Augsti godātie klātesošie,
Viņu bija tūkstoši, kas aizgāja moku ceļos, viņu bija simts, kas izdzīvoja un pārnāca mājās. Viņš ir viens, kuru šodien guldām tēvzemes zemē, viens, kura vārdu nezinām. Viens, kura pīšļi pārstāv visus karavīrus, virsniekus, kas tika aizsūtīti, nomocīti, spīdzināti, nošauti.
Karavīrs sagaida, ka viņš varētu krist, savu zemi aizstāvot ar ieročiem rokās. Karavīrs, virsnieks, ģenerālis, admirālis nesagaida, ka viņu ar meliem un ar viltu saņems ciet kā vulgāru noziedznieku un uzskatīs par noziegumu tikai to, ka viņš uzticīgi kalpos savam solījumam kalpot Latvijai. Tā bija gļēva cūcība, tā bija zemiska rīcība, uz kādu spēj tikai totalitāra valsts. Mēs varam pateikties Dievam, ka šī totalitārā valsts ir sabrukusi, bet ar tās radītajām sāpēm un cirstajām rētām mūsu tautai būs jādzīvo ilgi.
Tik daudz esam atguvuši kā spēt parādīt savu godu tiem, kas savas dzīves pēdējās stundās tādu nesaņēma. Tik daudz mēs spējam, ka caur šī viena Nezināmā karavīra kapa vietu šajās bērēs apbedīt katrs savas dzimtas tuviniekus, kas toreiz gāja bojā.
Šeit simboliski lai būtu kapa vieta visiem tiem, kam svešās zemēs tāda netika ierādīta. Mēs nezinām, kas guļ šajā svētajā zemē, mēs nezinām, kur ir mūsu tuvinieku pīšļi. Mēs zinām to, ka ikvienam zemes klēpī ir jānonāk, mēs zinām, ka viņu gars ir nemirstīgs, vienalga kādā nāvē viņš gāja bojā. Mēs zinām to, ka Latvijas valsts viņus atceras un godinās, tāpat kā mēs, viņu tuvinieki un Bruņotie spēki, kuros viņi sastāvēja – viņu darbības pēcteči. Mēs esam šeit pulcējušies kopā, lai caur šo vienu Nezināmo godinātu visus.