Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Godātie Baltijas Asamblejas prezidija locekļi!
Godātie visu triju Baltijas valstu parlamentu deputāti!
Un, protams, Ekselences, dāmas un kungi!
Un jaunieši balkonā!
Man tiešām ir liels prieks un patiess gods būt šodien kopā ar jums jūsu vidū un sveikt arī jūs ikgadējā Baltijas Asamblejas konferencē!
Es domāju, ka šī ir tāda īpaša diena, jo šī konference notiek 9. maijā - Eiropas dienā. Šī diena ir veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Un, tā nu ir sanācis, ka mēs šodien arī atzīmējam 75. gadadienu kopš Šūmana deklarācijas pieņemšanas, kas ir likusi pamatus Eiropas sadarbībai.
Jāsaka gan, ka ja mēs atskatāmies vēsturē, tad 1950. gadā mēs nebijām tā laika politiskajā Eiropā. Mūsu trīs valstis bija okupētas, un mēs faktiski atgriezāmies Eiropā teju 50 gadus vēlāk. Taču mēs nepadevāmies, mēs strādājām un šobrīd mēs esam pilntiesīga gan Eiropas Savienības daļa, gan NATO daļa.
Mēs esam arī priecīgi, ka gadu desmitu gaitā valstu sadarbība ir vainagojusies ar Eiropas Savienības izveidi, ar to, ka mēs šobrīd runājam par to, kādā veidā ne tikai stiprināt mūsu aizsardzību, ne tikai stiprināt mūsu drošību, ne tikai stiprināt mūsu noturību, bet arī kopā palīdzēt tādām valstīm kā Ukraina, Moldova, kā palīdzēt Gruzijas tautai.
Vakar mēs atzīmējām 80. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām. Pieminējām Otrā pasaules kara upurus. Un lielā mērā arī priecājāmies par to, kāda ir izveidojusies Eiropa. Eiropa, kas ir spējusi dzīvot mierā un saticībā līdz diemžēl 2014. gadam, kad sākās visnotaļ nepareizs process, visnotaļ bēdīgs process ar Krimas okupāciju un 2022. gadā ar pilna mēroga kara darbību, kas joprojām turpinās.
Tā vien likās, ka 20. gadsimta mācības 21. gadsimtā tiks ievērotas, ka vārdi, ko mēs bieži sakām “nekad vairs” attiecībā uz karu Eiropā un pasaulē nepiepildīsies, bet diemžēl tas tā nav noticis. Un tieši tādēļ, es domāju, ka mums visiem ir ļoti svarīgi strādāt pie tā, lai Baltijas valstu piemērs, lai Baltijas valstu sadarbība - vai tā būtu parlamentārā sadarbība, vai tā būtu izpildvaru sadarbība, vai tā būtu mūsu ikdienas sadarbība - kalpotu par piemēru citiem, kā panākt rezultātus, kā novērst konfliktus un kā Eiropai, kā pasaulei strādāt pie tā, lai šāda veida notikumi kā Otrais pasaules karš, kā iebrukums Ukrainā vairs neatkārtotos. Lai pret to kopā cīnītos. Un tādēļ es gribētu teikt, ka mums un mūsu diplomātiem, mūsu kopējai diplomātijai ir ļoti konkrēti darāmi darbi.
Pirmkārt, stiprināt mūsu pašu Baltijas valstu sadarbību gan aizsardzības, gan kopējo ārējo robežu stiprināšanā, gan arī aizsardzības industrijas sadarbībā, aizsardzības industrijas attīstībā.
Otrkārt, man tiešām ir liels prieks, ka kopš pagājušā gada faktiski Baltijas jūra ir kopīga Eiropas Savienības un NATO jūra. Mūsu sadarbība, aptverot Ziemeļvalstis, Baltijas valstis, Poliju, Vāciju, kļūst arvien ciešāka. Tā ir arī praktiskas nepieciešamības diktēta sadarbība. Mums vēl ir daudz kas darāms Baltijas jūras stiprināšanā, mums vēl ir daudz kas ir darāms mūsu pašu aizsardzības, drošības stiprināšanā, bet mēs labi redzam, ka šī interese vienam par otru ir pāraugusi vienkāršas pieklājības robežas un ir kļuvusi ļoti, ļoti būtiska.
