Eiropa : tās vērtības un identitāte
Prezidenta kungs Žorž Albēr Dāl,
Ekselences,
kundzes, kungi,
Esmu gandarīta par iespēju jūs uzrunāt šeit, Lielajās universālajās sanāksmēs, kas ir pazīstamas kā nozīmīgs dialoga un debašu forums par pašreizējām aktualitātēm visā Eiropā.
Vēlos īpaši pateikties Lielo universālo sanāksmju prezidentam Žoržam Albēram Dālam par man adresētajiem jaukajiem vārdiem, un par šo lielisko ierosinājumu organizēt sanāksmi, kas veltīta jautājumiem par Eiropas vērtībām un identitāti.
Maija sākumā Latvija atzīmēs veselu virkni nozīmīgu notikumu gadadienu. Pirmajā maijā mēs atzīmēsim pirmo gadadienu kopš pievienošanās Eiropas savienībai - vēsturiska notikuma, kas, līdz ar pievienošanos NATO, izbeidza pirms 65 gadiem nacistiskās Vācijas un Padomju savienības izveidoto Eiropas mākslīgo sašķeltību. Es atsaucos uz zemisko 1939. gada Molotova – Rībentropa paktu, kas sašķēla Eiropu ietekmju sfērās, tādējādi vēlāk izraisot Otro pasaules karu, kurā dzīvību zaudēja desmitiem miljonu cilvēku. Šī kara iznākums gan ievadīja ilgstošu miera un uzplaukuma periodu mūsu kontinenta Rietumu daļā, bet vienlaicīgi arī iegrūda Centrālās un Austrumu Eiropas valstis Padomju savienības totalitārā komunisma sistēmas varā līdz 1980. gadu beigām un 1991. gada padomju impērijas krišanai.
Vēl viens Latvijai zīmīgs datums ir 4. maijs, kurā šogad svinēsim Neatkarības atjaunošanas deklarācijas 15. gadadienu. Šis dokuments noteica neatkarības atjaunošanu valstī, kas vienmēr ir pastāvējusi de jure trīs secīgu - padomju, vācu un atkal padomju – okupāciju laikā.
Visbeidzot, 8. un 9. maijā visa Eiropa atzīmēs Otrā pasaules kara 60. gadadienu, kā arī Eiropas savienības dibināšanas līguma, Šūmana deklarācijas 55. gadadienu. Šī deklarācija piedāvāja konkrētu veidu, kā sasniegt īpašu un vienreizēju mērķi: mieru un stabilitāti Eiropā pēc nebeidzamajiem kariem un konfliktiem.
Abos gadījumos, gan Eiropas savienības izveidē, gan Latvijas neatkarīgas valsts atjaunošanā mūs iedvesmoja brīvības un demokrātijas ideāli, kas mums dotu iespēju dzīvot ilgstoša miera apstākļos un nodrošināt mūsu tautu labklājību. Šie paši ideāli pirms vairāk nekā pusgadsimteņa ir vadījuši kā ’’Eiropas tēvus’’, tā arī pašreizējās Eiropas savienības desmit jaunās dalībvalstis. Šodien, vairāk nekā jebkad, ir svarīgi skaidri apzināties, kas īstenībā ir mūsu kopīgās vērtības, jo tikai tās spēs mūs orientēt lēmumos, kuri mums nepārtraukti jāpieņem kā nācijām un kā kontinentam. Ir skaidrs, ka nepārtrauktu pārmaiņu pasaulē mūsu izpratne par šīm vērtībām nevar palikt nemainīga un negrozāma. Nododot savas vērtības no paaudzes paaudzē, mums tās nepārtraukti jāpārvērtē, jo tikai tā var nodrošināt dinamiskumu un allaž mainīgo laikmetīgumu.
Eiropas savienība ir savā ziņā unikāls veidojums. Tā ir brīvprātīga dalībvalstu ekonomiskā un politiskā savienība: šīs valstis ir īstenojušas paradoksālu integrāciju un ciešu sadarbību, nezaudējot ne savu nacionālo identitāti, ne suverenitātes būtiskākos elementus. Tās ilgstošais panākums vēl jo vairāk izceļas ar to, ka šī savienība ir mācējusi sapulcināt valstis ar dažādām vēsturēm, valodām, tradīcijām un kultūras īpatnībām. Eiropas dažādība ir kļuvusi nevis par konfliktu avotu, bet par priekšrocību ar nosacījumu, ka starp tās locekļiem notiek nepārtraukts dialogs un pastāv stabila vienošanās par pamatprincipiem.
Taču šīs vērtības, kuras mums tīk uzskatīt par eiropeiskām, nav radušās pašas no sevis kā Minerva no Jupitera augšstilba, bet, gluži pretēji, to pamatā ir ilgstošs vēsturisks ceļa posms, kurā ir bijuši gan strauji pagriezieni, gan maldīšanās, gan asiņaini konflikti un rūgtas ķildas.
