Ņemot vērā Valsts Cilvēktiesību biroja, Tieslietu ministrijas un Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās sniegto viedokli, Valsts prezidente šodien ir nosūtījusi vēstuli Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei, lūdzot Saeimu otrreiz caurskatīt 2004.gada 18.martā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības””. Vēstulē sacīts: “Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! 2004.gada 18.martā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības””.
Kā Latvijas Valsts Prezidente es atzinīgi vērtēju, ka minētie grozījumi turpmāk uzliek par pienākumu (nevis nosaka tiesības, kā līdz šim) ikvienai personai, kura ieguvusi citas valsts pilsonību (pavalstniecību) atteikties no nepilsoņa statusa 30 dienu laikā pēc šādas pilsonības (pavalstniecības) iegūšanas.
Tāpat šā gada 18.martā pieņemtā likuma 4.pants paredz ikvienas personas brīvas tiesības atteikties no nepilsoņa statusa.
Uzskatu, ka tas ir būtiski un apsveicami, jo ikvienai personai ir jādod neierobežotas iespējas patstāvīgi izšķirties, kuras valsts pilsonību vai pavalstniecību tā vēlas pieņemt. Savukārt Latvijas valstij ir jābūt likumīgām tiesībām lemt par tādu personu statusu, kuras pašas nav izpildījušas šo iepriekš norādīto pienākumu atteikties no nepilsoņa statusa gadījumos, kad ir iegūta citas valsts pilsonība (pavalstniecība).
Taču citas valsts pilsonības (pavalstniecības) pieņemšana un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšana ārvalstī nav viens un tas pats.
Līdz ar to es uzskatu, ka ir nepamatoti un nesamērīgi atņemt personai nepilsoņa statusu tikai tāpēc, ka tā ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju ārvalstī. Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšana negarantē personai nekādu ar konkrētās ārvalsts pilsonību vai pavalstniecību saistītu statusu.
Turklāt likumdevējs šobrīd, pieņemot lēmumu attiecināt šādu nepilsoņa statusa atņemšanas priekšnoteikumu uz personām, kuras pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir saņēmušas pirms 2004.gada 18.marta likuma pieņemšanas, ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu, jo personas, saņemot minēto atļauju, nav rēķinājušās un nevarēja paredzēt, ka šāda darbība (atļaujas saņemšana) var kļūt par pamatu nepilsoņa statusa atņemšanai. Uzskatu, ka nepilsoņi līdz šim, izšķiroties saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ārvalstīs, ir paļāvušies uz to, ka nepilsoņu statusa tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties.
Izvērtējot iepriekš norādīto, kā arī, ņemot vērā Valsts Cilvēktiesību biroja, Tieslietu ministrijas un Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās sniegto viedokli, lūdzu Saeimu pārskatīt 2004.gada 18.marta likuma 5.pantu, paredzot grozījumu izdarīšanu likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” 7.panta pirmās daļas 2.punktā. Proti, lūdzu likumdevēju noteikt, ka saskaņā ar likuma 7.panta pirmās daļas 2.punktu, likuma 1.panta trešās daļas 5.punkta noteikumi nevar būt par pamatu nepilsoņa statusa atņemšanai.
Vienlaicīgi vēlos paust savu atbalstu prasībai, lai nepilsoņa statusa piešķiršanas brīdī persona pastāvīgi dzīvotu Latvijā.
Ievērojot iepriekš minēto, un, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2004.gada 18.martā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”” otrreizējai caurlūkošanai.”