Valsts prezidentes Ziemassvētku tikšanās ar lauku sieviešu nevalstisko organizāciju pārstāvēm
Rīgas pilī 2005.gada 28.decembrī
Augsti godātās un daiļās dāmas!
Man ir prieks jūs sveikt šeit Rīgas pilī un sveikt jūs no tālām un dažādām vietām visā Latvijā, tamdēļ it īpaši sirsnīgi sveicieni tām, kas ir mērojušas to garāko ceļu. Es novēlu, lai šī mūsu tikšanās ar jūsu pašu piedzīvojumiem paliktu jums jaukā atmiņā, un es ceru, ka tā varbūt dos arī jaunas ierosmes jūsu vietējam pulciņam, organizācijai, klubam, kā jūs to dēvējat, kurā jūs darbojaties.
Man tiešām kā Valsts prezidentei ir liels prieks redzēt šeit vienā vietā sapulcētas tik daudzas spējīgas un stipras Latvijas sievietes. Vārds pats par sevi jau daudzos izraisa it kā momentānu refleksa reakciju: vai “stipra” un “sieviete” ir divi savienojami vārdi, un vai tā vispār varam domāt par stiprām sievietēm, jo stiprums it kā dažu domās būtu tikai vīriešiem piederīgs, un sievietes drīkstētu būt tikai vājas un nevarīgas. Es domāju, tas ir viens no stereotipiem, kas modernā, demokrātiskā pasaulē būtu jālauž. Tas nav izzudis, ne tuvu ne. Es domāju, jums, jūsu meitām un varbūt vēl mazmeitām būs mazliet vēl jāpacīnās ar šo domu, ka stipri drīkst būt tikai vīrieši, bet sievietes – tikai vārgas un nevarīgas.
Man labpatiktos redzēt ne tikai Latviju, bet tādu pasauli, kur stipri ir visi cilvēki. Dievs katru mūs ir radījis ar savām īpašībām, tajā skaitā arī ar šīm bioloģiskajām atšķirībām starp sievieti un vīrieti, bet beigu beigās mēs katrs paliekam cilvēks, indivīds, un mana cerība būtu, ka cilvēks gan Latvijā, gan kur citur pasaulē, piedzimstot sev redz priekšā visas tās pašas iespējas, kas ir citiem, cik nu daba viņam gēnos ir devusi to maksimālo potenciālu, ko viņš spēj sasniegt. Tā var būt meitene, vai zēns, vai viņš būtu dzimis bagātiem vai nabagiem vecākiem, vai t.s. attīstītā zemē, vai tādā, kas vēl attīstās, vai kas ir atpalikusi. Tas ir tāds tāls mērķis, bet gribētos to redzēt.
Tātad, man šķiet, ka doma par sieviešu centieniem iekļaujas šajā plašākā jēgā par cilvēka vērtību: kas ir cilvēks, kas ir personība un kas ir viņa vērtība. Es uzskatu, ka cilvēkam ir neatņemama, unikāla vērtība, un nedrīkst uzlikt nekādus iemauktus, grožus, ierobežojumus, kas jebkuram cilvēkam jau kopš dzimšanas kaut ko atņem no viņa vērtības, a priori pasakot, ka viņam ir jābūt vārgam un nevarīgam. Manuprāt, tas ir apvainojoši, ierobežojoši, un tā nedrīkstētu būt.
Tātad, dāmas, dārgās, būsim stipras, nebaidīsimies un nekaunēsimies būt stipras. Bet vēlētos šeit arī pieskarties tai domai, kas nāk līdzi, ka, ja būs stipra sieviete, tas iebiedēs vīrieti, atbaidīs no viņas, vai padarīs vīrieti vājāku. Jāsaka, ja tā, tad žēl to vīriešu, kas ir tik vāji, ja tik vien viņiem vajag, lai to spēku viņiem atņemtu. Lāčplēsim, kā zinām, vajadzēja ausis nocirst, pirms viņš savu spēku zaudēja, piedodiet, cik tad vīrietim vajag noņemt, lai viņš to spēku pazaudētu? Es negribētu te iestigt traģiskās detaļās par to, kādos mītos vai simbolos, bet gribētu cerēt, ka vīriešiem ir pietiekami savs vīrišķīgais spēks iekšā, ka ne jau sievietes stiprums viņam to mazinās, vai viņas vārgums to dos viņam vairāk. Viņam tas vai nu ir, vai nav. Viņš vai nu var izplaukt, vai nevar izplaukt. Bet nevajag sievieti pie tā vainot, izņemot varbūt māti. Bet, dāmas, es jums atgādinu, ka jums kā dēlu mātēm ir liela atbildība par to, lai jūs uzaudzinātu stiprus dēlus, kas būtu arī stipri vīrieši. Tur nu mātei ir smaga atbildība un liela loma. Citādi, protams, mums gribētos redzēt visā valstī, kur mēs patlaban atrodamies vēl uz sava attīstības ceļa, vēl atpaliekam savā labklājībā no vispārējā, stiprus cilvēkus, uzņēmīgus, gudrus, atjautīgus, tādus, kas spēj stāties pretī visiem izaicinājumiem. Jā, pasaule nav vienkārša, tā ir mainīga, visas lietas nav tādas, kā agrāk. Agrāk pietrūka daudz lietu – brīvības izvēles, produktu, taču tas, kas bija, visiem nebija vienādi, un tad visi jutās priecīgi, ka citam arī nav. Mums šodien jākonstatē, ka man varbūt nav, bet citam ir, un to dažs pārdzīvo ļoti sāpīgi. Redziet, potenciāli tas ir arī jums, jebkuram, ne katru dienu, ne vienmēr tūliņ ar roku aizsniedzams, bet potenciāli tas tur ir. Ja kaut ko ļoti sirds iekāro pašreizējā pasaulē ir iespējams to dabūt agri vai vēlu, ja tas tiešām ir tik ārkārtēji svarīgs.
