{module=pk/pages/media_player.xml?play_url=/storage/items/WMV/item_2061_premjers08072009.wmv&play_width=400&play_height=400}
Valsts prezidents: Labdien! Šodien notika kārtējā tikšanās ar premjeru. Protams, galvenā sarunas tēmas bija par to kā top budžeta sagatavošana, kas ir iesākts un kā sokas ar strukturālajām reformām medicīnā un izglītībā, kāda ir sadarbība ar sociālajiem partneriem. Premjers mani informēja arī par to, ka Latvijā atkal ir ieradusies Starptautiskā valūtas fonda misija un ar kādiem mērķiem tā ir ieradusies šeit. Tāpat mēs pārrunājām arī eirokomisāra izvirzīšanas procesu, kāds tas varētu būt tuvākajā nākotnē un kad varētu kliedēt šaubas sabiedrībā par to, kāds kandidāts Latvijai būs, un kad būtu iespējami labākie termiņi, kad to izdarīt. Bija plašs jautājumu loks un mums šeit būtu vismaz stundai, ko runāt.
Jautājums: Komentējot nākamā gada budžeta sastādīšanas procesu, ņemot vērā, ka Satversmes tiesas vadītājs arvien skarbāk sāk kritizēt pensiju samazināšanu, vai, pirmkārt, Jūs saredzat, ka šeit varētu būt precedents, ka ir pārkāpta Satversme, un vai un kā tas varētu ietekmēt nākamā gada budžeta sastādīšanu?
Valsts prezidents: Viennozīmīgi, ka šādam procesam jānotiek tiesiski, un šeit gribu vērst uzmanību uz to, ka, ja šādi iesniegumi Satversmes tiesā ir, tad tiesai jālemj par to. Valdība un parlaments Satversmes tiesā aizstāvēs savu viedokli, kāpēc viņi rīkojušies tā. Bet pirms tiesa nav beigusies, es domāju, ka nekādi izteikumi no nevienas puses, tai skaitā no Satversmes tiesas priekšsēdētāja puses, ir nekorekti, jo tas ir pret tiesīguma principiem, ka spriedums ir spēkā tad, kad tas ir pieņemts.
Jautājums: Šodien aprit divi gadi kopš Jūs Saeimā nodevāt Valsts prezidenta zvērestu. Gribēju jautāt, kā Jūs jutāties prezidentūras otrajā gadā, salīdzinājumā ar pirmo?
Valsts prezidents: Mēs dzīvojam interesantā un ļoti sarežģītā laikā, kas uzliek daudzus pienākumus un, varbūt, prezidenta darbību padara pat ļoti, ļoti intensīvu. Tas nozīmē strādāt garas stundas, iedziļināties sarežģītos procesos, kas sākās gan ar politiskiem procesiem un beidzās gan ar ekonomiskiem procesiem, gan ar sociālo spriedzi Latvijas sabiedrībā. Es gribu teikt, ka divos gados es esmu piedzīvojis jau trīs premjerus, tātad man ir bijis tas gods divos gados strādāt ar trīs valdībām, un tas liecina, ka šis laiks nav bijis viegls Latvijas valstij.
Jautājums: Jūs teicāt, ka esat runājuši par eirokomisāra izvirzīšanas kārtību. Pagājušo reizi, kad prasīju, Jūs tā neitrāli izteicāties. Vai Jūs šobrīd esat neapmierināts ar to kārtību un vai Jūsuprāt būtu jānosaka kritēriji?
Valsts prezidents: Es divas dienas atpakaļ viesojos Lietuvā, kur Lietuva svinēja savu tūkstošgadi, un painteresējos, protams, par eirokomisāra izvirzīšanas kārtību mūsu kaimiņvalstī. Tā ir gana skaidra, bet arī gana komplicēta. Valdība lemj par eirokomisāra kandidātu, tad gūst Valsts prezidenta piekrišanu un tad gūst arī atbalstu parlamentā. Tas parāda, ka Lietuvas valsts pret šo jautājumu izturas ļoti nopietni, viņi vēlās, lai tiešām tiktu izvēlēts tas kandidāts, kas vislabāk varēs pārstāvēt gan Lietuvu kā valsti, gan arī speciālists, kas varētu kļūt par eirokomisāru Eiropas Komisijā. Mums, kā zināms, ir tikai viena pieredze un tā pieredze ir, ko es saucu par „Kalnietes-Ūdres-Piebalga procesu”. Un tas nebija veiksmīgs Latvijai. Nebūtu jāvilcinās, jo tas nav tikai komisāra postenis, tas ir arī ierēdņa postenis jaunajā Eiropas Komisijā. Ja mēs to atstāsim uz pēdējo brīdi, tad Latvija atkal būs neizdevīgā situācijā un nepārstāvēta Eiropas Komisijā tā kā mēs to vēlētos, ja mēs rīkotos savlaicīgi un izlēmīgi.