Katra laika posma īpašā priekšrocība ir tā, ka mums ir iespēja smelties no mūsu kopīgā mantojuma, lai paturētu tikai to, kas mūs bagātina un iedvesmo, un atstātu vēstures aizmirstībā visu, kas mums neder, kā arī to, ko mēs nekad vairs nespēsim pieņemt.
Eiropas vērtību definēšana ir īpaši būtiska visās postkomunisma valstīs, kuras vairāku gadu desmitu garumā skāra karojošais ateisms un marksisma filosofija, kas bija tikpat fundamentālistiski kā jebkura reliģija savās visekstremālākajās izpausmēs. Atgūstot reliģijas brīvību un iespēju atjaunot savus kristīgos pamatus, šīm valstīm ir arī jāiekļaujas kultūrtelpā, kurā savas pēdas atstājušas visas intelektuālās kustības, ko iepazina pārējā Eiropas daļa: humānistiskā sekulārisma uzplaukums uz baznīcu rēķina, seksuālās atbrīvošanās kustība, sociālais egalitārisms un neoburžuāziskā meritokrātisms – katram pēc nopelniem - uzvara pār aristokrātiju, intelektuālās elites salonu komunisms, daudzu sociālo zinātņu neomarksisms, dekonstrukcija, absolūto vērtību noliegums un relativizācija.
Savukārt tajā pašā laikā ”Vecajai Eiropai” ir maz zināms par veco vai jauno laiku vēsturi valstīs, kas ilgu laiku bija nošķirtas no tās ar Dzelzs priekškaru, pārāk maz par to ciešanām un traģēdijām, to kultūras un māksliniecisko bagātību un par to, ko tās var piedāvāt un sniegt.
Man šķiet, ka Otrā pasaules kara beigu 60. gadadiena ir piemērots brīdis, lai mēs apkopotu savu mantojumu, lai veiktu šo “atmiņas darbu”, kas prasa, lai mēs atklāti uzlūkotu savus trūkumus un noziegumus, tajā pašā laikā svinot to pozitīvo vērtību uzvaru, kuras mēs nepārtraukti esam attīstījuši divus gadu tūkstošus.
Mēs nevaram runāt par eiropeiskām vērtībām, neatgriežoties Senajā Grieķijā. Tieši Senās Grieķijas polisā dzima tas, ko mēs šodien pazīstam kā pilsoniskās sabiedrības un izglītota cilvēka ideālu, pat ja mūsdienu demokrātijas un cilvēktiesību jēdziens ievērojami atšķiras no saviem atēniešu priekšgājējiem.
Savukārt senie romieši mums ir atstājuši savas likumdošanas un administratīvās sistēmas pamatus, kā arī jēdzienu par to, ka pilsoņiem ir jāpakļaujas kopējai likumu sistēmai visā impērijā. Savukārt kristietība veido mūsu morālo un garīgo vērtību būtību ar saviem cēlajiem mērķiem, kas ne vienmēr atbilstoši izpaužas mūsu rīcībā. Atcerēsimies, ka kristietība pirmām kārtām ir kā sociālās opozīcijas kustība, kurā cilvēks ne tikai pieprasa tiesības uz apziņu, kas sakņojas vairāk garīgā nekā laicīgā autoritātē, bet arī ar to noliedz dievišķotā imperatora kultu.
Tomēr, līdzko Romas impērija 4. gadsimteņa beigās kļūst kristīga, Bizantijas kristietība, tāpat kā barbaru ariāniskā kristietība, tiecas sajaukt garīgo varu ar laicīgo. Turpretī Rietumu kristietība rada ideju par mūžīgo Romu, kas ir neatkarīga un atšķiras no imperiālās Romas.
Pēc Romas impērijas krišanas kristietība kļūst par kopsaucēju, kas apvieno Eiropas tautas, neskatoties uz mūsu kontinenta valodu, vēsturisko un kultūras daudzveidību. Kristietības telpa turpina izplesties, vispirms uz ķeltu un ģermāņu zemēm, pēc tam – somugru un baltu teritorijām kontinenta ziemeļaustrumos.
