Laudatio latviešu dzejniekam, atdzejotājam un publicistam Knutam Skujeniekam, piešķirot Valstiskuma balvu 2022. gada 21. augustā
Dzejniece Inese Zandere
Lieta tāda…
Tā, iespējams, būtu teicis Knuts. Šī bija viņa iemīļota frāze, kas ievadīja visdažādākās sarunu pasāžas.
1987. gadā, rakstot kārtējā dzejas gada apskatu, viņš tajā pieminēja Egila Plauža dzejas krājumu “Pelnu deja”, kam bija lemts kļūt par pēdējo dzejnieka mūžā. “Šis mūsu zaudējums ir nesens un vēl nepārsāpēts, un grāmatai ir aktuāls, nevis memoriāls raksturs,” toreiz rakstīja Knuts.
Lieta tāda, ka pašā jūlija sākumā, uzzinot par dzejniekam, atdzejotājam, literatūras un folkloras pētniekam un popularizētājam, sirdsapziņas cietumniekam, publicistam, dažādu tautu kultūras vēstnesim un Latvijas patriotam Knutam Skujeniekam piešķiro Valstiskuma balvu un apņemoties teikt izcilajam kolēģim cildinājuma vārdus, es apzinājos, ka tos dzirdēs arī pats Knuts. Un tas nozīmēja – neteikt neko lieku, neko patētisku, citādi būs kauns. Tikai to, ko var pateikt, godīgi Knutam acīs skatoties. Un apzinoties, ka labāk par viņu pašu pateikt neizdosies. Kā, atvadoties no Knuta, teica dzejnieks Māris Salējs: “Tava siltā, labā ironija patētikai vienmēr ir aplauzusi spārnus.”
Jā, lieta tāda, ka mūsu zaudējums ir pavisam nesens un nepārsāpēts, un šai uzrunai joprojām ir aktuāls, nevis memoriāls raksturs. Tādēļ gan valstiskumam, gan cildinājumam centos piemērot tās mērauklas, uz ko Knuts savulaik norādīja, runājot gan par literatūru, gan norisēm sabiedrībā un politikā. Viņš mēdza būt tiešs.
“Sabiedrībā sadzīvo augsti politiski ideāli ar ārkārtīgi zemu estētisko kultūru, cilvēki neredz un nejūt, ka šie momenti ēdas, ka tie nav savienojami. Un tā ir arī nacionālās idejas novazāšana,” viņš teica 1990. gadā, runājot par kiča līmeņa atribūtu, visādu lāčplēsīšu un spīdoliņu vazāšanu pa manifestācijām līdzās sarkanbaltsarkanajiem karogiem. “Un mani interesē mūsu politiskās un garīgās atdzimšanas, mūsu «dziedošās revolūcijas» (un tā tālāk) morāli ētiskā kvalitāte. Katra šāda revolūcija – tieši tai mutulī un vilnī – ir, bez šaubām, stipri pavirša. Un tagad mani interesē jautājums, vai tā iestrādāsies, vai ieliesies stabilos ētiskos principos. Ja tā nenotiks, nāksies cīnīties ne jau ar kaut kādu apspiestību no ārienes. Būs ļoti principiāli jācīnās ar mūsu pašu sabiedrību – augstāku ētisku ideālu vārdā.”
Nepiekāpīga turēšanās pie augstām prasībām – literārā darbā, kultūrā, cilvēciskās attieksmēs, demokrātiskas valsts un pilsoniskas sabiedrības iedzīvināšanā. Profesionalitāte kā vērtība un nepieciešamība visās dzīves jomās. Neliekuļoti kritiska un neliekuļoti labvēlīga iedziļināšanās. Knuta Skujenieka pašcieņa un stāja, kas nepieļauj noniecināt savu valodu un savu valsti – ne svešiem, ne pašiem. Knuta Skujenieka mērogs, kas palīdz apjēgt Latvijas mērogu starp citām tautām. Bez Knuta paveiktā nav iedomājama tāda Latvijas izjūta Eiropas kultūras kopainā, kādā varam dzīvot patlaban. Īsumā, lūk, tā es saprotu Knuta autoritāti un Knuta ieguldījumu Latvijas valstiskumā.
