{module=pk/pages/media_player.xml?play_url=/storage/items/WMV/item_1883_piemineklis25.03.2009..wmv&play_width=400&play_height=400}
Pieminot 1949.gada Komunistiskā genocīda upurus, Valsts prezidents Valdis Zatlers šodien Rīgas pilī tikās ar vairāk kā 90 politiski represēto organizāciju pārstāvjiem no visiem Latvijas reģioniem.
Tikšanās laikā Valdis Zatlers pateicās visiem represētajiem un viņu ģimenes locekļiem par nacionālo lepnumu, izturību un Latvijas vēsturiskās atmiņas saglabāšanu nākamajām paaudzēm, kā arī novēlēja labu veselību un možu garu.
Pēcpusdienā Komunistiskā terora upuru piemiņas dienas pasākumi turpinājās pie Brīvības pieminekļa, kur Latvijas prezidents nolika ziedus un uzrunāja klātesošos. Savā runā Valsts prezidents teica:
„Šodien spīd saule, un mēs ar lepnumu veramies savā Brīvības piemineklī un lasām šos vārdus „Tēvzemei un Brīvībai”, bet 60 gadus atpakaļ pie jūsu durvīm pieklauvēja negaidīti viesi un jūsu ģimenes likteņi būtiski izmainījās. 63000 cilvēku tika izsūtīti no savām mājām tālu Sibīrijā, vairāk kā 10000 no tiem bija bērni, kas bija jaunāki par 16 gadiem. Un vēl šodien katrā no mums ir jautājums: „Kāpēc? Par ko?”
Cilvēki tajā laikā sāka atkopties no kara rētām. Mēs bijām piedzīvojuši 1940.gada okupāciju, slepkavības, 1941.gada deportācijas, karu. Kāpēc vēl bija jācieš un par ko? Acīmredzot ar to bija par maz, lai staļiniskais režīms noticētu, ka Latvijas valsts ir iznīcināta. Bet arī šīs deportācijas to nepaveica. Tieši pateicoties jums, kas pārnāca no Sibīrijas, mēs pierādījām šim naidīgajam režīmam, ka Latvijas valsti nevar iznīcināt. Un par to šodien jums visiem jāsaka paldies. Un ja arī šodien kāds Latvijā vai ārpus tās vēlas pārrakstīt vai nolemt aizmirstībai šo vēsturi, mēs visi esam šeit un zinām – to nevar izdzēst nekad, tā ir mūsu sirdīs, mūsu atmiņās. Mēs to mantojam no paaudzes paaudzē, un šobrīd ir svarīgi, lai to zinātu ne tikai mēs, bet arī tie, kas ir ārpus Latvijas, visā pasaulē.
Es vēlreiz aicinu visus represētos stāstīt par saviem likteņiem, iet uz skolām, stāstīt savās ģimenēs, ievietot internetā. Mums visiem šī vēsture ir jāsaglabā. Lai, vēlreiz atkārtošu, neviens neiedomātos nevienu mirkli to pārrakstīt, aizmirst vai norakstīt uz visiem laikiem. Un šodien, kad saku jums visiem paldies par to, ko jūs paveicāt Latvijas valsts labā, lai šodien mēs varētu stāvēt šeit, pie Brīvības pieminekļa ar lepnumu, nolieksim galvas, paklusēsim, pieminēsim tos, kas cietuši. Un pēc tā īsā klusuma brīža pacelsim galvas augšup, paskatīsimies viens otram acīs un lepni pacelsim galvu. Mums ir lepnums par savu valsti, mēs esam stipri, pārliecināti par savas valsts nākotni. Un jūs rādīsiet to piemēru citiem. Jūsu laiki ir bijuši daudz grūtāki, nekā šodienas grūtības. Jūs esat pierādījuši, ka to var izturēt, pārvarēt un cīnīties tālāk. Paldies jums visiem!”