Iekšpolitika Egils Levits
Valsts prezidents Egils Levits

Kādi apsvērumi Jūs motivēja par šo grozījumu nepieciešamību?

Latvijai kā modernai Eiropas valstij ir jāspēj adekvāti un strauji reaģēt uz 21.gadsimta dinamisko laikmetu un vidi.  Tāpēc valsts pārvaldes sistēma, kas bija derīga  19. vai 20. gadsimtā, ir jāuzlabo un jāpārveido, lai tā vislabāk kalpotu sabiedrības vajadzībām.

Valsts pārvaldei ir jākļūst daudz elastīgākai. Šodien vairs nepietiek ar tradicionāli vertikāli orientēto, atbildības jomās stingri nodalīto ministriju sistēmu.  Tādēļ mūsdienu sarežģītajā pasaulē ir nepieciešami papildu mehānismi un risinājumi.

Ir daudzas Latvijas cilvēku dzīves kvalitātei nozīmīgas jomas, kas netiek pienācīgi pārvaldītas, “pieskatītas”, attīstītas. Atbildība par tām ir sadalīta starp vairākām ministrijām vai iestādēm, un to attīstība nav apmierinoša šīs  dalītās atbildības dēļ.  Tādēļ valstij nozīmīgas politikas jomas, trūkstot pārnozaru integrācijai un sadarbībai, mēdz “izkrist caur krēsliem”.

Te nepietiek ar starpministriju darba grupām, kādu mums ir bezgala daudz. Detaļas tās spēj atrisināt, bet ne nozīmīgus attiecīgās jomas attīstības jautājumus. Viens ierēdnis nevar dot rīkojumu citas ministrijas ierēdnim. Tā enerģija izkūp gaisā.

Tāpēc es uzskatu, ka Ministru kabineta līmenī ir nepieciešama  politiski atbildīga amatpersona sabiedrībai un valsts attīstībai nozīmīgu un aktuālu pārnozaru jautājumu risināšanai. Proti, šai amatpersonai tiktu piešķirtas tiesības Ministru kabineta dienas kārtībā iekļaut pārnozaru jomu pārvaldīšanai nepieciešamos priekšlikumus, kā arī piešķirtas rīkojuma tiesības attiecīgās politikas īstenošanai.

21. gadsimta tendences Eiropas valstu pārvaldībā liecina, ka šādi kombinētas pārvaldības modeļi ir efektīvāki.  Tādēļ vairumā Eiropas Savienības  dalībvalstu valdības sastāvu, kuru pamatā ir “klasiskie” ministri ar tām padotām ministrijām (ārlietu, iekšlietu, tieslietu u.c.) papildina ministri bez portfeļa, īpašo uzdevumu ministri, kas darbojas premjerministra birojā, valsts ministri, deleģētie ministri u.c. – piemēram, Vācijā, Francijā, Igaunijā, Dānijā, Slovēnijā, Ungārijā, Īrijā, Maltā, Norvēģijā, Portugālē, Zviedrijā u.c.; šāda prakse tiek īstenota arī daudzās parlamentārās demokrātijās ārpus Eiropas, piemēram, Austrālijā, Jaunzēlandē, Izraēlā u.c..  Šiem “speciālajiem” vai  “otrā ranga” valdības locekļiem  atšķirībā no “klasiskajiem” ministriem nav savas ministrijas, bet tie darbojas kādas “klasiskas” ministrijas sastāvā vai pie Ministru prezidenta. 

 Kurā nozarē vai nozarēs, pēc Jūsu domām, patlaban ir atbildības deficīts un varētu būt šāda nepieciešamība?

Šāds atbildības deficīts pastāv, piemēram, tādās pārnozaru jomās kā demogrāfijas, bērnu tiesību un ģimenes politika, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pārvaldība un digitālā pārvalde, Latvijas informācijas telpas kvalitāte un aizsardzība,  cilvēku ar īpašām vajadzībām jautājumi u.c. Tās ir modernai sabiedrībai svarīgas jomas, kurās pietrūkst jēdzīgas valsts politikas un par kurām vadībā būtu par attiecīgo jomu politiski atbildīga amatpersona.

Kad šos grozījumus plānots iesniegt?

Jau tuvākajās nedēļās plānoju tikties ar Saeimas priekšsēdētāju un Saeimas frakciju vadītājiem, lai izskaidrotu un pārrunātu šīs likumdošanas iniciatīvas būtību. Mēneša laikā plānoju iesniegt Saeimā attiecīgu likumprojektu “Grozījumi Ministru kabineta iekārtas likumā”.

Kādas saskaņā ar Jūsu rosināto regulējumu būtu valsts ministra pilnvaras?

Valsts ministram ir jāpārzina attiecīgā politikas joma un jābūt spējīgam sekmīgi un efektīvi izpildīt valdības doto uzdevumu. Ministru prezidents kopā ar visu Ministru kabinetu izlemtu, kurās pārnozaru jomās nepieciešams izveidot valsts ministra amatu.

Tas var tikt izveidots uz visu valdības darbības laiku, bet var arī tikt izveidots uz noteiktu laiku, lai koordinētu kādu sabiedrībai nozīmīgu politikas jomu vai atrisinātu kādu noteiktu problēmu, kas pārsniegtu “klasisko” ministriju kompetenci vai kapacitāti. 

Valsts ministriem netiktu piešķirtas balsstiesības Ministru kabineta sēdēs. Taču viņam būtu paredzētas tiesības iesniegt jautājumu izskatīšanai Ministru kabinetā par savas kompetences jomu.

Šāds risinājums būtiski atvieglotu valdības darbu, padarot to konstruktīvāku un efektīvāku noteiktu valsts mērķu sasniegšanā. Tas ir konkrēts piedāvājums, kā modernizēt valsts pārvaldību.

Likumprojekts neietekmēs pašreizējo valdību, bet stāsies spēkā pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.