Lai varētu jums piedāvāt labāku saturu, lapā tiek izmantotas sīkdatnes. Apmeklējot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.
Sapratu

Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 7. starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Tiesību zinātnes uzdevumi, nozīme un nākotne tiesību sistēmās”


alternative text

Godātais Eiropas Savienības tiesas priekšsēdētāja kungs!

Ļoti cienītā Satversmes tiesas priekšsēdētājas kundze!

Rektora kungs!

Dekānes kundze!

Godātie klātesošie, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācībspēki un studenti!

I

Es šodien gribētu izklāstīt dažas savas domas, kas ir saistītas ar Satversmi un mūsu konstitucionālo orgānu lomu un nozīmi Satversmes iedibinātajā Latvijas politiskajā iekārtā.

Valsts ir visu tās pilsoņu kopējā lieta, kopējā atbildība un kopējā līdzdalība. Katram pilsonim ir iespēja un, es gribētu teikt, pienākums piedalīties savas valsts pārvaldīšanā.

Visu pilsoņu iesaiste valsts pārvaldīšanā un vienvērtība atbildībā par savu valsti raksturo modernu, demokrātisku, tiesisku valsti, kas piederīga Eiropas kultūrtelpai un Rietumu tiesību tradīcijām.

Runājot par pilsoņiem, tiem Latvijas politiskajā iekārtā, konstitucionālajā sistēmā ir piešķirta īpaša loma, un es varētu salīdzināt šo īpašo lomu ar publisku dienestu. Jo tie nav vienkārši valsts iedzīvotāji, kuri šeit dzīvo, strādā un mācās, bet tiem ir arī noteikti uzdevumi un noteiktas tiesības, kuri kopā pārvalda šo valsti. Satversme Latvijas pilsoņiem piešķir plašas tiesības ietekmēt Latvijas politiku, panākt labāku lēmumu pieņemšanu.

Es gribu īpaši izcelt, ka Latvijā pilsoņu kopums (apmēram pusotrs miljons vēlēt tiesīgo pilsoņu) ir valsts konstitucionālais orgāns un valsts pamatorgāns, no kā izriet visi pārējie. Nevis pilsoņi kā indivīdi piedalās vēlēšanās, bet saskaņā ar Latvijas tiesību sistēmu visi pilsoņi kopā veido vienu konstitucionālu orgānu, kas ir likumdošanas orgāns tāpat kā reprezentatīvā Saeima. Likumdošanas orgāns tādā ziņā, ka pilsoņu kopums var atcelt parlamenta pieņemtu likumu – tātad tam ir lielākas tiesības kā parlamentam, bet arī pats pēc savas iniciatīvas var pieņemt likumu parlamenta vietā. Tas nozīmē, ka pilsoņu kopums ir kolektīvs orgāns, kas sastāv nevis no 100 cilvēkiem (Saeima) vai no 14 cilvēkiem (Ministru kabinets), bet no pusotra miljona cilvēku, kuri noteiktā kārtībā pieņem savu lēmumu. Un šis lēmums ir gan likumdošanas jomā, gan lēmumu veidā – pilsoņu kopumam ir svarīga loma valstī būtisko lēmumu pieņemšanā. Piemēram, iestāšanās vai izstāšanās no Eiropas Savienības un citos jautājumos.

Rodas jautājums, vai pilsoņu kopums var iziet ārpus Satversmes, jo pastāv priekšstats, ka pilsoņu kopums ir visi vēlētāji, kuri var pieņemt jebkuru lēmumu. Šis priekšstats nav pareizs, un tas ir jānoraida. Pilsoņu kopums ir valsts orgāns, kas izriet no Satversmes. Tātad Satversme ir noteikusi pilsoņu kopumam noteiktu tiesību apjomu, un pilsoņu kopums var izmantot savas kompetences tikai Satversmē noteiktajā apjomā. Šis apjoms ir noregulēts vairākos Satversmes pantos. Tas nozīmē, ka pilsoņu kopums nedrīkst rīkoties pret Satversmi – antikonstitucionāli. Tas nozīmē, ka tautas nobalsošanai nevar tikt nodots jebkurš likumprojekts, nevar pieņemt jebkuru lēmumu, bet tikai tādus, kas ir saskaņā ar Satversmi.

