Dāmas un kungi!
Godātie klātesošie!
I
Krievijas brutālais iebrukums Ukrainā mūsu tautas dzīvā atmiņā ir atsaucis padomju armijas iebrukumu Latvijā 1940. gadā. Krievijas armijas pastrādātie noziegumi Ukrainā atgādina par Latvijas civiliedzīvotāju brutālajām slepkavībām okupācijas laikā.
II
Traģiskā Latvijas valsts iznīcināšana veido daudzu mūsu ģimeņu vēsturI un pieredzi. Šī pieredze ir klātesoša, un kā viens no elementiem tā veido mūsu nacionālo identitāti.
Bez izpratnes par Latvijas okupāciju – gan padomju, gan nacistiskās Vācijas – nevar izprast atgūtās neatkarības vērtību.
Bez adekvāta okupācijas nosodījuma nav iespējams apjēgt Latvijas neatkarības atjaunošanas un brīvības saglabāšanas cenu.
Šie atskaites punkti veido mūsu morālo horizontu – nacionālu mērauklu, kā vērtēt Latvijas valstiskumam nozīmīgus vai postošus notikumus un cilvēku rīcību.
III
Tādēļ skaidrot Latvijas valstiskuma vēstures traģisko mezglu – padomju un nacistu okupāciju, neatkarības zaudēšanu, latviešu nelikumīgo mobilizāciju abās okupācijas armijās, pretošanās kustību visas okupācijas laika garumā – ir viens no Latvijas vēstures politikas centrālajiem uzdevumiem.
Šī uzdevuma īstenošanai ir vajadzīgs nepārtraukts valsts atbalsts vēstures pētniecībai, izglītībai un komunikācijai.
Es pateicos, ka šo darbu visā savā pastāvēšanas laikā, nu jau 29 gadus, ar lielu atbildību un ļoti efektīvi veic Latvijas Okupācijas muzejs.
IV
Godātie klātesošie!
Tieši ignorance pret vēsturi palielina sabiedrības un demokrātijas neaizsargātību pret ideoloģiskām manipulācijām.
Tāpēc valsts vēstures politikas atbildībā ir neļaut Latvijas iedzīvotājiem iekrist svētlaimīgas ignorances valgos.
V
Latvijas sociālās atmiņas pētnieki ir konstatējuši, ka jauniešiem daudz biežāk nav viedokļa par okupācijas laiku. Šāda ignorance darbojas kā aizmiršanas mehānisms, ko nepieciešamas nobremzēt ar vēstures izglītību. Pašlaik Latvijas izglītības sistēmā tiek īstenotas vērienīgas reformas projekta “Skolas 2030” ietvaros. Valstij ir jāspēj nodrošināt, lai šo reformu rezultātā nostiprinātos jaunākās paaudzes izpratne par laika posmu no Latvijas valstiskuma iznīcināšanas 1940. gadā līdz neatkarības atjaunošanai 1990. gadā.
Vienlaikus ir svarīgi attīstīt vēstures didaktiku, strādājot ar daudziem mazākumtautību skolēniem, kuri ģimenes un Krievijas propagandas ietekmē vēl aizvien dzīvo melīgajos vēstures naratīvos.
VI
Tāpat publiskajā telpā ik pa laikam parādās īgnums par smago pagātnes nastu un izskan aicinājumi to aizmirst un lūkoties nākotnē. Taču starp patiesu pagātnes izpratni un skaidru skatu nākotnē nav pretrunas.
Tomēr tas liecina par nepieciešamību aktualizēt dialogu par okupācijas vēsturi. Pēdējos gados mēs esam redzējuši vairākus veiksmīgus piemērus, kas ir atsvaidzinājuši skatījumu uz jau it kā zināmo pagātni.
Kvalitatīva vēstures komunikācija vienmēr dod jaudu sociālajai atmiņai, tā paplašina un padziļina sabiedrības interesi par pagātni.
Tādēļ Latvijas valstij ir jāturpina atbalstīt patiesos faktos balstītus vēstures komunikācijas projektus, kas teātra, kino, muzeju, vēstures rekonstruēšanas vai tūrisma valodā runā par padomju un nacistiskās okupācijas režīmiem.