Jautājums: Tad es precizēšu, Jūs uzskatāt, ka eirokomisārs ir jāizvirza pēc iespējas ātrāk un pēc līdzīgiem kritērijiem kā Lietuvā?
Valsts prezidents: Manuprāt, šis jautājums ir viennozīmīgi Ministru prezidentam, jo tā ir viņa kompetence līdz šim un arī viņam noteikti ir savs viedoklis par to, kā tam vajadzētu būt un kādos termiņos tam būtu jānotiek.
Jautājums: Vai Jūs vēlētos, lai šajā procedūrā Jums arī dod iespēju paust savu viedokli un piekrišanu?
Valsts prezidents: Šobrīd tā ir Ministru prezidenta kompetence, bet arī atbildība.
Jautājums: Runājot par reformām medicīnas sistēma, vai Jūs nesatrauc, ka daudzas slimnīcas tagad palielina pakalpojumu maksas un cilvēkiem būs vairāk jāmaksā. Vai ir vispār medicīna pieejama?
Valsts prezidents: Esmu bijis medicīnā 30 gadus un diezgan labi zinu medicīnu no iekšpuses. Šobrīd man nav tā pārliecība, ka tas, kas notiek ir pragmatiski un Latvijas pacientu labā. Ir ļoti pretrunīgi paziņojumi un ļoti daudz neskaidrību. Un it sevišķi šie paziņojumi par zināmām maksām vai pasūtījuma apjomiem no valsts mūs atgriež ne jau 2005.gadā. Viens otrs paziņojums ir tāds, kas mūs atgriež 1995. vai 1996.gadā. Tas protams nav pieņemami un nozīmē, ka veselības nozarē šobrīd valda haoss.
Jautājums: Un ko Jūs domājat par obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu?
Valsts prezidents: Deklarācijas mums ir bijušas daudz, bet projekta šobrīd neviena. Mēs par to runājam 15 gadus, bet nekādu projektu nav bijis, tāpēc par ieviešanu šodien runāt būtu bezatbildīgi pirms nav skaidrs projekts un tas nav izskaidrots sabiedrībai.
Jautājums: Jūs vēlējāties kļūt par tautas prezidentu. Vai Jūsuprāt Jums tas ir izdevies šajā laikā?
Valsts prezidents: Šajos grūtajos laikos, protams, mans galvenais uzdevums ir kalpot Latvijas tautai. Un to es cenšos darīt ik dienas, iesaistoties procesos, kas tieši skar skolotāju vai mediķu intereses, tiekoties ar iedzīvotājiem jebkurā pilsētā, jebkurā ielā, uz ielas. Es labprāt viņus uzklausu. Tāpat skolās. To, ko es deklarēju pirms diviem gadiem, ka es iešu pie cilvēkiem un ar viņiem runāšu, uzklausīšu viņus un centīšos to gaisotni, kas valda sabiedrībā nodot tālāk valdībai un citām atbildīgām institūcijām, es daru katru dienu.
Jautājums: Jūs arī pirms diviem gadiem solījāt cīnīties par to, lai tiktu atrisināts jautājums par pateicībām. Tomēr nekas nav izdarīts.
Valsts prezidents: Viennozīmīgi ne ministrs Veldre, ne ministrs Eglītis kategoriski nevēlējās šo jautājumu risināt. Un tā, protams, ir šī veselības ministra kompetence to atrisināt. Arī projektus, kuras iesniedza sabiedriskās organizācijas, gan arī es personiski iesniedzu, viņi tāpat palika kādā atvilktnē. Acīmredzot Veselības ministrijas vadība neuzskatīja par nepieciešamu šo jautājumu risināt. Vienīgā cerība šeit paliek jaunā ministre Rozentāles kundze, ka viņai būs griba un apņēmība šo jautājumu atrisināt.