Kaut gan vispārcilvēciskās vērtības, tādas kā līdzcietība, altruisms un pietāte, ir pamatā arī citām lielajām pasaules reliģijām, tās izplatījās Eiropā galvenokārt caur kristietību. To pieņemšana tika ievērojami atvieglota tāpēc, ka pirmskristīgās Eiropas ētiskais mantojums vai nu diezgan labi sakrita ar Baznīcas vērtībām, vai nu tās līdzsvaroja ar atšķirīgām vērtībām. Neskatoties uz Baznīcas kareivīgo nosodīšanu, baltu tautas, kas pēdējās pieņēma kristietību Eiropā, ilgi turpināja no senčiem mantoto pielūgsmi, kuras pēdas ir palikušas viņu folkloriskajā mantojumā. Šie fakti ļauj identificēt morālās sistēmas iezīmes, kas balstījās drīzāk uz godu nekā uz svētumu, drīzāk uz kaunu nekā uz vainas apziņu, taču arī uz sociālās atbildības izjūtu, kas bija līdzvērtīga kristietības paustajai.
Diemžēl Latvijas, kā arī citu valstu, kristianizēšana norisinājās iekarošanas un kolonizācijas rezultātā, brutāli pakļaujot un iznīcinot pamattautas eliti. Vai, citādāk runājot, kristianizācija piedāvāja morālu attaisnojumu iebrukumiem gan Eiropas, gan citu kontinentu kolonizācijā.
Cik gan daudz noziegumu un netaisnību tika pastrādāts kristietības vārdā ! Cik daudz citu - sektantiskas ortodoksijas, reliģoza pūrisma vārdā, kas atcēla vienīgās ticības atļauto interpretāciju. Shizmas un reliģiskie kari pašu kristiešu starpā ir plosījuši Eiropu gadsimteņu garumā. Albiģiešu krusta gājieni Francijā, ķeceru vajāšana Itālijā, raganu medības un inkvizīcija visā Eiropā un Amerikas kolonijās – tik daudz satriecošu piemēru par vērtību izkropļošanu, kas deģenerēja kristietības galveno jēdzienu – mīlestība uz tuvāko – tās pretmetā. Attaisnojot to ar vēlmi glābt dvēseles, inkvizīcija ar patiku sadistiski iznīcināja apsūdzēto ķermeņus, neaizmirstot konfiscēt upuru īpašumus.
Savukārt reformācija izraisa pilsoņu karu Anglijā, kā arī nebeidzamus un asiņainus reliģiskus karus Vācijā un citās vietās. Taču tā izraisa arī politiskas pārtmaiņas, kas pakāpeniski samazina valdnieku absolūto varu, kā arī Baznīcas varu.
Tajā brīdī, kad sevi plosa kristietība, Eiropā attīstās divi paralēli, viens no otra neatkarīgi, taču viens otru papildinoši strāvojumi – zinātniskā prāta, kas apstrīd autoritārās un nemainīgās zināšanas, attīstība no vienas puses, un no otras – laicīgā humānisma attīstība. Renesanse saistās pirmām kārtām ar antīkās pasaules mantojumu, Žans – Žaks Ruso ievieš jēdzienu noble sauvage (cildenais mežonis), romantisms atgriežas pie tautiskām un pirmskristietības tradīcijām. Apgaismības laikmets ievieš pilnīgi jaunus jēdzienus, Francijas revolūcija satricina kontinentu ar saukļiem : brīvība, vienlīdzība, brālība. Rodas iespaids, ka Eiropa ir nostājusies uz īsta atbrīvošanās ceļa, kuru iezīmē 1848. gada revolūcija, dzimtļaužu atbrīvošana Krievijā, 1905. gada revolūcija carisma impērijā un visbeidzot 1917. gada oktobra revolūcija.
Visu šo notikumu vadlīnija ir cilvēka tiesību apliecināšana un atteikšanās no aklas pakļaušanās absolūtajai varai, vai tā būtu laicīga, vai reliģiska, varai, kas uztur netaisnību un tirāniju uzticības vārdā saņemtajām vērtībām.
Diemžēl kādas noteiktas tirānijas noraidīšana bieži pārtop citā tirānijā. Izbadējušās un sadumpojušās 14. jūlija parīzietes kļūst par aukstasinīgām skatītājām terora ešafotu priekšā, un revolucionāri sēj nāvi, pirms aiziet bojā no pašu radītās sistēmas. Cariskā absolūtisma vietā nāk paranojālais ļeņinisma – staļiņisma neprāts, Kaizera totalitārismu aizvieto Hitlers ar nacisma nāvējošo neprātu. Neprogresējot Eiropa neizbēgami regresē un maksā par savām kļūdām ar desmitiem miljonu izpostīto vai izdzēsto dzīvību.
Runa tātad ir par to, ka jāizdara pareizs rezumējums un jāizšķir paliekošās vērtības no visāda veida novirzēm. Atcerēsimies, ka apgaismības laikmeta domātāji ticēja kopīgai morālei un brālībai, kas apvieno cilvēkus. Šie ideāli pēc tam izplatījās Eiropā, Savienotajās Valstīs un citur pasaulē. Pakāpeniski izveidojas globāla ētiska apziņa, kuras rezultātā radās starptautiski dokumenti, tādi kā Cilvēktiesību deklarācija. Turpmāk pat visrūdītākie tirāni meklē veidu, kā zem lielo ideju karoga apslēpt savu nežēlību un izlikties par pakļauto tautu aizstāvjiem.
