Lai varētu jums piedāvāt labāku saturu, lapā tiek izmantotas sīkdatnes. Apmeklējot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.
Sapratu

Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Augstākajā tiesā


alternative text

Tiesas priekšsēdētāja kungs!

Senatori!

Tiesneši!

Kolēģi!

I

Šodien esmu šeit, lai izceltu konstitucionālos orgānus Latvijas Satversmē.

Latvijas Satversme ir jāpadara reljefāka, kas atbilstu Satversmes saturam un Satversmes principiem. Mums Satversmē ir paredzēti seši konstitucionālie orgāni, t. i., Valsts prezidents, Saeima, Ministru kabinets, Satversmes tiesa, Augstākā tiesa un Valsts kontrole. Kā esmu konstatējis sarunās ar daudziem politiķiem un arī juristiem, šis īpašais konstitucionālo orgānu statuss nav īpaši pazīstams vai arī nav pietiekoši apzināts. Proti, tas nozīmē to, ka Latvijas Republika ir juridiska persona. Abstrakta juridiska persona, kura darbojas tieši un nepastarpināti caur šiem sešiem konstitucionālajiem orgāniem. Līdzīgi kā jebkura biedrība, jebkura kompānija, sabiedrība nevar darboties tieši, jo tā ir juridiska persona, tai nepieciešami zināmi orgāni – valde, padome un citi. Tā arī Latvijas Republika darbojas caur šiem orgāniem. Tas nozīmē, ka jūs spriežat tiesu tieši Latvijas Republikas vārdā, Saeima pieņem likumus Latvijas Republikas vārdā un Valsts prezidents un arī citi darbojas Latvijas Republikas vārdā. Ar to šo konstitucionālo orgānu statuss atšķiras no simtiem citu valsts institūciju un iestāžu statusa.

Tas ir ļoti būtiski no valsts tiesību statusa viedokļa, lai atdalītu šos konstitucionālos orgānus no citiem. Tam ir arī zināmas procesuālas un politiskas sekas. Piemēram, attiecībā uz budžeta formēšanu šiem konstitucionālajiem orgāniem jāiesniedz savs budžets pa tiešo Saeimā, nevis caur Finanšu ministriju. Arī citi jautājumi par iekšējo autonomiju – kā organizē darbu, kā sadala darba vietas un darba iekšējo organizāciju. Tas pieder pie šo konstitucionālo orgānu autonomijas.

Tādēļ ir svarīgi, lai Latvijas Satversme iegūtu zināmu reljefāku redzējumu, apzinoties šo konstitucionālo statusu. Viens no šādiem momentiem, kas to varētu izcelt, ir mana formāla vizīte pie visiem pārējiem konstitucionālajiem orgāniem. Es jau biju Saeimā, šorīt biju Satversmes tiesā, tagad esmu šeit pie jums, dārgie kolēģi. Septembra beigās būšu arī Ministru kabinetā un Valsts kontrolē. Šī ir tāda kā iepazīšanās vizīte, kaut gan esmu šeit bijis jau vismaz 100 reižu, bet no jauna iepazīstu jūs visus un arī šo telpu Valsts prezidenta amatā.

II

Kolēģi!

Vispirms gribētu pateikt dažus vārdus par Senātu un Augstāko tiesu kopumā no manas iepriekšējās darbības viedokļa. Pirms diviem mēnešiem vēl biju Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis. Mūsu Augstākās tiesas Senāta uzdotie jautājumi veido ļoti labu dialogu ar Eiropas Savienības Tiesu. Kopumā Latvija, kopš iestājusies Eiropas Savienībā, šajā laikā uzdevusi 70 prejudiciālos jautājumus. Eiropas Savienības Tiesā jau ir zināms priekšstats par to, kādus jautājumus uzdod Latvija. Un man jāsaka, ka Eiropas Savienības Tiesā ir izveidojies aizspriedums – ja jautājums nāk no Latvijas Augstākās tiesas, tad tas ir nopietni. Salīdzinot ar citu valstu uzdotajiem jautājumiem, daudz biežāk šie jautājumi tiek nodoti lielajai Palāta, tādēļ, ka tie ir nopietni jautājumi. Līdz ar to Latvijas Augstākā tiesa ir līdzdarbojusies Eiropas Savienības tiesību judikatūras veidošanā ļoti nopietnā veidā.