Taču atceros, kā Māris Salējs reiz cieņpilni un žēli nopūtās kādas intervijas ievadā: “Kā lai pastāsta par Dziesmu svētkiem? Kā lai pastāsta par Gaiziņu? Kā lai pastāsta par Knutu?” Tās šķiet tik pašsaprotamas vērtības… Sekoja secinājums: “Vislabāk pastāstīs Knuts pats.”
Un tā arī ir. Mums ir un vienmēr būs iespējams izsekot šim stāstam – Knuta dzejā, grāmatās, mediju publikācijās, Jāņa Rokpeļņa uzrakstītajā monogrāfijā un it īpaši – viedās Skujenieka dzejas sapratējas Intas Čaklās sastādītajos, Knuta paša un vairāku kolēģu komentētajos Rakstu astoņos sējumos, kas ietver ne vien dzeju un atdzeju, bet arī esejas, rakstus, intervijas, dzīvesstāstu un ieslodzījuma gadu saraksti.
Allaž uzsvērdams, ka visvairāk un vispatiesāk viņu izsaka dzeja, lakoniskā un blīvā lirika, kur, kā atzina autors, valda dziesmas loģika, Knuts nav liedzis lasītājiem arī pārējo. Un mēs varam izstaigāt šīs grāmatas krustām šķērsām kā labirintus, atrodot ceļus, kur novilkti nepārraujamie dzejas pavedieni.
Kopš 80. gadu beigām, kad Knuts Skujenieks intervijā kolēģim Guntaram Godiņam pirmoreiz publiski stāstīja par savu notiesāšanu 1962. gadā un septiņiem Mordovijas stingrā režīma nometnēs pavadītajiem gadiem, tas, protams, kļuva par būtisku skatpunktu, raugoties uz viņa dzīvi un daiļradi. Tolaik vēl nebija publicēti ne lēģerī sacerētie dzejoļi “Sēkla sniegā”, ne sarakste ar sievu Intu grāmatā “Kro-Kro”. Bija publiskots stāsts par jaunu dzejnieku, kuru apsūdz pretpadomju darbībā un notiesā par biedinājumu citiem kolēģiem, kas brīvdomīgi vēlas izstumt no Latvijas Padomju rakstnieku savienības vadības kompartijiskos dinozaurus, atbrīvot literāro gaisotni. Un nu šo stāstu zināja visi: Skujenieks ir disidents.
Taču dzejnieks pats nevēlējās būt šajā lēģera stāstā un politieslodzītā tēlā ietverts kā muša dzintarā. “Es savu rūgtumu izlēju dzejā, bet visu laiku apzinājos, ka atrodos šeit kaut kādu muļķīgu apstākļu sakritības rezultātā un esmu netaisnības upuris,” viņš saka intervijā. “Lēģerī bija tādi, kas mēģināja sevi iztēlot par varoņiem. Es sapratu, ka tā nav nedz manas dzīves katastrofa, nedz zvaigžņu stunda, bet ļoti smags un grūts etaps.”
Man būtu grūti neatzīt par varonīgu rīcību Skujenieka principiālo atteikšanos parakstīt apžēlošanas lūgumu, kas būtu nozīmējis atzīt savu vainu, labāk izvēloties nosēdēt termiņu līdz galam. Kādā vēstulē Knuts pats raksta: “…apziņa, ka atrodos šeit netaisnīgi un nelikumīgi un ne uz kādiem kompromisiem neiziešu. Tas zināmā mērā mobilizē manus garīgos spēkus, jo, lai uz to pastāvētu, ir vajadzīga sava vīrišķība.”
Taču Knuts vairāk gribēja uzsvērt ko citu. To, ko nesen atvadu vārdos ietvēra kolēģis Māris Salējs, ka “īstas lirikas būtība ir izaugt no tā, kas cilvēkam palicis tad, kad viss atņemts, tā grodā dzejas formā koncentrētā jūtu un kultūras enerģija”, ko Knuts sāka uzkrāt un sablīvēt tieši ieslodzījuma laikā. Tā viņš aizsāka, atrada un uzpildīja jaunu sevi, īsto sevi. Politiski represētajam Skujeniekam tā šķita lielāka vērtība nekā pozicionēt sevi kā disidentu. Dzejniekam par izciesto nekāds norēķins no pagātnes vairs nebija vajadzīgs.
