Pasaules ierastā lietu kārtība strauji brūk. Šobrīd nav iespējams iezīmēt, ar ko šī zemestrīce beigsies, taču ir skaidrs, ka nelielām valstīm, arī Latvijai, tā būs daudz neērtāka un bīstamāka, ja neatradīsim savu izdzīvošanas un sadzīvošanas stratēģiju.
Šodien ir Latvijas Republikas starptautiskās de iure atzīšanas 105. gadadiena. Tas jāsvin. Un jāpārdomā mūsu drošības un ārpolitikas pamatintereses. Reiz pašsaprotamais kļuvis nesaprotams. Starptautiskajās attiecībās nu dominē ietekmes sfēru un izdevīguma domāšana, un valstu sarunas bieži vien atgādina biznesa darījumu. Latvijas valsts pastāvēšanas pamatu pamats ir neatkarības un brīvības nosargāšana, tautas labklājības un nacionālās identitātes attīstība. Citas lietas ir pakārtotas šim virsuzdevumam. Latvijai jābūt gana veiklai un stiprai – gan iekšēji, gan ārēji. Mums ar domubiedriem ir tikai viena iespēja: nodrošināt mūsu valsts brīvību un stabilitāti šobrīd un nākotnē – strādāt kopā. Apvienojot spēkus, mēs kļūstam par ļoti nozīmīgu partneri. Nevis apvienojot savas bailes, žēlabas un ilgas pēc vecajiem laikiem, bet apvienojot tieši spēku un zināšanas.
Dalība Eiropas Savienībā un NATO joprojām stiprina mūsu drošību un izaugsmi. Bet mēs redzam, ka mūsu sabiedroto un partneru pulkā arvien vairāk rodas domstarpības, brīžiem pat ļoti plašas. Mēs vienmēr esam centušies maksimāli veicināt labāko risinājumu, lai stiprinātu Eiropas Savienību un NATO. Mums arī turpmāk jācenšas būvēt, nevis jaukt savstarpējās uzticības un sadarbības tiltus. Taču arvien biežāk būs jārisina dilemmas un jāpieņem lēmumi, kas var būt ļoti pretrunīgi. Šādos apstākļos ir svarīga arvien ciešāka Ziemeļu un Baltijas valstu, Polijas un Vācijas, – Baltijas jūras valstu drošības un aizsardzības kopienas – stiprināšana un attīstība. Arī sadarbība ar Lielbritāniju Apvienoto reaģēšanas spēku ietvaros, Daudznacionālās divīzijas štāba “Ziemeļi”, kurā Latvija un Dānija ir ietvarvalstis, kā arī Kanādas vadīto NATO spēku klātbūtne Latvijā. Šie sabiedrotie mums nav jāpārliecina par savām vērtībām – tās mums sakrīt. Mēs kopā esam liels un augošs spēks, un tieši tā mums jāpārstāv savas intereses gan Eiropas Savienībā, gan ar partneriem otrpus Atlantijas okeānam. Jāveido jaunā kārtība kā spēkam, nevis kā lūdzējam, kas gaida, ko tad atmetīs mums. Jāveido kārtība, kurā tomēr ir zināmi starptautisko tiesību un uzvedības principi, nevis pilnīgs tiesiskais nihilisms un haoss.
Stiprinot aizsardzības spējas kopā ar sava reģiona partneriem, palīdzība Ukrainai ir jāturpina. Mūsu iesaistīšanās Ukrainas aizsardzībā ir divvirzienu sadarbība. Jau šobrīd Ukraina ir uzkrājusi militāru pieredzi un ir militāri spēcīga valsts Eiropā. Ukraina par šo maksā dārgu cenu – tūkstošiem izlietām ukraiņu asinīm. Ukrainas pieredze stiprina mūs visus. Apgalvojums, ka Ukrainas aizsardzība ir arī mūsu aizsardzība, nav retorika, bet gan fakts. Agri vai vēlu karš Ukrainā beigsies. Mūsu interesēs pēc kara beigām ir ātra Ukrainas iesaistīšanās Eiropas Savienībā. Šis apstāklis var padarīt Eiropas Savienību par nopietnu militāru spēku, ar kuru pasaulei nāksies rēķināties. Eiropas Savienības ieguldījums Ukrainas atjaunošanā būs niecīga maksa par Ukrainas ieguldījumu visas Eiropas drošības stiprināšanā. Līdz tam gan tagad, gan nākotnē divpusēja un reģionāla sadarbība ar Ukrainu ir būtiska Krievijas agresijas tālākai nepieļaušanai.