Tas nozīmē arī to, ka kolēģi labi saprot, kuri varētu būt vienkārši jautājumi, ar kuriem nevajadzētu apgrūtināt Eiropas Savienība Tiesu, jo atbilde ir jau salasāma. Bet tur, kur tas tiešām tā nav, jautājumi tiek uzdoti visās Eiropas Savienības tiesību jomās. Man šķiet 2017. gadā Eiropas Savienības Tiesas dokumentācijas un pētniecības centrs bija veicis statistisku analīzi par dažādu valstu uzdotajiem jautājumiem, un rezultāti liecināja par vienmērīgu sadalījumu visās Eiropas Savienības valstīs gan civiltiesību, gan krimināltiesību jautājumos. Krimināltiesības ir maza joma, bet arī tur ir ļoti nopietni spriedumi.

Senāts 2019. gadā par savu darbības prioritāti ir izvirzījis uzdevumu samazināt lietu izskatīšanas termiņus. Skatoties 2018. un 2019. gada pirmās puses datus, tie nav paši labākie, bet nav arī sliktākie. Es pat teiktu, ka labāki nekā veselā virknē valstu, tai skaitā arī lielajās valstīs. Tas nozīmē, ka vidēji lietu izskatīšanas ātrums Latvijā ir atbilstošs, un līdz ar to nevajadzētu būt pārmērīgām bažām par šo jautājumu. Jāņem arī vērā, ka sarežģīts process un sarežģītas lietas ir jāizskata noteiktā kvalitātē, un šī kvalitāte prasa zināmu laiku. Tā kā es teiktu, ka tas ir labs rādītājs, bet, protams, to var uzlabot. Domāju, ka priekšsēdētāja kungs un visi pārējie kolēģi arī par to domā.

Problemātika ir tajā, ka sabiedrība pievērš uzmanību ne jau šim vidējam rādītājam, kas patiešām ir labs, bet gan dažām atsevišķām lietām, kas ilgst ļoti ilgi. Un šīs atsevišķās lietas rada sabiedrībā iespaidu par mūsu tiesu darba kvalitāti un par tiesu darbu kopumā. Te rodas jautājums, kādēļ tas tā ir.

Es redzu šeit divus iemeslus, un primāri es runāju par krimināllietām. Tātad šeit ir divi jautājumi. Viens jautājums ir procesa likuma jautājums. Un šeit man jāsaka, ka mūsu Kriminālprocesa likums, kas tika pieņemts, ja nemaldos, 2005. gadā, balstās uz klasiskajiem Eiropas krimināltiesību procesu atziņu principiem, kādā veidā tiek nodrošināts taisnīgs process un apsūdzētā tiesības. Mūsu Kriminālprocesa likums pilnībā atbilst šiem principiem. Tur, teiksim, tādu īpašu problēmu nav. Es nezinu, vai Satversmes tiesas spriedumi par to runā, bet šādi atsevišķi gadījumi vienmēr var būt. Problēma ir tā, ka laiks iet uz priekšu un arī krimināllietu, krimināltiesu klienti kļūst arvien gudrāki un labāk prot izmantot trūkumus, respektīvi, šīs tiesības prot izmantot tādā veidā, ka tas nonāk pretrunā ar kriminālprocesa jēgu. Kriminālprocesa jēga ir panākt taisnīgu spriedumu. Un šis taisnīgums satur divas puses. Viena puse ir taisnīga tiesas rīcība attiecībā pret apsūdzēto. Otrs ir taisnīga tiesas rīcība attiecībā pret sabiedrību. Un šie divi mērķi kriminālprocesā ir jāsabalansē tā, lai tie viens otru “neizstumj” ārā. Šajā gadījumā varētu secināt, ka atsevišķos gadījumos šis mērķis nodrošināt taisnīgu procesu apsūdzētajam, ja apsūdzētais to izmanto pretrunā, noved pie tā, ka šis process nonāk pretrunā ar sabiedrības interesēm par taisnīgu procesu. Un šis ir būtisks jautājums, ar ko saduras daudzas Eiropas valstis, tādēļ lielākajā daļā Eiropas valstu beidzamajos gados ir veiktas korektūras Kriminālprocesa likumos. Tās ir būtībā šo krimināltiesību procesu jaunākās atziņas, ka ir šie klasiskie principi, kas nodrošina, ka tiesības nedrīkst tikt izmantotas pretrunā visa kriminālprocesa interesēm.