Treškārt, nekas jau nav beidzies. Diemžēl ir tāda sajūta, ka ne visi Eiropā mēs joprojām vienoti izprotam tos uzdevumus, un tādēļ mums – gan Baltijas valstīm, gan Ziemeļvalstīm, gan līdzīgi domājošām valstīm kā Polija, kā Vācija – ir daudz jāstrādā, lai Eiropas Savienība kļūtu spēcīgāka, lai Eiropas Savienība kļūtu drošāka, bet lai arī Eiropas Savienība daudz vienotāka uzstātos pret agresoriem.
Ceturtkārt, jāsaka, lai arī kāda dažreiz būtu retorika, bet mēs esam unikālā pozīcijā, lai stiprinātu, lai neļautu atslābt transatlantiskai saitei gan ar Amerikas Savienotajām Valstīm, gan ar Kanādu.
Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas nozīme ir būtiska. Sevišķi būtiska, protams, tā ir šeit, šajā reģionā. Un, lai cik varbūt dažreiz tā retorika būtu skarba no abām pusēm, tieši Baltijas reģions var kalpot par nopietnu tiltu, par nopietnu transatlantisko attiecību stiprinātāju arī nākotnē, jo mēs esam sadzirdēti gan Vašingtonā, gan Briselē, gan Berlīnē, gan Parīzē, gan citās galvaspilsētās.
Un visbeidzot, es jau teicu, ka viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem, ņemot vērā mūsu vēsturi, ir nelokāms atbalsts visām tām tautām, kas cīnās par savu brīvību un neatkarību, tām valstīm, kas šobrīd atrodas gan tiešas militāras agresijas, gan hibrīdagresijas zonā. Tā ir Ukraina, tā ir Moldova un tas ir atbalsts arī Gruzijas tautai tās cīņā par brīvību un demokrātiju. Un es zinu, ka jūs šodien runāsiet par to, kas notiek Baltkrievijā. Tas ir arī atbalsts Baltkrievijas tautai. Patiesību sakot, tas ir arī atbalsts tai Krievijas sabiedrības daļai, kas vēlas redzēt savu valsti brīvu, demokrātisku un neapspiestu no nekāda veida un nekāda režīma puses.
Mēs ļoti daudz un bieži lepojamies un mēs ļoti daudz un bieži svinam dažādas apaļas un pusapaļas jubilejas. Vai tas būtu Baltijas ceļš, vai tās būtu Neatkarības atjaunošanas dienas vai tās būtu mūsu Neatkarības dienas.
Mēs esam arī tas piemērs, kas parāda, ka gan ar nevardarbīgu pretošanos savulaik, gan ar diplomātiskiem, politiskiem sabiedrības centieniem var daudz ko panākt. Un, jāsaka, ka man ļoti fascinē, ņemot vērā to, ka es pats savulaik gandrīz 12 gadus biju ārlietu ministrs, šīs konferences tēma. Jo diplomātijai nav robežu. Diemžēl diplomātijas neizdarības un diplomātijas kļūdas bieži vien jālabo jau citiem. Jālabo bieži vien karavīriem. Tas mūsu kopējais uzdevums - lai mēs nekad nekļūdītos. Vai tā būtu parlamentārā dimensija vai tie būti diplomāti, vai tie būtu politiķi. Un lai mēs spētu maksimāli izmantot savu potenciālu mūsu valsts attīstībā, mūsu valsts drošības stiprināšanā.
Visbeidzot tiešām esmu priecīgs būt šeit kopā ar jums, vēlu jums veiksmīgu konferenci! Baltijas Asambleja, Baltijas Ministru padome ir jau tās organizācijas, kas ir daudz spējušas darīt mūsu vienotības, mūsu kopīgo interešu attīstībā, un es esmu pārliecināts, ka tā tas būs arī turpmāk.
Paldies jums!
