Kancelejas vadītāja vietniece – Valsts prezidenta padomnieku biroja vadītāja, Valsts prezidenta padomniece tiesiskuma un ES tiesību politikas jautājumos
Cienījamā labklājības ministre!
Augsti godātais tieslietu ministr!
Cienījamie foruma dalībnieki!
Man ir patiess prieks būt klāt šodienas forumā un uzrunāt dažādu ministriju, pašvaldību, bāriņtiesu, sociālo dienestu pārstāvjus un citas amatpersonas, kuri ir atbildīgi par bērnu tiesību aizsardzības jautājumu risināšanu.
Mēs šodien esam pulcējušies, lai vairs nerunātu par skaļiem virsrakstiem bērnu tiesību aizsardzības jomā, bet jau patiešām iezīmētu konkrēti sasniedzamus rezultātus un saskatītu katra lomu to īstenošanā. Mūsu bērnu tiesību aizsardzības sistēmā ir ieviesti starptautiskie tiesību principi, apzināta tiesu prakse, jēdziens “bērna labākās intereses” atrodams teju katrā valsts vai pašvaldības finansētā bērnu interešu aizsardzības programmā. Bet vai sistēma strādā un vai patiešām kalpo ģimenei un bērnam?
Atļaujiet man minēt četrus piemērus, kas ilustrē to, ka mūsu bērnu tiesību aizsardzības sistēma ne vienmēr sniedz adekvātu atbildi uz problēmsituācijām, kas būtiski var ietekmēt vai pat salauzt bērna tālāko likteni un bērna veidošanos par “veselīgu” sabiedrības locekli. Jau iepriekš atvainojos, ja daži piemēri būs “neērti”.
I
Mans pirmais piemērs ilustrē bāriņtiesu funkcionalitātes un tās kontroles vājumu. Ar šo piemēru, protams, nekritizēju visas bāriņtiesas, bet norādu uz problēmu kā tādu. Proti, pārlieku lielais “tuvums” starp bāriņtiesu un tās teritorijā dzīvojošām ģimenēm var būt nopietns drauds bērniem. Tāpēc beidzot nopietni jādomā par bāriņtiesu funkcionālo uzraudzību no valsts puses, kas kaut vai šajā gadījumā būtu paglābis bērnus no traumām. Un esmu pārliecināta, ka šis piemērs nebūt nav vienīgais.
Konkrētā gadījumā ģimene ar bērniem bija uzņēmusi aizbildnībā svešus bērnus. VBTAI inspekcijā tika saņemti signāli, ka bērni līdz spēku izsīkumam tiek nodarbināti lauku darbos, nesaņem pietiekošu uzturu un apģērbu, cieš no fiziskas un emocionālas vardarbības.
VBTAI par to pārliecinājās un lūdza bāriņtiesu rīkoties. Taču bāriņtiesa kategoriski atteicās kaut ko darīt un aizstāvēja šo ģimeni, norādot, ka aizbildnībā esošie bērni esot ļoti labi aprūpēti, ģērbti u. tml. Ģimenes māte nomainīja partneri, kurš arī kļuva par aizbildni. Ģimene bāriņtiesas acīs bija paraugģimene. Diemžēl vēlāk apstiprinājās gan emocionālā, gan fiziskā, gan seksuālā vardarbība pret dažiem no aizbildnībā esošiem bērniem.
Šis piemērs izgaismo trūkumus bāriņtiesu padotības modelī. Pašvaldību vēlētas amatpersonas nereti lēmumus pieņem, balstoties uz pašvaldības interesēm, iespējām un subjektīviem apsvērumiem. Ja bāriņtiesas tajā laikā būtu bijušas VBTAI funkcionālā pārraudzībā, tas varēja arī nenotikt.
II
Nākamais gadījums, ko vēlos minēt, nav jauns. Turklāt Latvijā jau kopš 2003. gada ir spēkā Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Taču minētais piemērs rāda, ka mums ir daudz jāstrādā vēl pie izpratnes par sociālo dienestu lomu un misiju sabiedrības neaizsargātākās grupas atbalstā.
