Par Zinātniskās darbības likumu
Valsts prezidente ir pieņēmusi lēmumu izsludināt Saeimā š.g. 21.jūnijā pieņemto likumu „Grozījumi Zinātniskās darbības likumā”, jo minētais likums risina virkni Latvijas zinātniskās darbības attīstībai būtisku un steidzami sakārtojamu jautājumu.
Īpaši aktuāli tas ir saistībā ar zinātnisko institūtu juridisko statusu, no valsts aģentūras pārtopot par publiski atvasinātu personu. Proti, darbojoties valsts aģentūras statusā bez patstāvīgas juridiskās personas tiesībām, kā tas bija līdz šim, zinātniskajiem institūtiem būtu liegtas iespējas nodrošināt savu attīstību, iesaistīties zinātnes ilgtermiņa attīstības starptautiskā apritē. Tas ir ārkārtīgi svarīgi brīdī, kad Latvijas zinātne, pēc ilgu gadu stagnēšanas nepietiekamā finansējuma dēļ, beidzot saņem būtisku valsts atbalstu un ir uzsākusi integrāciju vienotajā Eiropas pētnieciskajā telpā. Latvijas zinātnieku līdzdalība Eiropas Savienības (ES) 5. un 6.Ietvara programmās paver iespēju sekmīgi iesaistīties ES 7.Ietvara programmas rīkotajos konkursos, kā arī piedalīties Kompetences centru veidošanā. Veiktie grozījumi Zinātniskās darbības likuma 21. un 39.pantos nosaka šī jautājumu tiesisko regulējumu un dod iespēju zinātniskajiem institūtiem elastīgi iesaistīties starptautiskajos projektos, izmantojot pilnvērtīgi mūsu pašu zinātnes un pētniecības potenciālu, kā arī nodrošina to attīstību un sadarbību ar rūpniecību, kas ir īpaši svarīgi inovāciju un tirgus orientēto pētījumu kontekstā.
Tāpat Grozījumi Zinātniskās darbības likumā paredz, ka zinātniskais institūts – publiski atvasināta persona un valsts augstskola, kurai ir atvasinātas publiskas personas statuss, pašu ieņēmumus, kā arī komersantu (uzņēmēju) piešķirtos finanšu līdzekļus konkrētu pasūtījuma projektu īstenošanai var saņemt kredītiestādes kontā. Gada beigās kontā atlikušie līdzekļi no šo institūciju zinātniskās darbības ieņēmumiem, ja tie nepārsniedz gada laikā faktiski saņemto līdzekļu apjomu, paliek institūcijas rīcībā un tiek izmantoti nākamajā gadā. Tādējādi tiek nodrošināta ilgtermiņa attīstībai labvēlīga finanšu līdzekļu plānošana un izmantošana.
Diskusijas izraisošais 10.pants tika izstrādāts, sekojot pasaules demokrātisko valstu pieredzei, jo Eiropas diplomu atzīšanas konvencija (tā sauktā Lisabonas konvencija, kas pieņemta 1997.gada 17.aprīlī) nosaka, ka kvalifikācijas (t.i. grāda, diploma utt.) īpašniekam ir tiesības uz sava grāda novērtēšanu. Igaunijā šāda sistēma ir spēkā jau kopš 1992.gada, kur PSRS zinātņu kandidāti un doktori tika pielīdzināti tiesībās, neizsniedzot Igaunijas doktora diplomu.
Jākonstatē, ka Latvijā kopš 2005.gada 19.maija tika liegta iespēja personām, kurām ir PSRS laikā iegūts zinātniskais grāds un kuri dažādu iemeslu dēļ nav veikuši nostrifikāciju, vērsties pēc šī grāda izvērtēšanas. Savukārt nostrifikācijas procedūra, kas Latvijā bija iedibināta 1992.gadā, pēc izglītības jomas ekspertu atzinuma, neatbilst starptautiskajai diplomatzīšanas praksei un tā nav atjaunojama, jo faktiski tā bija atkārtota zinātniskā grāda aizstāvēšana par jau agrāk uzrakstītu zinātnisko darbu, kā dēļ par vienu un to pašu darbu personai bija piešķirti 2 diplomi.
Tā kā Latvijas Republikā joprojām ir personas, kurām joprojām ir aktuāls jautājums par sava agrāk iegūtā zinātniskā grāda pielīdzināšanu mūsu izglītības sistēmai, valsts pienākums ir šo personu tiesības īstenot un aizsargāt. Īpaši situācijā, kad vēl būtiski trūkst zinātniskā potenciāla tautsaimniecībai būtiskās nozarēs. Kā liecina Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtā informācija, pamatā šis jautājums ir aktuāls ar t.s. prioritārajiem zinātnes virzieniem saistītiem speciālistiem, piemēram, vides zinātniekiem, materiālzinātņu nozares pārstāvjiem, kuru iegūtā izglītība un pieredze ir patlaban nepieciešamas.
Turklāt, PSRS zinātniskā grāda pielīdzināšanas iespēja vēl negarantē tiesības ieņemt ar augstāko izglītību un zinātni saistītus amatus. Saskaņā ar Zinātniskās darbības likumā noteikto kārtību Latvijas augstskolās un zinātniskajos institūtos ir izvirzīti noteikti papildus kritēriji augstskolu mācībspēkiem un zinātnisko institūciju vadītājiem un darbiniekiem, pretendējot konkursa kārtībā uz noteiktu amatu. Piemēram, pastāvīga zinātniskā darbība un zinātniskās publikācijas pēdējo sešu gadu laikā. Ja šie kritēriji netiek izpildīti, tad attiecīgā persona, lai arī ar izziņu par pielīdzinātu zinātnisko grādu, nevar pretendēt uz iesaistīšanos promociju padomēs, uz ievēlēšanu profesora vai asociētā profesora amatā.
Latvija ir arī Eiropas Padomes un UNESCO konvencijas dalībvalsts, kas ievēro līdzīgu zinātnisko kvalifikāciju atzīšanas principu. Apstākļos, kad strauji pieaug zinātnieku mobilitāte, lielākā daļa ES valstu pilnā mērā uztic kvalifikāciju izvērtēšanu savām augstākās izglītības un zinātniskajām institūcijām, respektējot to autonomiju un patstāvību rūpēs par savas institūcijas un tās personāla kvalifikāciju, prestižu un cilvēkresursu attīstības politiku.
Kā norāda Latvijas zinātnieki, tostarp Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnes padome, Latvijas Rektoru padome, Augstākās izglītības padome un eksperti Lisabonas konvencijas jautājumos, tas būs katras augstskolas un zinātniskā institūta prestiža jautājums – pieņemt darbā zinātniekus ar augstu kvalifikāciju, nevis speciālistus zinātniskajā komunismā, marksismā – ļeņinismā vai komunistiskās partijas vēsturē.