Latvijai vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības ar ASV un Kanādu. Latvija ir pateicīga par šo valstu morālo, praktisko un militāro atbalstu gan tumšajā padomju okupācijā, gan mūsu valsts neatkarības atjaunošanas gados, gan tagad. Latvija vēl pirms formālas dalības NATO atbalstīja līguma 5. panta aktivizāciju pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukuma ASV. Latvijas karavīri – dižkareivis Edgars Ozoliņš, seržants Voldemārs Anševics, dižkareivis Andrejs Merkuševs un kaprālis Dāvis Baltābols – ir zaudējuši savas dzīvības, aizstāvot mūsu sabiedrotos Afganistānā. Irākā krita dižkareivis Vitālijs Vasiļjevs, dižkareivis Gints Bleija un virsleitnants Olafs Baumanis. Mēs turam mūsu varoņus gaišā piemiņā. Viņu upuris nav velts. Latvija arī turpmāk atbalstīs savus sabiedrotos un esam pārliecināti, ka sabiedrotie nāks mums palīgā.
Katrs mūsu sabiedrotais ir tiesīgs izvēlēties savu ceļu. Mēs to respektēsim. Taču ir noteikti principi, kas mums ir svarīgi un nepārkāpjami, tostarp suverenitāte un teritoriālā nedalāmība. Un dažkārt sabiedroto izvēles var nesakrist ar mūsu kopīgajiem principiem. Taču šīs lietas ir risināmas. Kopīgās intereses un piederība Rietumu kultūrvēsturiskajai telpai var palīdzēt rast izeju pat no ļoti sarežģītām situācijām un dilemmām.
Latvija nevar gaidīt, ko izlems darīt “lielie puikas”. Latvijai jāaudzē muskuļi, jāmācās, jāstrādā un pašai jābūt pie sarunu galda. Iespējams, pie vairākiem galdiem vienlaikus. Taču, lai mēs būtu sekmīgi, mums jāizdara grūtākais – jātiek galā ar savu 1940. gada traumu. Vēstures notikumus mēs izmainīt nevaram. Taču savu attieksmi pret tiem gan. Jā, toreiz Eiropa tika sadalīta lielvaru starpā. Vai mēs varējām ko darīt? Par to mēs daudz diskutējam un domājam, bet vēstures notikumus izspēlēt citādi nav iespējams. Arī mūsdienās viena otra saruna lielvalstu starpā izklausās pēc medījuma dalīšanas. Bet tas nenozīmē, ka mums jāaizver acis un padevīgi jāgaida, kam tad mūs atdos, jo “ko tad mēs”. Nevienam neko nevarēs atdot, ja mēs paudīsim ne tikai vārdos, bet arī darbos apņēmību cīnīties par savu Latviju. Ja nevaimanāsim, ka esam nodoti vai ka neviens mums nepalīdzēs. Ja neflirtēsim ar ideju apdraudējuma gadījumā kaut kur aizbraukt, lai paskatītos, kā tad šeit sabiedrotie tiks galā. Pārliecība par partneriem ir svarīga. Taču daudzkārt svarīgāka ir pārliecība pašiem par sevi. Un tautas, kuru pārliecību mēs apbrīnojam, veidojušas to pašas, nevis kāds no malas to dāvinājis. Tās savu likteni ir veidojušas pašas grūtos lēmumos un smagā darbā.
Latvija ir un būs brīva, demokrātiska valsts. Tā ir vienīgā Latvijas nākotne. Un esmu pārliecināts, ka militāra apdraudējuma gadījumā Latviju atbalstīs mūsu sabiedrotie, jo mēs paši aizstāvēsim savu valsti. Jo cilvēki grib palīdzēt cilvēkiem, nevis mājām un robežstabiem.