Augsti godātais korporācijas "Spīdola" prezidijs, augsti godātais rektor magnificus, godātie korporāciju viesi, mīļās Spīdolas!
Korporācija " Spīdola" ir trīsreiz dzimusi un trīsreiz pārveidojusies, un tikai trešajā reizē tā ir nonākusi dzimtenē, gluži kā Antiņam stikla kalnā jāiet – tikai trešo reizi viņš tika kalnā. Korporācija "Spīdola" tika dibināta starp trimdā nonākušām tautietēm, kas bija zaudējušas savu tēvu zemi, savu ierasto vidi, bieži – savus radiniekus, tuviniekus, vecākus - , kas bija zaudējušas pamatu zem kājām un kurām nebija ne mazākās skaidrības, ko nākotne viņām varētu nest, un vai vispār tā gaidāma.
Pēckara Vācijā, aukstās, nekurinātās telpās, bez mācību līdzekļiem, bez drēbēm, bez apaviem, bez visa tā, kas normālai dzīvei it kā vajadzīgs, 30 jaunietes sanāca kopā, lai nodibinātu korporāciju un tādā veidā varētu turpināt brīvajā Latvijā iesākto tradīciju, kad jaunas sievietes, kuras vēlas iegūt augstāko izglītību, korporācijas paspārnē gūst sev atbalstošu vidi un mijiedarbi kopā ar citām sev līdzīgām sievietēm, gūstot iedvesmu savai attīstībai kā sievietēm un kā personībām.
Kad likvidējās bēgļu nometnes Vācijā, "Spīdolu" dibinātājas izklīda pa visu pasauli. un bija paguvušas savā vidū uzņemt tikai piecus coetus starp meitenēm. Nonākot mītnes zemē, radās tas pats jautājums, kas pirms tam Vācijā – Latvija ir zaudēta, Latvijas Universitātes Rožu gaitenis un visas leģendārās vietas ir tikai sapņos dzirdēts stāsts, ko varbūt mums nekad nebūs lemts ne savām acīm redzēt, ne savām kājām mīt. Bet tāda bija mūsu dzīve, un katra diena gāja uz priekšu - meitenēm gribējās dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, gribējās turpināt piekopt latvietības tradīcijas, gribējās dzīvot korporācijas dzīvi.
Toronto un arī vēlāk citās vietās nemaz nebija tik viegli, bija zināma pretestība, tradicionālisms, kas teica, - korporācijas var būt tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes, Latvijas Universitāte mums vairs nav pieejama, tātad korporācija mums vairs nedrīkst būt. Ja nebūtu bijušas paaudžu paaudzes, tad mēs nebūtu varējušas turpināt šīs tradīcijas, kas tomēr tika atdzīvinātas un saglabātas. Un it sevišķi Spīdola mācēja saglabāt to, kas bija raksturīgs Latvijas Universitātes tradīcijām, bet arī dinamiski piemērojās tā laika prasībām, kas bija nepieciešamas meitenēm, kas bija uzaugušas tālās zemēs, pavisam citā vidē.
Kad pirms 10 gadiem mēs šeit Latvijā atkal pārvedām "Spīdolu", tad dažas no tagadējām meitenēm vēl droši vien bija pavisam maziņas. Varbūt viņām šī dibināšanas diena jau liekas kā kaut kas tāls, varbūt pat aizvēsturisks, varbūt pat leģendārs. Es zinu to sajūtu, jo tad kad mans – 6. – coets, tika uzņemts kā pirmais plašajā pasaulē Toronto, tad arī, dzirdot stāstus par dibināšanu 10 gadu atceres jubilejā, mums šķita, ka tas ir ļoti tālu, kādos tālos un nesaprotamos laikos. 10 gadu laikā tā jau bija kļuvusi par leģendu. Es nezinu, vai "Brīvības" coets jau ir kļuvis par leģendu – daļēji tā tas ir un viņas ir mūsu vidū, bet vēl lielākas leģendas ir mūsu pirmās dibinātājas – Austra Eichmane un citas. Mēs esam bagātas ar to, ka mūsu dibinātājas ir tik dinamiskas, tik sparīgas un spēj mūža garumā darboties ar to pašu sirdsdegsmi, ar to pašu sajūsmu, ar tām pašām sekmēm kā toreiz, studentēm esot.
No mūsu devīzēm ir skaidrs, ka pati pirmā – Tēvzemei, zinātnei un dailei – tā svarīgākā. Korporācijas ir latviskas organizācijas, "Spīdola" arī ir ļoti latviska un patriotiska organizācija, un visas, kas pulcējas zem "Spīdolas" krāsām, vienmēr ir uzskatījušas par savu augstāko mērķi savu dzīvi šādā vai citādā veidā ziedot tēvzemei, ne tikai zinātnei un dailei.
Mainīgā, mainies uz skaidrību – šī Raiņa Spīdolas devīze ir kļuvusi arī par mūsējo. Un šajā mainīgā pasaulē tā ir aktuāla arī tagad. Izglītota, kultūras personība nav tikai tā, kas jaunībā iziet skolā, universitātē apgūst profesiju. Mūsdienās vairāk kā jebkad izglītībai ir jāturpinās mūža garumā, un personības izveidošanai tāpat. Katra diena no mūsu mūža ir tikpat svarīga kā visas iepriekšējās. Šī doma par gatavību un nepieciešamību mainīties lai pavada mūs visās mūsu ikdienas gaitās.
Šodien Latvija 10 gadus pēc atgūtās brīvības = mūsu trešā devīze Concordia nostra perpetuas i – arī paliek dziļi nozīmīga un aktuāla. Mūsu tautai ir ļoti sena vēsture, mums ir bagāta un sena kultūra un valoda. Viens kas gan mūsu tautai vēsturē nav bijis, ir pietiekami ilgi periodi, kad pašiem pār sevi valdīt. Mēs esam iemācījušies ļoti labi strādāt, mēs esam iemācījušies labi arī kalpot. Mums vēl ir jāmācās, kā valdīt pašiem pār sevi, kā valdīt pašiem pār savu zemi, kā valdīt pār visām negācijām, kas ir sastopamas sabiedrībā. Tas ir mūsu uzdevums, un to nevar panākt viens cilvēks, vienalga, lai cik diža personība nebūtu, vienalga, cik apdāvināta un talantīga. Nedz arī var katrs noslēgties savā saliņā un domāt, ka tikai dzīvojot savu privāto dzīvi, sekojot savām privātajām interesēm, pasaulē viss būs kārtībā, "tad jau citi par to gādās". Negādās, nevar rēķināties ar citiem, katram pašam ir jāiesaistās procesos, kas notiek sabiedrībā, kas notiek valstī. Bet lai to darītu, lai varētu virzīt notikumus, lai varētu veidot un pārveidot valsti tajā virzienā, kādu mēs vēlētos to redzēt, ir vajadzīga spēja saliedēties ar citiem, ir nepieciešama spēja satikt ar citiem. Concordia nostra perputus i. Novēlu Spīdolām augt, zelt un plaukt mūžīgi gan šeit Latvijā, gan arī citur tik ilgi, cik vien tur skanēs latviešu valoda. Vivat, crescat, floreat Spīdola in aeternum!