Šogad, briesmīgā Otrā pasaules kara beigu 60. gadadienā, mūsu kontinents ir nopietna “atmiņas darba” priekšā. Pēc šī nāvējošā konflikta, Eiropa tika sašķelta divās daļās ar dažādiem likteņiem. Vienā kontinenta daļā pamiers iezīmējas ar daudzu valstu atbrīvošanu, Holokausta izbeigšanos, kam sekoja izlīgšana, politiska stabilitāte un pastāvīgs, ievērojams ekonomisks progress. Savukārt Centrālās un Austrumeiropas valstīs Maskava uzspiež tirānisku, necilvēcīgu un totalitāru, tā dēvēto marksistisko sistēmu. Protams, PSRS kopā ar sabiedrotajiem ir spēlējusi nozīmīgu lomu nacisma sakāvē, bet Trešā Reiha krišana neveicināja mūsu valstu atbrīvošanu. Tā vietā Latvija, Igaunija un Lietuva tika pakļautas citai brutālai – Padomju Savienības –okupācijai.
Kara un svešzemju okupāciju izraisītie postījumi dziļi traumēja mūsu tautas, kas kopš savas neatkarības atgūšanas ir enerģiski uzsākušas darbu, lai atgūtu komunisma iekārtā zaudēto laiku.
Pēc Otrā pasaules kara vācieši ātri saprata, ka ir svarīgi godīgi uzlūkot savu vēsturi. Jebkurai nācijai, kas vēlas atbrīvoties no pagātnes rēgiem, vajadzētu rīkoties tāpat, lai drosmīgi varētu raudzīties nākotnē, kurā nedrīkst atkārtot pagātnes kļūdas. Tam par piemēru var kalpot Viņa Svētība Pāvests Jānis Pāvils II, 2000. gada jubilejas laikā lūdzot piedošanu Katoļu Baznīcas vārdā par tās bērnu grēkiem.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins šī gada 9. maijā ir uzaicinājis uz Maskavu ap 55 valstu un valdību vadītājus piedalīties svinībās par godu “sarkanās armijas uzvarai pār fašismu”. Kā Latvijas prezidente es pieņēmu šo ielūgumu, lai pievienotos visiem, kuri atzīmēs uzvaru, pat ja kara rezultāts izraisīja manas valsts suverenitātes zaudējumu un viena svešzemju totalitārisma aizvietošanu ar citu. Es to daru aiz cieņas pret visiem, kuri drošsirdīgi aizstāvēja savas vērtības un brīvību, kā arī pieminot neaplēšamos cilvēku zaudējumus un ciešanas, ko nodarīja šis karš Eiropā. Es to daru arī cerībā, ka Krievija kādu dienu spēs veikt “atmiņas darbu”, izbeigs asinskāro tirānu uzskatīt par nacionālo varoni un atzīs kā 70 gadus ilgās sistēmas šausmas, tā nopelnus.
Ja prezidents Putins atzīs Molotova – Rībentropa pakta sekas un postījumus, ko nodarīja padomju režīms, tas varētu būt solis uz priekšu to demokrātisko vērtību atzīšanā, kas ir kopīgas visiem eiropiešiem, tādas kā brīvība, cilvēktiesību ievērošana un likumu prioritāte.
Uzsākot atklātas debates par šiem jautājumiem Krievijā, iegūtu ne tikai pati valsts, bet arī visa Eiropa laikā, kad Eiropas Savienība vēlas attīstīt stratēģiskas attiecības ar šo lielo kaimiņvalsti. Tāpēc ir svarīgi, lai Krievija izrādītu politisko gribu kļūt par uzticamu un aktīvu sadarbības partnervalsti, kas ir brīva no himēriskiem mītiem par savu imperiālo un padomju pagātni.
Nobeigumā vēlos uzsvērt mūsu lielāko izaicinājumu – veidot atvērtas un demokrātiskas sabiedrības, pilnā mērā respektējot katras Eiropas nācijas etnisko, kultūras un valodas mantojumu.
Pirmo reizi mūsu kopīgajā vēsturē mēs esam uzņēmušies kopā veidot rītdienas Eiropu nevis ar spēku, bet no brīvas gribas. Bez kritiska gan mūsu kauna traipu, gan uzvaru novērtējuma, nekopjot kopienas un brālības garu, mūsu lielais kopīgais nodoms var palikt neīstenots. Turpretī, kad esam atbrīvojušies no pagātnes važām, mums ir viss nepieciešamais, lai gūtu panākumus.
(no franču valodas tulkoja Anna Mutore)