Augsti godātie svētku viesi, dāmas un kungi, man ir prieks sveikt latviešus visā pasaulē šajā mūsu valsts neatkarības gadadienā un novēlēt, lai mums visiem kopā būtu Latvijai atkal svētīgs un ražens gads.
Mēs beidzot esam nonākuši atpakaļ pie savas neatkarīgas valsts un esam nonākuši tajā vēstures posmā, kur mums ir it īpaši intensīvi jācenšas un jāpūlas, lai savu valsti nostādītu uz pareiza attīstības ceļa. Mēs neesam vieni šajā ceļā. Mums biedros un sabiedrotos ir vesela virkne citu valstu, kas ir līdzīgā vēsturiskā situācijā. Latvija pašlaik ļoti aktīvi virzās uz priekšu savos centienos kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, un tikpat aktīvi Latvija virzās uz priekšu savos centienos kļūt par locekli NATO aliansē tās nākošajā paplašināšanās reizē. Tie ir ļoti augsti, ļoti smagi uzdevumi, tie uzliek mums arī augstas prasības, bet tās ir prasības, ko esam paši sev izvēlējušies, paši uzņēmušies, un šoreiz jau mēs paši lemjam par savu likteni, mēs paši esam izvēlējušies savu ceļu.
Man šķiet, mēs varam būt lepni par to, kas ir pēdējā laikā sasniegts, un mums ir vajadzīgs atbalsts no visiem šajā mūsu ceļā – no tiem, kas dzīvo Latvijā, no tiem, kas dzīvo visā plašā pasaulē. Mēs vēlamies atbalstu no citām valstīm, no citām nācijām mūsu centieniem. Jūs, mīļie latvieši un latviešu izcelsmes ļaudis, jūs, latviešu draugi, kas dzīvo izkaisīti dažādās pasaules malās, jūs esat daļa no mūsu priekšpulkiem, jūs esat daļa, varētu teikt, no tās armijas, kas sagatavo mums ceļu, un jūs esat mūsu vēstnieki ārzemēs, kas atbalsta mūsu viedokli, kas palīdz arī izskaidrot, kas mēs esam kā tauta un kā zeme, kādas ir mūsu vērtības, par ko mēs pasaulē vispār stāvam.
Mums ir daudz ko darīt. Šeit Latvijā ļoti, ļoti daudz kas ir darāms. Es kā prezidente esmu iesaistījusies dažādos jautājumos, un šeit Latvijā ir ļoti daudz talantīgu, spējīgu un gribīgu ļaužu, kas grib savu zemi izveidot par tādu, par kādu mēs visi varam būt lepni. Mēs aicinām visus nākt talkā un katram meklēt to lauku, kurā viņš var darboties, kurā viņš var darīt kaut ko savas, savu senču zemes labā.
Mēs esam lepni par to, kas ir sasniegts. Pagājušajā vasarā pirmo reizi mūsu valsts pastāvēšanas vēsturē Latvija ieguva pilnu komplektu Olimpisko medaļu – zeltu, sudrabu un bronzu. Tas ir skaists sasniegums tik mazai valstij, un tas ir tikai simbols visam tam, ko latvieši ar savu talantu, ar savām spējām, ar savu degsmi, ar savu darbu un pašaizliedzību ir spējuši panākt gan mākslas, kultūras, gan dažādās citās jomās. Un es vēlētos pasvītrot, ka olimpiskos sasniegumos un tāpat arī citos laukos Latviju pārstāv cilvēki, kas nav visi latviešu tautības. Starp mūsu olimpiešiem ir divi krievu tautības puiši, kas šeit ir dzimuši un uzauguši, kas uzskata Latviju par savu dzimteni, kas ar aizkustinājumu un lepnumu nesa Latvijas karogu un Latvijas vārdu pasaulē.
Man šķiet, šie notikumi ir mācība mums visiem par to, ka mums ir vajadzīga atvērtība, tolerance, pilnīgi jauna izpratne par to, kas mēs esam kā nācija un kādi mēs vēlamies kļūt. Atcerēsimies, ka tajā pašā laikā mēs esam uzticīgi savam pagātnes mantojumam, ka lepojamies par savu latviskumu, par savu īpatnību. Mēs nākotnē būsim arī tāda valsts, kas nevar atļauties ne aizspriedumus, ne neiecietību. Mēs esam atvērta valsts, mēs esam demokrātiska valsts, un mūsu saimē mēs uzņemam katru, kas ir gatavs šai valstij kalpot, kas ir gatavs ar to saistīt savu likteni, kas ir gatavs būt par uzticīgu tās dēlu vai meitu. Arī jūs visi plašajā pasaulē, arī jūs piederat pie Latvijas dēliem un meitām. Arī jūs esat Latvijai vajadzīgi, arī jūsu darbs un sniegums nāks mūsu kopējai lietai par labu.
Es novēlu visiem vislabākās sekmes savā personīgajā dzīvē, es novēlu labas sekmes visām latviešu organizācijām, kas darbojas dažādās zemēs un par visu vairāk novēlu, lai mūsu Latvijai nākošais gads būtu vēl veiksmīgāks par iepriekšējo. Dievs svētī Latviju!