Egils Levits
Valsts prezidenta Egila Levita runa, atklājot Nodarbinātības valsts aģentūras diskusiju par remigrācijas jautājumiem

Labrīt, cienījamās dāmas un godātie kungi!

Ministres kundze!

Savas prezidentūras laikā es esmu iepazinies ar daudziem remigrējušiem latviešiem un viņu ģimenēm. Arī reģionos, ne tikai Rīgā, jo remigranti šodien ir Latvijas sabiedrības sastāvdaļa. Un tā ir ļoti nozīmīga sastāvdaļa. Katrs šāds atgriešanās stāsts rada pozitīvas emocijas, jo šie cilvēki dibina savus uzņēmumus, iekopj pamestas saimniecības, ienes jaunas un radošas idejas un bagātina mūsu sabiedrību, arī lauku reģionos. Vakar, apmeklējot Bauskas novadu, mums bija tikšanās ar jaunu uzņēmēju, kura nesen atgriezusies no ilgākām studijām Lielbritānijā. Man jāsaka, ka cilvēku aizbraukšana un atgriešanās, tātad pārrobežu migrācija, mūsdienu pasaulē ir normāla un to nevajag uztvert kā kaut ko sliktu vai traģisku. Ir labi, ka cilvēki iegūst pieredzi pasaulē un ārpus Latvijas, darba pieredzi, arī sociālo pieredzi, mācību pieredzi, jo pēc tam cilvēks ir bagātāks, kad viņš atgriežas Latvijā un var šo pieredzi šeit pielietot.

Kas ir politikas uzdevums? Politikas uzdevums ir veicināt šo atgriešanos, tātad, šo otro daļu no remigrācijas. Varbūt, ka arī vārds ‘emigrācija’ nav īsti pareizs, jo ar vārdu ‘emigrācija’ mēs iedomājamies cilvēku, kurš pārdod savas mājas un pārcērt tiltus ar to zemi, kur viņš agrāk ir dzīvojis, piemēram, 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā izceļoja uz Ameriku un nekad neatgriezās. Tas ir klasiskais emigrants. Šodien situācija ir citādāka. Šodien, it sevišķi Eiropas Savienībā, kur nav šķēršļu nedz izceļošanai, nedz lai atgrieztos, bet tieši otrādi – viena no Eiropas Savienības četrām brīvībām ir tieši brīva cilvēku kustība, un tā ir viena no Eiropas Savienības darbības jēgām un uzdevumiem. Protams, ka latvieši to arī aktīvi izmanto. Proti, kustību prom no Latvijas un kustību atpakaļ uz Latviju. Mūsu sabiedrība ir ieinteresēta veicināt šo kustību atpakaļ uz Latviju, un šodien par to būs runa šajā konferencē. Esmu pateicīgs Nodarbinātības valsts aģentūrai un arī labklājības ministrei, kura ir atbildīga par šiem jautājumiem, par to, ka šāds pasākums tiek organizēts. Tātad tēma ir šī kustības otrā daļa – nevis no Latvijas, bet uz Latviju.

