sajūsmina ar to, ka mēs redzam, ko cilvēks var ar sevi iesākt, ja viņam tiešām ir, protams, Dieva dāvanas un dabas dotības, bet arī vēlme, griba sevi pilveidot, iet ātrāk, augstāk, tālāk. Tas ir apbrīnojami, un tāpēc mēs viņiem jūtam līdzi, jo caur sportistiem mēs redzam to, par ko cilvēks var kļūt, jo katram tas nav dots. Mēs jūtam viņiem līdzi, mēs viņus apbrīnojam, un caur viņiem arī gūstam to pārdzīvojumu un sajūsmu, ko viņi mums sagādā.
Kā Valsts prezidente gribu šovakar pateikt paldies visiem Latvijas sportistiem – gan tiem, kas plūc laurus Latvijā un ārzemēs, gan tiem, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, gan tiem, kas strādā mājās ar jauniešiem, bērniem, pieaugušajiem, kas dara to melno darbu, ko ne vienmēr redz citi, kas nenonāk tieši uz skatuves, ar medaļu ap kaklu. To vidū ir pedagogi, ir treneri, un ir tādi, kas ir abi divi kopā un kas dara to mūža garumā. Tāds ir šī vakara balvas laureāts Valentīns Mazzālītis. Man ir gods un prieks kā prezidentei pasniegt viņam šo unikālo balvu par viņa mūža ieguldījumu sportā, un tieši – šķēpmešanā.