Mums patlaban vēl īsti nav institucionāli atrisināts jautājums par gadījumiem, ja pilsoņu kopums pieņem kādu likumu – kā to var pārbaudīt. Bet es domāju, ka tas izriet no vispārējo tiesību principiem un arī no Satversmes nolēmuma par referendumu – kā Satversmes tiesa ir tiesīga pārbaudīt pilsoņu kopuma lēmumus. Ne tikai jau pieņemtus pilsoņu kopuma lēmumus, bet arī lēmumu projektus, tātad – vai vispār lēmumu var nodot tautas nobalsošanai. Šajā gadījumā Satversmes tiesa parāda savu konstitucionālo lomu, ka tā ir atbildīga par tiesiskumu kopumā. Arī tad, ja tas attiecas uz pilsoņu kopumu. Tātad pilsoņu kopums ir Latvijas valsts konstitucionālais pamatorgāns, tas ir, kā konstitucionālajā teorijā saka, pouvoir constitué un nevis pouvoir constituant. Tātad jau konstituētais orgāns, nevis konstituējošs orgāns. Konstituējošs orgāns Satversmē nav paredzēts, jo tas ir pirms Satversmes un ārpus Satversmes, tas ir revolucionārs spēks, kas iedibina jaunu leģitimitāti, un Satversme to neregulē. Tas nevienā valstī arī nav regulēts. Tātad konstitūcija vienmēr darbojas jau uz pirms konstitucionālās leģitimitātes pamata, un bieži vien tas ir revolucionārs akts. Protams, šis revolucionārais akts veido pamatnormu, uz kā tiek pieņemta konstitūcija. Šī pamatnorma ir Latvijas 1918. gada 18. novembra pamatakti par Latvijas valsts nodibināšanu kā demokrātisku, tiesisku un nacionālu valsti. Tā ir šī pamatnorma, no kā izriet konstitūcija. Un no konstitūcijas savukārt izriet arī pilsoņu kopuma īpašā loma.

Es pakavējos pie pilsoņu kopuma tādēļ, ka pilsoņu kopuma konstitucionālā loma Latvijas konstitucionālajā iekārtā ir citādāka nekā lielākajā daļā Eiropas valstu. Ir zināma līdzība ar Šveices konstitūciju. Šī līdzība nav nejauša tādēļ, ka daļa no Satversmes tēviem pirms Latvijas valsts dibināšanas dzīvoja trimdā Šveicē un uzskatīja šo pilsoņu kopuma īpašo lomu par piemērotu arī Latvijai.

II

Es gribēju runāt par šiem konstitucionālajiem orgāniem un uzsvērt to, ka Latvijas valstī ir seši konstitucionāli orgāni. Es jau minēju pilsoņu kopumu, bet ir vēl Valsts prezidents, Saeima, Ministru kabinets, Satversmes tiesa, Augstākā tiesa, kā arī Valsts kontrole. Šie konstitucionālie orgāni piešķir rīcībspēju abstraktai juridiskai personai, kas ir Latvijas Republika. Latvijas Republika darbojas caur šiem konstitucionālajiem orgāniem, un visa valsts vara starp šiem sešiem orgāniem ir sadalīta Satversmē. Katram no šiem konstitucionālajiem orgāniem Satversme piešķir tikai daļu no kompetences, taču visu sešu orgānu kompetences kopā veido 100 % varu, kas nav tālāk ierobežota.

Es vēlējos izcelt šo konstitucionālo orgānu nozīmi divu iemeslu dēļ tādēļ, ka no tā izriet zināmas konsekvences attiecībā uz vairākiem jautājumiem. Tai skaitā finansēšanas kārtību, budžeta veidošanas kārtību, iekšējo organizatorisko autonomiju. Attiecībā uz finansēšanas kārtību jāsaka, ka Saeima atbild par valsts budžetu. Tātad Saeima pieņem valsts budžetu un sadala valsts kopējo naudu dažādās pozīcijās. Taču, ņemot vērā šo konstitucionālo kārtību, mēs varam teikt, ka Saeima nav pilnīgi brīva savā budžeta sadalē, tai ir jāievēro, lai visi konstitucionālie orgāni varētu funkcionēt. Tas nozīmē, ka Saeima nevar piešķirt tādu minimālo summu kādam no konstitucionālajiem orgāniem, kas apdraud to kompetenču īstenošanu. Tās ir objektīvās tiesības, un šajā gadījumā Satversmes tiesai ir arī tiesības kontrolēt, vai šāds budžeta likums, ja gadījumā nebūs nodrošinātas konstitucionālo orgānu pamatfunkcijas, atbilst Satversmei. Tātad te ir redzama atšķirība no jebkuras citas valsts pārvaldes iestādes, kas var tikt izveidotas un likvidētas, kam var tikt piešķirti vairāk un mazāk finanšu līdzekļu – tas, protams, ir Saeimas kompetencē. Saeimas kompetencē nav piešķirt tādu finansējumu, kas nenodrošina attiecīgās kompetences izpildi.