Kā atvest atpakaļ šos talantus uz Latviju? Nav vienas veiksmes formulas, un, kā to pierāda arī citu valstu pieredze, ir nepieciešama valsts līmeņa koordinēta cilvēkresursu politika. It īpaši tagad pēc COVID-19 izraisītās ekonomiskās krīzes. Starp citu, šī krīze arī parādīja, ka šī kustība atpakaļ uz Latviju tieši pastiprinās COVID-19 situācijā, jo situācija Latvijā, vismaz līdz šim, bija krietni labāka nekā citās Eiropas valstīs. Ilgtermiņā vissvarīgākais ir šī cilvēkresursu politika, kurai ir jābūt konsolidētai politikai, kas sastāv no dažādiem elementiem, bet kas ir sasaistīti cits ar citu. Respektīvi, šo cilvēku atvešanā atpakaļ vai talantu piesaistē vissvarīgākais būtu uz izaugsmi vērstas un ar tirgus vajadzībām saderīgas darba vietas Latvijā. Ja mēs apskatāmies uz bezdarba situāciju Latvijā, tad mēs redzam, ka bezdarba situācija Latvijā ir nedaudz labāka kā vidēji Eiropā. Tas ir viens faktors. Otrs faktors ir, ka ļoti daudzos sektoros tieši trūkst darbinieku. Un kas ir nozīmīgi un svarīgi, ka darbinieki trūkst tieši kvalificētās profesijās vai tehniski kvalificētās profesijās. Tā ir ļoti laba izejas pozīcija, jo tas nozīmē, ka mums ir arī iespējas pievērst uzmanību šim kvalifikācijas jautājumam, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas jautājums, protams, arī Labklājības ministrijas jautājums. To ir iespējams risināt. Pieķeroties tieši mūsu cilvēku kvalificēšanai, tādā veidā mēs varētu veidot mūsu nākotnes ekonomiku un nodrošināt arī Latvijas vietu citu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū ar kvalificētiem cilvēkiem. Mums nav naftas krājumu, nav arī akmeņogļu krājumu, bet mums ir cilvēki – spēcīgi, talantīgi cilvēki. Un tas ir resurss, uz kā Latvijas valsts varētu balstīties.

Protams, ir arī ļoti svarīgi samazināt šo ienākumu plaisu Latvijā un citās attīstītās zemēs, bet, runājot ar remigrantiem, kuri nesen atgriezušies, var redzēt, ka šis formālais algas salīdzinājums nebūt nav viss. Protams, jāņem vērā arī ļoti augstais dārdzības līmenis, kas ir krietni augstāks nekā Latvijā, arī citi faktori, bet svarīgs ir šis piederības faktors. Un es gribētu arī uzsvērt, ka tas ir kultūras, piederības un valodas faktors. Mēs varam brīvi kustēties citās valstīs, it sevišķi tādās valstīs, kur ir līdzīga sabiedriska iekārta kā mums, kas ir demokrātiskas un tiesiskas valstis, bet tomēr šis latviskuma faktors ir ļoti būtisks, un daudzi tiešām atgriežas arī tamdēļ, ka šeit jūtas vairāk piederīgi un vairāk kā mājās nekā citviet. Tas daļēji izlīdzina arī šo ienākumu faktoru, kas pagaidām vēl ir. Ņemot vērā visu kopumā, šai cilvēkresursu politikai, kurai ir jābūt sakabinātai ar ekonomikas politiku, ir jāorientējas uz to, ka mēs zināmu laiku varējām konkurēt Eiropā ar samērā zemām algām, taču šī priekšrocība jau zūd vai lielā mērā ir zudusi. Kvalificētus cilvēkus Latvijā šodien vairs nevar dabūt ar zemām algām, līdz ar to visa ekonomika ir jāorientē uz šo algu izlīdzinājumu. Varbūt, ka šī desmitgade būs tā, kad šis izlīdzinājums varētu notikt.

Vislielākais emigrācijas vai izceļošanas vilnis mums bija 2008.–2010. gada krīzes laikā, kad cilvēkiem šeit nebija darba. Es runāju tagad, kad ļoti daudzos gadījumos Latvijā trūkst darba roku. Toreiz bija darba rokas, bet nebija darba, tāpēc tas bija loģiski un normāli, ka cilvēki meklēja darbu kaut kur citur. Šodien, ja mēs apskatāmies statistiku, tad šo cilvēku skaits, kuri atgriežas un kuri no jauna izbrauc, tuvojas nulles līmenim. Piemēram, 2018. gadā (man nav jaunāku datu, un varbūt Auera kungs vai Strautiņa kungs varēs tos pateikt) pieci tūkstoši cilvēku atgriezās Latvijā. Un pieci tūkstoši cilvēku – tas ir daudz. Cilvēki ar šo specifisko mācību un darba pieredzi ārzemēs. Vēl joprojām neliels mīnuss, un Ekonomikas ministrija prognozē, ka 2023. gadā mēs būsim pa nullēm. Starp citu, Igaunija jau vairākus gadus ir plusos – uz Igauniju atgriežas vairāk cilvēku nekā izbrauc. Igaunija, protams, dažos rādītājos, varbūt vairāk runāšanā, bet arī dažos objektīvos rādītājos bieži ir priekšā Latvijai. Bet tas, ka Igaunijā tas ir iespējams, nozīmē, ka arī pie mums tas ir iespējams, ja nedaudz piepūlas.