Pie mums tas tā vēl līdz galam nav. Tādēļ pastāv iespēja šo kriminālprocesa jēgu apiet tā, ka savtīgās interesēs var pārmērīgi novilcināt procesu. Aizstāvamā intereses vienmēr ir savtīgas, tā tam arī ir jābūt, bet šīs intereses nevar tikt realizētas uz sabiedrības rēķina. Es domāju, ka gudri un veikli advokāti, protams, šīs iespējas redz un izmanto, un līdz ar to rodas šis sabiedrības iespaids, ka visa tiesu vara nefunkcionē. Tādēļ man šķiet, ka ir pienācis laiks arī mums veikt grozījumus Kriminālprocesa likumā, lai no likuma viedokļa varētu noturēt balansu starp šīm divām interesēm.

Es zinu, ka 2010. un 2011. gadā Saeimā jau vienreiz bija iesniegti šādi grozījumi. Tādēļ es domāju, ka būtu pienācis laiks arī valdībai, kas “iet uz priekšu ar tiesiskuma karogu”, pārdomāt šo jautājumu un sagatavot attiecīgus grozījumus, jo tie nav komplicēti. Tie, kuri nodarbojas ar kriminālprocesu, zina, kuri ir šie jautājumi, ko Saeima varētu samazināt vai vispār likvidēt, lai lieki neradītu šo objektīvi nepareizo priekšstatu par tiesu varas efektivitāti.

Esmu runājis un turpināšu runāt ar tieslietu ministru par šo jautājumu, arī Saeimas juridiskā komisija noteikti to atbalsta, ka kriminālprocesa grozījumi ir jāsagatavo Tieslietu ministrijai, kas ir kompetenta šādu grozījumu izstrādāšanā, ņemot vērā arī tiesu un Augstākās tiesas rīcību šajā darba grupā.

Ir vēl viens moments, kur varbūt ir šādi atsevišķi procesi, kas ilgst nepiedodami ilgi, un tas ir jau pie esošajām likumdošanas normām, kur nav obligāti nepieciešami grozījumi. Ir tā, ka atsevišķos gadījumos tiesnesis nevis vada procesu, bet tiek vadīts. Līdz ar to tiesnesis neizpilda lomu, kas viņam būtu jāveic – procesa vadīšana. Uzsveru vārdu ‘vadīšana’. Ko nozīmē vadīt procesu? Tas prasa vairākas spējas. Pati pirmā ir pietiekoša pašapziņa, nevis kā cilvēka pašapziņa, bet kā tiesneša pašapziņa. Ir gadījumi, kad tiesnešiem nav pietiekošas tiesnešu pašapziņas. Kas ir vislabākais rādītājs? Var skatīt pagājušā gada aptauju par tiesu varas subjektīvo neatkarības izjūtu. Ja mēs apskatāmies, kāda ir objektīvā situācija ar tiesu varas vai tiesnešu neatkarību, praktiski viss ir nodrošināts, un arī reāli praksē diez vai sastopas cilvēki ar ietekmēšanas mēģinājumiem, kad kāds zvana un saka, ka tev jāspriež tā vai tā. Šeit ir runa par pašapziņas jautājumu. Ievērojama daļa kolēģu izjūt to, ka viņiem šī neatkarība nav pietiekoša un ka ir vai varētu būt potenciāli spiedieni. Šis jautājums ir tiešām tiesnešu pašapziņas jautājums – bailes par kādu iespējamu potenciālu spiedienu. Jo faktiski jau ir tā, ka tiesnesis savā amatā ir nodrošināts, proti, šo amatu nevar atņemt vai atcelt kaut kādu iemeslu dēļ. Viņam varētu būt samērā vienalga, ko raksta avīzēs un saka citi sabiedrības locekļi. Viņam ir jāspriež tiesa pēc labākās sirdsapziņas un apziņas, neraugoties uz to, ko tev saka paziņas vai draugi. Un šis ir pašapziņas jautājums, kolēģi. Es domāju, ka tam vajadzētu pievērst uzmanību, jo to var ārēji ietekmēt – to var paaugstināt, veidot mācību kursos.