Viņa stāsts par sevi lēģerī – tā bija valodu apguve, tulkojumi, atdzejošana, literāri priekšlasījumi intelektuāli rosinošajai politieslodzīto sabiedrībai, diskusijas, kur, kā vēlāk uzsvēra Knuts, tika vicināti vārdi, bet ne dūres, ap tūkstoti vai pat vairāk uzrakstītu dzejoļu, sekošana līdzi Latvijas literārajiem jaunumiem un kaismīga to kritika vēstulēs kolēģiem. Padomju laikam unikālais fakts, ka nepublicēti politieslodzītā darbi tika apspriesti Rakstnieku savienībā, kolēģu pleca sajūta. Pilnvērtīgs, profesionāls darbs nepilnvērtīgos, smagos un pazemojošos apstākļos.
Un, ja jūs atvērsiet Rakstu vēstuļu sējumā 1966. gada jūlijā rakstīto vēstuli 278. lappusē, ieraudzīsiet cietumnieka Knuta Skujenieka izstrādātas Latvijas nacionālās kultūrpolitikas pamatnostādnes padomju apstākļiem. Cik iedvesmojoši – un patiešām lielā mērā tieši no viņiem iedvesmojies – viņš tur runā par padomju lēģeros līdz šim nepieredzēta apmēra latviešu un ukraiņu – latviešu literatūras draugu – brāļošanos un par ukraiņu dzejas drosmi, iznesot nacionālās jūtas ārpus zemtekstiem.
Vēstulē izklāstīts “legālās nelojalitātes” koncepts, kas nozīmē visu legālo iespēju izmantošanu kultūras propagandai, izvirzot mērķi “latviešu literatūras labākā daļa kļūst neuzpērkama”. Ir laiks neielaist arī labticīgu konjunktūru savos vārdos un darbos, tā Knuts vēlāk komentēja savus toreizējos ieskatus. “Jau pati mūsu profesija ir nelojāla, un tas fakts, ka mēs esam latviešu, resp., nekrievu (lasi: nešovinistu) kultūras darbinieki, padara mūs divkārt nelojālākus. Mūsu pienākums ir kļūt trīskārt nelojālākiem.”
Protams, tiek uzsvērts arī, ka vienlaikus jābūt gataviem ciest denunciācijas, kratīšanas un nest upurus. Bet ir sākusies “padomju” literatūras aizstāšana ar “nepadomju” – nepazemojot latviešu dzeju līdz “pretpadomju” statusam, vienkārši vairs neielaižot tajā šo kaulaino asaku, “padomju – pretpadomju” pretnostatījumu.
“Mazas tautas liktenis ir nebeidzama cīņa par savu dzīvi, par brīvību un pašcieņu,” to Knuts teicis jau daudz vēlāk, 80. beigās.
Daudzas lēģera vēstules caurauž rūpes par tulkošanas attīstību Latvijā – par dažādu valodu vārdnīcu, gramatiku, mācību grāmatu un oriģināldarbu neformālas bibliotēkas veidošanu, apdāvinātu iesācēju iesaisti, studentu apmaiņu starp universitātēm. Cauri visiem turpmākajiem gadiem līdz pat šim laikam aicinājums uz zināšanām, pusizglītotības un provinciālisma pārvarēšanu ir karogs, ko Knuts nekad nav izlaidis no rokām. Un tas ir nesams gan vienam, gan visiem – nesams Latvijas valstij.
Jau kopš 70. gadiem, jau atgriezies Latvijā, vēl ne publicētajā latviešu dzejā, bet jau atdzejā, kas aizsākās ar 1969. gadā izdoto Ļesjas Ukrainkas dzejas izlasi, Knuts Skujenieks kopā ar saviem domubiedriem Vizmu Belševicu, Uldi Bērziņu, Leonu Briedi un citiem veidoja jauno, jaudīgo latviešu atdzejas skolu, kas proponēja atdzejošanu no oriģinālvalodām un mērķtiecīgi un solidāri pievērsās mazo tautu folklorai un literatūrai, no vienas puses, iestājoties par lielu un mazu tautu un kultūru līdzvērtību, no otras puses – apliecinot uzticēšanos latviešu valodai, dzīvotspējīgai valodai, kurā var, vajag un ir vērts atdzejot citu tautu bagātības, paplašinot mūsu dzejas izteiksmes līdzekļus un atklājot mūsu valodā vēl neatklātas iespējas. “Panākt formas un satura atbilsmi, pārradīt dzejoli jaunā dzejolī, nevis tulkojumā,” kā to formulējusi atdzejotāja Ingmāra Balode, viena no tiem nu jau daudzajiem profesionāļiem, kuri sekojuši Knuta pēdās, saņemot viņa atbalstu un padomus.