Ir vairākas jomas, kā varētu to visu veicināt, bet pirmais un galvenais ir saprast, ka cilvēkresursu politika ir ļoti svarīga, teiksim, tā ir atslēga, kas varētu ar vienu šāvienu trāpīt diviem zaķiem. Gan šis temats, par ko šodien runāsim, tātad, jautājums par cilvēku atgriešanās vecināšanu, gan arī (un vēl jo svarīgāk) jautājums par Latvijas cilvēku kvalificēšanu vai piemērošanu darba tirgus prasībām. Es domāju, ka tas ir īstais lielais izaicinājums, lai mūsu ekonomikas vieta integrētajā Eiropas un globālajā ekonomikā būtu nodrošināta. Mums ir jābūt cilvēkiem ar attiecīgām prasmēm, un šīm prasmēm ir jābūt nevis vienkāršām, bet augsti kvalificētām, kas ir grūti iegūstamas daudzu gadu mācību rezultātā, kurām pēc tam ir augsts atalgojums. Tas ir šis cilvēkresursu politikas uzdevums.

Kurš ir atbildīgs par šo cilvēkresursu politiku kā konsolidētu politiku? Es domāju, ka, protams, tā ir valdība kopumā – būtu labi, ja Ministru kabinetā tiktu sagatavots ziņojums par mūsu cilvēkresursu politiku, kas to redz kopumā, kas jādara katrai iestādei. Bet Ekonomikas ministrija un Labklājības ministrija ir tās, kas ir vistuvāk šai atbildībai.

Es domāju, ka par to arī runās šajā konferencē, un cilvēki dalīsies savā pieredzē. Protams, ka cilvēkresursu politika sastāv no dažādiem elementiem, bet es negribētu par zemu vērtēt esošo atgriešanās šķēršļu novēršanu. Un tādi šķērši, lai atgrieztos, ir. Sākot ar it kā sīkumiem, piemēram, piereģistrēšanās, papildu dzīvesvieta un bērnu skolas jautājumi, kā tiek integrēti bērni, kuriem latviešu valoda nav tik spēcīga, lai uzreiz sekotu kādi papildu kursi. Es domāju, ka šeit ir ļoti labi paraugi šādai diasporas, respektīvi, cilvēkresursu politikai, ko es redzu kopumā. Šeit ir labas iestrādes, piemēram, reģionālie koordinatori, kuri katrā reģionā koordinē un palīdz atbraukušajiem rast risinājumus. Bet tas ir jāpastiprina. Šeit ir arī labi piemēri – Portugāle, Spānija, Itālija, kas agrāk bija klasiskās emigrācijas valstis līdz pat 90. gadiem, kad liela daļa iedzīvotāju devās uz citām Eiropas valstīm, kur uzņemošās valstis bija pamatā Francija, Vācija, Beniluksa valstis. Tās izveidoja īpašu konsolidēto cilvēkresursu un diasporas politiku, ko mēs principā darām tikai pēdējos gados. Ir labi piemēri, bet neviens piemērs neder simtprocentīgi. Katra valsts ir atšķirīga, un mums ir jāattīsta cilvēkresursu un diasporas politika, kas ir sasaistītas, bet nav viens un tas pats, tādā veidā, lai tā mums būtu vispiemērotākā.

Šīs dienas temats, kā atgriezt talantus Latvijā, ir svarīga sastāvdaļa Latvijas kopējai ekonomiskajai un sociālajai izaugsmei, kas ir visu Latvijas pilsoņu interesēs. Es vēlreiz pateicos par šo iniciatīvu, lai gūtu jaunas ierosmes katram savā darbā un visiem kopējā darbā.

Paldies jums par šo konferenci! Vēlu labas idejas un labu veiksmi konferences gaitā!

13.10.2020. Valsts prezidents Egils Levits atklāj Nodarbinātības valsts aģentūras diskusiju par remigrācijas jautājumiem