Mēs pirmīt runājām par to, ka Latvijas tiesnešu mācību centrs beidzamajos gados piedāvājis procesu vadību kā vienas dienas mācību kursu. Kolēģi, es domāju, ka procesu vadība, izmantojot esošo pašreizējo likumdošanu, ir prasme un spēja, ko lielākā daļa kolēģu apgūst pašmācības ceļā, bet tur, kur tas nepieciešams, es domāju, ka mācību centram vajadzētu piedāvāt šādus kursus.

Es gribētu tikai vienu mazu momentu piezīmēt attiecībā uz procesa vadību. Tas ir tas, kas ir faktiski nerakstīts likums, varbūt kādā valstī tas ir ierakstīts likumā, ko angliski sauc hint jeb remark, t. i., dot norādi. Dot norādi procesa dalībniekam tajā gadījumā, ja procesa dalībnieks runā un aizrunājas tā, ka viņš nonāk pretrunā ar savām interesēm. Ir vesela virkne jautājumu, kas saistīti ar labu procesa vadību, un būtu labi, ja mācību centrs izstrādātu tādu kursu, ko varētu piedāvāt, lai šajos ilgajos procesos un arī jebkurā citā procesā nodrošinātu labāku procesa virzību uz iznākumu.

Vēl arī nedaudz par tiesību godprātīgu izmantošanu no procesa dalībnieku puses. Tas gan nav tieši saistīts ar to, par ko es runāju pirmīt saistībā ar kriminālprocesiem. Piemēram, attiecībā uz civilprocesu un administratīvo procesu var būt situācijas, ka attiecīgais pieteicējs procesā izmanto savas likumā dotās tiesības pretēji šo tiesību jēgai un būtībai. Šeit faktiski administratīvā procesā ir runa par to, kādā veidā attiecīgā likuma teksts tiek saprasts vispārējos tiesību kontekstā. Jo šis teksts dod tiesības, bet šīs tiesības vienmēr ir ietvertas principu kontekstā. Un tas ir absolūti vienmēr teorētiski un praktiski. Satversmes tiesa šo domu vairākos spriedumos ir attīstījusi, ka nekad nevienā situācijā nepastāv viens pats teksts. Teksts vienmēr ir ietverts kontekstā, un šo kontekstu veido tiesību principi un arī vispārējā tiesību sistēma kā tāda. Mēs varam redzēt, ka ir attiecīgas situācijas, ka tiesneši neredz šo kontekstu un spriež tikai pēc teksta. Un tas ir jautājums par pareizu un labu tiesas spriešanu. Mēs arī runājām par to, ko nozīmē kvalitatīvs spriedums, un šādus spriedumus nevar noteikt kā kvalitatīvus, kas spriesti tikai pēc teksta, ignorējot kontekstu. Cerams, ka Augstākajā tiesā tiek izķerti šādi jautājumi un spriedumi, bet tam vajadzētu pievērst vēl lielāku uzmanību.

III

Kolēģi!

Man ir prieks, ka esmu šeit, starp jums, jo vislielāko daļu no manas profesionālās darbības laika esmu bijis jūsu kolēģis – 25 gadus. Līdz ar to man šī telpa, cilvēki un vide ir ļoti tuvi, šeit es jūtos kā mājās. Tāpēc mēs varam arī runāt ļoti atklāti un tieši, lai risinātu kopīgas problēmas.

Es novēlu Augstākajai tiesai, Senatoriem, tiesnešiem, darbiniekiem veiksmīgu un produktīvu darbu. Turiet augstā godā jūsu konstitucionālo statusu!

Valsts prezidents Egils Levits apmeklē Augstāko tiesu

Birkas:


Citas ziņas