Otra svarīga komponente ir iekšējā organizatoriskā autonomija. Katrs no sešiem konstitucionālajiem orgāniem savu iekšējo organizatorisko autonomiju nosaka pats. Tas ir pamatprincips. Bet, tā kā visa vara ir sadalīta starp šiem sešiem konstitucionālajiem orgāniem, nevis vienkārši mehāniski nodalīta cita no citas, ir nodrošināts varas balanss un iekšējā autonomija. Ar to konstitucionālie orgāni atšķiras no jebkuras citas valsts pārvaldes iestādes, kam nav šādas iekšējas organizatoriskas autonomijas. Šajā gadījumā šī autonomija izriet no valsts pārvaldes kārtības, ko nosaka Satversmes sistēma.

Interesanti ir arī tas, ka daudzās valstīs konstitūcijās ir noteiktas konkrētas kompetences, piemēram, ko dara Ministru kabinets, ko dara parlaments. Latvijā tas tā nav – Latvijā nav noteiktas nedz Ministru kabineta, nedz Saeimas, nedz pilsoņu kopuma kompetences. Arī citiem valsts konstitucionālajiem orgāniem kompetences nav noteiktas. Kārtība, lai zinātu to, kas veic jaunu valsts kompetenci vai uzdevumu, ir skaidra. Ja nav likuma vai jau noteikta kompetence, pirmā roka pienākas Ministru kabinetam. Tātad, ja rodas pilnīgi jauna situācija, kas nav noregulēta likumdošanā, tādā gadījumā Ministru kabinetam ir tiesības šo jautājumu ātri un efektīvi atrisināt. Tā saucamā Ministru kabineta rezerves funkcija. Ministru kabinets ir kompetents par visu, izņemot tad, ja likums nosaka, ka ir kāda cita kompetenta iestāde. Šīs rezerves funkcijas jēga ir nodrošināt, ka valsts vienmēr ir rīcībspējīga, jo nevar būt tā, ka likumdošana atstāj kādu balto plankumu, kas nav noregulēts ar kompetenci. Tātad Ministru kabinets ir vienmēr kompetents. Tā ir pirmā roka.

Otrā roka pienākas Saeimai, jo Saeima var jebkuru jautājumu noregulēt ar likumu. Ir tikai jautājums par efektivitāti, kas ir sekundāri. Bet parlaments var jebkuru jautājumu noregulēt ar likumu un līdz ar to izņemt no Ministru kabineta kompetences un nodot to atpakaļ kādā konkrētā viedā.

Trešā roka ir pilsoņu kopumam. Pilsoņu kopums var atcelt attiecīgo Saeimas pieņemto lēmumu un noregulēt šo jautājumu citādāk. Šī kompetenču kārtība, kas Satversmē nav noteikta expressis verbis, bet izriet no Satversmes iekārtas, kur paredzēti šie seši valsts orgāni, nodrošina to, ka valsts vienmēr un visos gadījumos ir rīcībspējīga. Arī, ja attiecīgā kompetence nav konkrēti noteikta kādā likumā. Tas ir būtiski, lai valsts varētu vienmēr funkcionēt. Un interesants gadījums jeb Satversmē neparedzēts gadījums ir tad, ja patiešām šie seši valsts orgāni nav fiziski spējīgi darboties. Tas bija okupācijas apstākļos piecdesmit gadus, un faktiski šajā laikā nepastāvēja neviens valsts konstitucionālais orgāns. Nepastāvēja, starp citu, trimdas valdība, kā tas bija II Pasaules kara laikā daudzām okupētām valstīm – Luksemburgai, Beļģijai, Igaunijai, Norvēģijai. Latvijā šāds konstitucionālais orgāns, kas darbojās ārkārtas apstākļos, nebija, bet nepārtraukti darbojās divas valsts pārvaldes iestādes – Latvijas sūtniecības Londonā un Vašingtonā. Ļoti svarīgs ir Satversmes tiesas 2010. gada 13. maija spriedums, kas post-factum noregulē šo divu valsts pārvaldes iestāžu darbību un darbības apjomu, nosakot, ka šādos specifiskos apstākļos jebkura valsts pārvaldes iestāde, ja tai nav augstākas iestādes kā valsts konstitucionālie orgāni, ir ne tikai tiesīga, bet tai ir arī pienākums darboties saskaņā ar nerakstīto raison d'état principu. Ir jādarbojas valsts labā arī tad, ja valsts likums to nenosaka, bet varbūt nosaka pat kaut ko pretēju. Šajā gadījumā runa bija par dubultpilsonību, ko Latvijas 1919. gada Pavalstniecības likums nepieļāva, taču diplomātiskais dienests ārpus valsts to pieļāva, un Satversmes noteica, ka šādā ekstrēmā situācijā, valstij zaudējot savus pilsoņus, tas apdraudētu valsti. Līdz ar to tas, ka diplomātiskais dienests darbojās pretrunā ar likumā noteikto burtu, nebija jāņem vērā, jo augstāks princips ir raison d'état princips. Arī šis princips ir faktiski iekodēts mūsu Satversmes politiskajā kārtībā.