Stabilas, patiesas vēstures zināšanas ir reālistiskas un atbildīgas sabiedrības rīcības un valsts politikas pamats.
VII
Godātie klātesošie!
Eiropas atceres telpu joprojām sadala atšķirīgas II Pasaules kara interpretācijas. Rietumos daudzu gadu garumā dominējis naratīvs par sabiedroto uzvaru pār nacismu kā vienīgo ļaunumu.
Savukārt Krievija it īpaši Putina režīma laikā savas identitātes pamatā ir likusi uzvaru tā saucamajā Lielajā Tēvijas karā, glorificējot savu pasaules atbrīvotājas tēlu. Neviena no šīm interpretācijām neatbilst Latvijas pieredzei. Rietumi Latviju neatbrīvoja, bet 1945. gadā mūs atkārtoti okupēja Padomju Krievija.
VIII
Kopš neatkarības atjaunošanas mēs esam dzīvojuši šo vēstures stāstījumu ielenkumā.
Taču vienlaikus gan Latvijas vēstures politikas veidotāji, gan pilsoniskā sabiedrība ir centusies ietvert Eiropas atmiņā trešo – vēsturnieka Timotija Snaidera vārdiem runājot, t. s., “Asins zemju” – naratīvu. Tas attiecināms gan uz Latviju, gan plašāku reģiona Eiropas austrumu pusē.
IX
Latvijas politiķu un diplomātu darbība starptautiskajās institūcijās ir devusi būtisku ieguldījumu, lai mūsu okupācijas vēsture kļūtu saprotamāka un arī starptautiskā sabiedrība sāktu to labāk izprast.
Tam redzams apliecinājums ir Eiropas Parlamentā un Eiropas Cilvēktiesību tiesā paveiktais. Turklāt darbība starptautiskajā arēnā ir radījusi arī pastāvīgus reģionālas sadarbības formātus.
Latvijas interesēs ir nostiprināt plašāku atceres koalīciju, kur tiek iesaistīti pēc iespējas vairāk Eiropas – gan no rietumu, gan austrumu daļas – politiķu un pētnieku, lai pārvarētu simboliskās robežas skatā un vērtējumā uz nacismu un komunismu un to totalitārajiem režīmiem.
X
Šajā darbā Latvijas Okupācijas muzejam, kura jauno ekspozīciju mēs šodien atklājam, ir ļoti nozīmīga loma. Okupācijas muzejs ir iemantojis autoritāti ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski Eiropā.
Latvijas Okupācijas muzejs piedalās arī attiecīgu institūciju tīklojumā Eiropas līmenī. Atmiņas politikai un komunikācijai ir liela nozīme ne tikai pie mums, bet arī citur Eiropā.
Šajā muzejā viesojušies tūkstošiem ārvalstu tūristu un daudzu pasaules valstu līderi. Vienlaikus muzejs ir sekmīgi uzrunājis arī dažādas Latvijas cilvēku paaudzes un sociālās grupas.
Tajā pašā laikā Okupācijas muzejs pilda arī nozīmīgu lomu cilvēku liecību un vēstures artefaktu apkopošanā un glabāšanā, kas ir svarīgs resurss Latvijas un ārvalstu vēstures pētniekiem.
XI
29 gados uzkrātā pieredze un spēja mainīties līdzi laikam raksturo Okupācijas muzeju kā būtisku mūsu atceres telpas dalībnieku, veidotāju. Tas muzejam piešķir stratēģisku nozīmi Latvijas vēstures politikas kontekstā.
Okupācijas muzejs nekad nav bijis ierobežots savā autonomijā, un par to liecina arī tā juridiskais statuss. Muzeja profesionālā un radošā brīvība ir palīdzējusi uzrunāt daudzveidīgas auditorijas.
Latvijas valsts interesēs ir palīdzēt muzejam attīstīt šīs autonomās vēstures komunikācijas spējas. Īpaši tas attiecas uz spējām komunicēt okupācijas un neatkarības atgūšanas vēsturi starptautiskajā un informācijas tehnoloģiju vidē.
XII
Esmu pateicīgs Latvijas Okupācijas muzejam, tā vadībai un visiem darbiniekiem par mūsdienīgo, jauno ekspozīciju, kas ļaus okupāciju vēsturi skaidrot padziļināti.
Paldies!