Atceroties šo laiku personiski, man jāatgriežas pie domas, ko sev pirmoreiz noformulēju, prātojot par igauņu rakstnieku Jānu Krosu un viņa vēsturiskajiem romāniem. Krosa romānu par Baltazaru Rusovu iepazinu ap to pašu laiku, kad Skujenieka dzeju un atdzejojumus, kam līdzās drīz pulcējās vesela kultūras vēstnešu plejāde – 70., savos vidusskolas un studiju gados. Un tieši viņi visi ir devuši manai dzīvei perspektīvu, bez kuras jau tā gana grūtā LPSR dzimušo paaudzes pārkāpšana neatkarīgās valsts robežai, precīzāk izsakoties, savai iekšējai robežai, kas atdala padomju cilvēku no brīva cilvēka, būtu bijusi gandrīz neiespējama.
Kas ar mani notiks, kad būs iespējama šī neatkarīgā valsts, šī apziņas brīvība? Knuts ļāva arī man laikus uzdot sev jautājumu, kā, ar ko un no kā es dzīvošu tad, kad zudīs nepieciešamība patērēt tik daudz enerģijas iekšējās emigrācijas mūru nostiprināšanai un ārējo pārvarēšanai. Kā atbrīvošos no uzspiestās nezināšanas negoda, kas man vilksies līdzi visu mūžu. Pat ja neizdotos, biju gatava kopā ar viņiem par savas nākotnes principu un ideoloģiju uzskatīt pacietīgu iedziļināšanos un zināšanu vērtību bez ideoloģisko spaidu prastības. Un šī doma par pienākumu pret nākotni ļāva sākt citādi dzīvot jau tieši tagad, negaidot, kad pienāks labāki laiki. Pildīt Radītāja uzticētu intelektuālu pienākumu, atbildēt par padarīto.
Knuta konsekvence bija vienkārša: svarīgākais nav auklēties ar savu – kaut vai augsti tikumīgu – kredo. Ir pieticīgāka un grūtāka stāja – nenodot savus principus un vienkārši strādāt.
Knuts kritēriju stingrību vienmēr kaut kā ļoti dabiski, silti un labvēlīgi spēja sasaistīt ar biedriskuma un koleģialitātes garu. Acīmredzot šī spēja sakņojās gan viņa labdabīgajā raksturā, kur vienmēr dominēja pozitīva nots, ironija un pašironija, gan lēģera pieredzē, gan paša izjustajā kolēģu atbalstā. “Lai cik smagi būtu apstākļi, kādos nākas dzīvot un strādāt, cilvēkam vienmēr jāredz tie, kuri stāv viņam blakus, – pat ja viņš nepiekrīt viņu uzskatiem. To es saucu vecā un labā vārdā “gods”. Pret sevi izturēties stingri un nepiekāpīgi un censties saprast tuvāko – tas ir obligāts priekšnoteikums, lai saglabātu sevi kā personību. Arī normālā dzīvē un normālos apstākļos stingri jāturas pie tā paša likuma.”
Skujenieks bija Atmodas cilvēks, Tautas frontes cilvēks. Kopš Atmodas sākuma Knuta ar gadiem aizvien pieaugusī sabiedriskā autoritāte, kuras tapšanā ļoti liela nozīme bija arī viņa iesaistei neatkarības priekšvēstnesī – folkloras kustībā 70. gadu beigās un 80., aizvien biežāk tika meklēta un izvaicāta, un uzklausīta ne vien literatūras un valodas, bet arī politikas kontekstā, lai arī tieša iesaiste politiskajās institūcijās izpalika. Pārmaiņu laiks droši vien aprija daudzus savus bērnus – dzejas rindas, kam nebija lemts tapt.
Knuts nekautrējās lietot vārdus ‘tauta’ un ‘inteliģence’. Viņš uzskatīja, ka latviešu sabiedriskās un gara dzīves vērtīga iezīme ir tautas un inteliģences pozitīvās attieksmes, bez kurām nevarētu izdoties, kā viņš izteicās, “nelielas tautas garš lēciens”, kad tai dažādos vēsturiskos posmos katrreiz tiek prasīta ārkārtīgi intensīva attīstība. Taču atzina, ka nākotnē, kas nu jau sen kļuvusi par tagadni un pagātni un mums labi zināma, ir iespējamas dažādas konfliktsituācijas, jo tiem, kuri bijuši starp pirmajiem tautas modinātājiem, ir tagad jābūt par valsts, valdības un arī tautas analizētājiem un kritizētājiem. Un viņš nekļūdījās.