Mums ir izvēles iespējas, mēs varam koncentrēt savus spēkus un pūles uz kaut ko un citu atstāt novārtā, taču šī izvēle ir, agrāk jau visi bija pelēki un vienādi. Tas bija vieglāk, jo nebija jājūt šis spiediens - kā tad cits var to un to izdarīt, bet kā tad man nav. Tas dažreiz sāp, bet, es domāju, ja tiekam pāri šim skaudības momentam, tad jāatceras, ka potenciāli viss ir iespējams, un tas tikai gaida mūs. Jautājums tikai, vai mums visu vajag. Un tas ir izšķirīgs moments, katram savā dzīvē izlemt, vai tad visu man vajag, un vai man tas viss ir nepieciešams, vai par tām pūlēm, ar to visu, ko tas prasa, lai to iegūtu, - vai tas ir tas, ko es vēlos? Jūs saprotiet, visam ir sava cena. Tikai tā izskatās, ka dažiem nāk viss par brīvu, nav tā, vienmēr kāda cena ir bijusi, tikai tā vienmēr nav redzama. To ne vienmēr var uzrakstīt tai precei virsū, tam rezultātam, bet tur ir kāda cena apakšā, kas ir maksāta. Tātad pat uz jebkuru cilvēku skatoties, ka viņam ir vairāk nekā man, apdomājiet labi, vai es būtu gatavs maksāt absolūti visu to cenu, ko tas cilvēks ir samaksājis? Apdomājiet rūpīgi, bieži, zinot, ko tas viņam ir maksājis, jūs nebūtu gatavs to maksāt. Tātad pirms kādu apskaust, tas ir jāatceras.
Es priecājos jūs šeit redzēt kā tādas sievietes, kas ir gatavas pasauli mainīt, ne tikai ar to samierināties. Man tas šķiet ļoti svarīgi. Viens cilvēks nevar pasauli izmainīt kā tādu, bet viens cilvēks var daudz ko mainīt savā apkārtnē, savā dzīvē un savu tuvinieku dzīvē. Nevar mainīt visu pasauli, bet daļu no tās noteikti var mainīt. Ir jāatrod starpība starp to, ko var izmainīt, un to, ko nevar, ko gribētos izdarīt, ko izdodas, ko var izdarīt viens pats un kur citus vajag palīgā. Man šķiet, ka daudz ko var paveikt, sazinoties un izgudrojot kopā ar citiem, kam ir līdzīgi mērķi, kas tas ir, ko mēs vēlamies sasniegt. Man šķiet, ka jūs esat tādas sievietes. Man prieks par to, ko jūs darāt.
Novēlu jums, lai šajā nākamajā gadā, kas mums stāv priekšā, viss, ko jūs darāt, un viss, ko esat iecerējušas, lai jums veicas un sokas, lai jūsu sapņi jums piepildās! Sveicu jūs vēlreiz pilī!
Stratēģiskās analīzes komisijas locekle un FEM (ES struktūrfondu programma “Sieviešu uzņēmējdarbības attīstība Baltijas jūras reģionā”) pārstāve Baiba Rivža sarunā pauda gandarījumu, ka “visos Latvijas novados ir sievietes, kas ir gatavas pieņemt aktīvas dzīves izaicinājumus, un šeit, Rīgas pilī, ir tādas pārstāves no visām valsts pusēm.” 40 Latvijas Lauku sieviešu apvienības un citu organizāciju pārstāves pārrunāja ar prezidenti savu pieredzi par to, kā laukos veidot labāku dzīvi, uzsākot un sekmīgi turpinot uzņēmējdarbību, nododot savu pieredzi citiem un rodot dialogu starp dažādām sabiedrības sociālajām grupām, kā arī pārņemot citu valstu sieviešu uzņēmējdarbības un mājamatniecības mārketinga pieredzi un veidojot veiksmīgu uzņēmīgu sieviešu sadarbības tīklu.
Noslēgumā prezidente izteica prieku par to, ka Latvijā ir tik daudz uzņēmīgu un aktīvu sieviešu, kas mēģina veidot savu vidi, turpina izglītoties un meklēt aktīvas darbības pieredzi: “Ir tik laba sajūta, iztēlojoties visu to Jūsu darbības mezglu punktu pārklājumu pār visu Latviju. Mūsu valstij ir vajadzīgi stipri cilvēki, jūs tādi esat un ar savu labo piemēru iedvesmojat arī citus par tādiem kļūt.”