Kādā nemaz ne Latvijas tālākajā nostūrī dzīvo ģimene – tēvs, māte un viņu nepilngadīgā meita. Tēvs ir vardarbīgs un vardarbības uzplūdā ar cirvi nogalina meitenes māti. Pēc tam, lai slēptu nodarītā pēdas, ar to pašu cirvi turpat sadala gabalos meitenes mātes līķi.
Meita, kamēr tēvs veic šīs zvērīgās darbības, atrodas blakus istabā un pēc sociālā dienesta vārdiem guļ.
Kad sociālam dienestam tiek jautāts, kāds atbalsts pēc pārdzīvotā tika sniegts meitai, atbilde bija – nekāds, jo meitene taču, kamēr tēvs veica zvērības pret māti, neko nedzirdēja, jo gulēja.
Ir gan grūti iedomāties, kā bērns varēja neko nedzirdēt pie šādiem apstākļiem. Darbā ar bērnu traumatisku pieredzi, smagām psiholoģiskām situācijām, kā arī ilgtermiņa negatīvo seku mazināšanā sociālā dienesta un bāriņtiesu darbinieku diskrētumam, empātijai un tolerancei ir jābūt prioritātēm. Tās ir vērtības, kas neprasa papildu finansējumu. Šis piemērs iezīmē to, cik būtiski ir profesionalitātes kritēriji attiecīgo darbinieku atlasē, kā arī vienota izpratne par sabiedrības vērtībām.
III
Nākamais piemērs ilustrēs, ka var būt gadījumi, kad ir vērts ieguldīt pūles un resursus, lai atbalstītu bioloģiskos vecākus, nevis steigties tiem atņemt aizgādības tiesības, ja vien pastāv izredzes, ka vecāks varēs tikt galā ar savām atkarību problēmām, citreiz tas nozīmē arī tikt galā ar nabadzību. Reizēm resursus, kas tiek tērēti ārpusģimenes aprūpei, būtu lietderīgāk novirzīt bioloģisko vecāku atveseļošanai.
Mātei tiek atņemtas aizgādības tiesības, jo mātei ir problēmas ar alkohola atkarību. Māte nav ne emocionāli, ne fiziski, ne citādi vardarbīga pret saviem bērniem, bērni ir arī aprūpēti un paēduši. Mātei ir atņemtas aizgādības tiesības, tās paliek tēvam. Māte un tēvs pašķiras, bērni paliek pie tēva. Tēva dzīvē ienāk cita, ļoti jauna sieviete, viņiem piedzimst divi bērni. Bet diemžēl sieviete ir ļoti vardarbīga pret tiem bērniem, kuri nav viņu kopīgie. Daži piemēri: jaunākajai meitai tiek regulāri izplēsti mati, dedzināta galvas āda ar lokšķērēm; bērniem nepārtraukti ir hematomas, nopietni sasitumi, kas tiek skaidroti ar nokrišanu; bērni tiek badināti.
Šiem bērniem pārdzīvojumi izpaliktu, ja sociālais dienests būtu kaut mēģinājis strādāt ar bērnu bioloģisko māti un palīdzētu viņai atgriezties pie veselīga dzīvesveida. Tāpat gadījums liecina, ka atbildīgās amatpersonas beigās ir reaģējušas uz sekām, bet aktīvs prevencijas darbs ir izpalicis.
IV
Nākamais piemērs ir izvēlēts, lai ilustrētu to, ka mums ir arī vēl daudz jāstrādā pie tā, lai sabiedrība institūcijās – sociālajā dienestā un bāriņtiesās – saskatītu sabiedroto, palīgu, nevis tikai biedu vai institūcijas ar bēdīgiem stāstiem un vēsturi.
Sieviete, mediju uzrunāta, kopā ar savu vīru nolemj kļūt par audžuģimeni. Audžuģimenes statusu ģimenei arī piešķir, bet diemžēl sieviete bija bāriņtiesai noklusējusi un slēpusi, ka viņas laulātais reizēm ir vardarbīgs pret viņu, arī fiziski vardarbīgs. Kādā vardarbības uzplūdā laulātais nežēlīgi fiziski iespaido savu laulāto un pēc tam kopā ar audžubērnu padzen no mājas.
Diemžēl sieviete atkal turpina klusēt un palīdzību nemeklē ne bāriņtiesā, ne sociālajā dienestā, bet gan pie draugiem.