III

Ja mēs runājam par valsts konstitucionālajiem orgāniem, protams, vienmēr ir jautājums par to, kā uzlabot sistēmu. Mēs varam teikt, ka Latvijas valsts konstitucionālā iekārta ir samērā vienkārša un skaidra, bet starplaikā moderna valsts ir ļoti kompleksa un ļoti sarežģīta. Ne vienmēr šī kompetenču sadale starp valsts konstitucionālajiem orgāniem atbilst šai pastāvīgi augošajai sarežģītībai. Tāpēc mēs varam konstatēt, ka tas ir gana tiešs Satversmes jautājums, kad ir vesela virkne jaunu politikas lauku, kuri, piemēram, Ministru kabinetā netiek attiecīgi nosegti. Šeit ir zināma problēma ar to, ka ministriju skaits ir noteikts likumā. Līdz ar to atšķirībā no daudzām citām valstīm valdībai pašai nav tiesības bez likumdevēja izveidot tādu ministriju struktūru, kādu attiecīgā valdība uzskata par pareizu. Šāda sistēma pastāv. Ir jādomā par to, lai arī mūsu valsts pārvaldes iekārta pieļautu fleksiblu rīcību attiecībā uz Ministru kabineta iekšējo organizāciju. Mēs varam teikt, ka, piemēram, netiek nosegti tādi jautājumi kā informatīvā telpa un dažādi citi sabiedriski jautājumi – Ministru kabinets ar to faktiski nenodarbojas, neviens īsti ar to nenodarbojas. Kaut gan modernā valstī tas ir nepieciešams.

Mans priekšlikums ir papildināt valsts konstitucionālos orgānus ar vienu jaunu konstitucionālo orgānu, kas pastāv daudzās citās valstīs, bet ne visās. Ar Valsts padomi, kurai būtu divas galvenās funkcijas – raudzīties uz valsts ilgtspējīgu attīstību, kas būtu ilgāk nekā parlamenta vēlēšanu cikls. Otrs – pārbaudīt šo ilgtspējību attiecībā pret iesniegtajiem (it sevišķi Ministru kabinetā iesniegtajiem) likumprojektiem. Šī ilgtspējība nav jāsasaista ar konkrēto koalīciju, kas veido valdību, un tas ir ļoti būtiski. Tādēļ Valsts padomei ir jābūt neatkarīgai, un būtībā tai jābūt Satversmes tiesas spoguļattēlam, kas ir neatkarīga iestāde, neatkarīgs valsts orgāns. Un šo funkciju nevar veidot jebkura cita valsts pārvaldes iestāde, kas ir iekļauta kādā no sešiem konstitucionālajiem orgāniem. Par jaunā konstitucionālā orgāna funkcijām janvārī Saeimā būs diskusijas, un es domāju, ka šis jautājums tiks virzīts tālāk uz priekšu.

IV

Dārgie kolēģi!

Es mēģināju ieskicēt mūsu konstitucionālo orgānu savstarpējās attiecības, norādot arī uz šo īpašo raksturu, kas atšķir šos sešus konstitucionālos orgānus no pārējām valsts pārvaldes iestādēm, kas ir pakļautas Ministru kabinetam vai darbojas kā patstāvīgas iestādes. Uzsvēru pilsoņu kopuma īpašo lomu, un mēs varam redzēt, ka mūsu Satversmei ir dažas raksturīgas iezīmes, kas ir Latvijas demokrātijas izpausme, kas atšķiras no citām, es teiktu, gandrīz visām parlamentārajām demokrātijām, kas ir Eiropas Savienībā. Un Eiropas Savienība, kas balstās uz demokrātijas un tiesiskuma pamatprincipiem, pamatvērtībām, pieļauj dažādus demokrātijas modeļus. Mums drīz būs 27 dažādi demokrātijas modeļi, un arī Latvijai ir savs īpatnējais demokrātijas modelis, ko nosaka Satversme, kuru mēs varam izpētīt un izzināt. To mēs varam pastāvīgi uzlabot kā jebkura cita parlamentāra demokrātija.

Liels paldies par uzmanību!

18.10.2019. Valsts prezidents Egils Levits lasa referātu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 7. starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Tiesību zinātnes uzdevumi, nozīme un nākotne tiesību sistēmās”

Birkas:


Citas ziņas