Viņam pašam ir nācies izteikt rūgto atziņu, ka Latvijā īstas demokrātijas vietu cenšas ieņemt ohlokrātija – pūļa vara. “Tiklīdz mums ir jādara kāda valstiski svarīga lieta, tā pūlis saceļas pret jebkuru visai Latvijai vajadzīgu lietu. Cilvēki ir aizmirsuši tādu lietu kā patriotisms, kā dēļ šis tas ir arī jāziedo kopējam Latvijas labumam. To ir ļoti grūti panākt, jo katrs kā ērce turas pie kaut kā sava.” Knuts ir skarbs: viņš neatzīst arī pārlieku nodarbošanos ar pagātni, ar līdzjūtību pašiem sev un līdzjūtības izraisīšanu citos. Viņaprāt, kuram jūt līdzi, to neciena. Viņš ir nemierā ar to, ka nav saskatāms nekāds nopietns projekts vai ideja par Latvijas nākotni. “Bet tas ir vajadzīgs,” viņš saka. “Man gribētos redzēt kādu grandiozu plānu Latvijas nākotnei.”
Protams, starp aktuālajiem valstiskajiem jautājumiem Knuts visaktīvāk sprieda par valodas jautājumu. Viņš daudzkārt atgādināja par valodas funkcionālo daudzveidību, kas uzturama, lietojot un kopjot visus valodas stāvus no dzejas līdz kancelejai un līdz pat lamuvārdam. Un, protams, ļoti kritiski iesaistījās diskusijā par Valsts valodas likumu, kas projekta stadijā bija nosaukts par Valodu likumu – daudzskaitlī.
1996. gadā Skujenieks piedalījās un runāja arī Lingvistisko tiesību konferencē Barselonā, kur tika pieņemta Universālā Lingvistisko tiesību deklarācija, brīdinot no neokolonizācijas ideologu tīkojumiem katru šīs deklarācijas burtu izmantot pret patstāvīgajām valstīm, kas izveidojušās, sabrūkot totalitārajam režīmam, mudinot detalizētāk un specifiskāk diskutēt par konkrētu kopienu un grupu valodu attiecībām ar valsts vai oficiālo valodu. “Tiesību deklarācijā netiek runāts par pienākumiem, taču ikvienas tiesības līdzsvarā rada pienākumus. Garantēta dzimtās valodas lietošana savukārt prasa integrēties sabiedrībā un nācijā, kas minoritātei dod šo garantiju.”
Vai dzejniekam var būt atbildes uz visiem jautājumiem? Protams, jo tās ir viņa, tieši viņa un tikai viņa sev pašam dotas atbildes. Par valsti Skujeniekam jautāts bieži. “Man ir gandarījums par to, ka es dzīvoju savā valstī. Cits jautājums, kāda šī valsts ir, bet tā ir mana valsts, un es esmu pie viņas ticis. Par dažiem naiviem, nekaitīgiem un faktiski padomiskiem sapņojumiem, kāda būtu varējusi izskatīties vai kādai vajadzētu izskatīties Latvijai, es dabūju savu septiņu gadu politisko augstskolu. Tā, ka tagad esmu dabūjis to, ko gribēju un pat vairāk, un jūtos gandarīts. Tajā pašā laikā saprotu, ka nedz neatkarība, nedz valsts nav mērķis. Tas ir priekšnoteikums eksistencei.”
Vaicāts, kas ir latviska Latvija, viņš atbildēja: “Ja mums politiskiem līdzekļiem izdotos Latvijā ieaudzināt fundamentālu demokrātijas apziņu, patstāvību spriešanā un vērtēšanā, lietišķību un kompetenci, tad, iespējams, tā arī būtu “latviska Latvija”. Turklāt savu identitāti var apjēgt tikai ļoti plašā kontekstā, kura mums allaž trūcis. Man kā latvietim savā tautā nav ne apnicīgi, ne garlaicīgi. Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka pastāvēs un saules mūžu dzīvos tas, kurš riskēs, nevis tas, kurš centīsies saglabāties.”
Paldies, Knut!