V
Kolēģi!
Noslēgumā es gribētu pievērst uzmanību vienai mūsu valsts strukturālās pārvaldības problēmai, par ko pēdējā laikā jau ir runāts un kas attiecas arī uz bērnu tiesību aizsardzības jomu. Runa ir par horizontālās pārvaldības vājumu.
Bērnu aizsardzības sistēma ir sektorāli sadalīta starp vairāku ministriju kompetenču jomām. Taču, lai bērnu aizsardzības sistēma būtu bez baltajiem plankumiem, kas neietilpst nevienas iestādes kompetencē, un uzdevumi, kā īstenošanai nepieciešama vairāku iestāžu sadarbība, tiktu efektīvi veikti, tai nepieciešama integrāla pieeja.
Tas nozīmē, ka bērnu aizsardzības sistēmai jābalstās uz vienotu politikas koncepciju. Tā nedrīkst būt “sastiķēta” kā atsevišķu iestāžu kompetenču summa, kā tas de facto ir patlaban. Valstī ir nepieciešama centralizēta pieeja jautājumā par bērnu tiesību aizsardzības sistēmas tvērumu, izpratni un attiecīgu rīcībpolitiku.
Definēt šo politiku tikai kā sociālo aizsardzību jeb no labklājības ietvara ir krietni par maz. Vai arī tikai definēt šo politiku likumos, lai juridiski sistēma it kā tiktu sakārtota, taču praktiski tā nestrādātu. Dažus piemērus jau iepriekš minēju.
Šobrīd katra institūcija ir specializējusies, koncentrējusies un profilējusies savas šauras kompetences ietvaros. Bet ticu, ka sistēmā strādā augstas klases profesionāļi, kuri var tvert laukumu daudz plašāk.
Efektīva bērnu tiesību aizsardzības sistēma nedrīkst aprobežoties vien ar kādas ministrijas vai institūcijas sienām. Tādēļ ir nepieciešams integrēti centrēt ministriju atsevišķās, izstrādātās sektorālās politikas, izvērtējot arī atsevišķu funkciju “sadalījumu”.
Un kādam beidzot jābūt drosmīgam un jāspēj pateikt – esmu gatavs būt kupols, lietussargs, integrators (saucat kā vēlaties), šīs kopējās rīcībpolitikas turētājs, koordinējot un salāgojot dažādās paralēlās iniciatīvas, veidojot gan savstarpēji papildinošas, gan arī izslēdzošas funkcijas, nevis šur, tur dublējošas un šur, tur neesošas.
Ja to nespēj ministrijas, savstarpēji vienojoties, tad tam jābūt koalīcijas vai valdības lēmumam. Citiem vārdiem, bērnu tiesību aizsardzības politikai jābūt konceptionāli vienotai, un, kaut arī šīs politikas izpilde var būt sadalīta starp vairākām ministrijām un iestādēm, par šo politiku kopumā ir jābūt vienam atbildīgajam. Politiski atbildīgam.
Kolēģi!
Bērnu tiesību aizsardzības sistēma kā politiskās darba kārtības temats ir ļoti pateicīgs. Tā vieš sabiedrībā ticību, cerību, paļaušanos uz kaut ko labāku, jo runājam taču par mūsu bērniem un viņu nākotni, pārmaiņām uz ko labāku. Taču jāapzinās arī, ka reālijās tā nav ērta, viegla, ātra izpildījumā un ar redzamu rezultātu tūlīt, jau rīt.
Bet jo ilgāk mēs kavējamies, lai sistēmu sakārtotu un bērniem preventīvi palīdzētu, jo dziļākas un grūtāk dziedināmas būs viņu brūces. Jo ilgāk mēs kavējamies, jo vairāk mēs par to maksājam ar dzīvēm un dzīvībām, un sabiedrības sapnis par labāku bērnu nākotni daudzos gadījumos var palikt tikai sapnis.
Vēlu visiem dalībniekiem konstruktīvas diskusijas un tikt soli tuvāk rezultātam – integrētai, konceptionāli vienotai bērnu tiesību aizsardzības sistēmai ar skaidri atbildīgu politisku vadību.