Godātie klātesošie!
Dāmas un kungi!
I
Valstīm un nācijām ir nepieciešama sava vēstures perspektīva un sevis apzināšanās laika ritējumā. Nezinot savu pagātni, mēs nespējam pilnībā apzināties sevi šodienā un kļūstam pārāk vāji un sekli nākotnes izaicinājumu priekšā.
Valsts un nācijas vēsture ir kā stipri pamati, kas mūs iesakņo mūsu vērtībās un stiprina mūsu identitāti un pašapziņu. Identitāte bez vēstures nav iespējama.
Ir svarīgi svinēt nozīmīgas vēsturiskas gadskārtas, un šī tradīcija – gadskārtu atzīmēšana – sadala laiku zināmos posmos, kuros mēs varam redzēt progresu. Vienlaicīgi gadskārtas mums parāda to, kas ir noticis laika ritējumā.
II
Šodien 14. novembrī mēs Rīgas pilī atzīmējam prezidentūras simtgadi. Aprit tieši gadsimts kopš nedēļu pēc Satversmes spēkā stāšanās (7. novembrī) pirmā Saeima ievēlēja pašu pirmo Valsts prezidentu Jāni Čaksti.
Jānis Čakste iedzīvināja Satversmes uzdevumu un noteica standartu, kādam ir jābūt Valsts prezidentam un kā pienācīgi pildāms Valsts prezidenta pienākumi.
Es vēlos uzsvērt, ka visos laikos kopš Jāņa Čakstes Valsts prezidentiem ir bijis viens, pats galvenais uzdevums – stiprināt Latvijas valsts neatkarību un Latvijas valsts demokrātisko iekārtu.
III
Valsts prezidenta institūcijas simtgadē mēs apzināti velējāmies parādīt arī līdzšinējo Valsts prezidentu personības. Tā ir bijusi iespēja arī aizpildīt baltos plankumus mūsu sabiedrības apziņā par mūsu valsti un mūsu valsts vadītājiem. Kā arī atsaukt atmiņā nedaudz piemirstus Latvijas patriotus un demokrātus.
Tas līdz šim varbūt sabiedrībā nav bijis plaši zināms, bet Valsts prezidentu vēstures līnijas tecējumu nepārtrauca padomju okupācija. Starp Kārli Ulmani un Gunti Ulmani bija arī Pauls Kalniņš un Jāzeps Rancāns. Latvijai esot okupētai, savu iespēju robežās viņi pildīja Valsts prezidenta amata pienākumus trimdā.
IV
Latvijas valsts nebeidza pastāvēt 1940. gadā, un padomju okupācijas režīms nespēja iznīcināt mūsu valsti.
Juridiski Latvijas valsts turpināja pastāvēt visus okupācijas gadus, un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts atguva savu pilno rīcībspēju. Okupācijas laikā pastāvēja ierobežota Latvijas valsts rīcībspēja – tā manifestējās mūsu diplomātiskā dienesta darbībā. Sākumā tas bija plašāks, bet beidzamajās dekādēs mums bija sūtniecība Londonā un Vašingtonā, un tās pārstāvēja Latvijas valsti un tās leģitīmo valsts varu.
Latvijas diplomātiskajam dienestam ir nozīmīga loma tieši arī valsts atjaunošanā, jo atcerēsimies varbūt maz zināmu faktu, ka 1991. gadā Augstākajai padomei un toreiz Ivara Godmaņa vadītājai Ministru padomei, lai iegūtu savu leģitimitāti, vajadzēja saņemt arī mūsu diplomātiskā dienesta vadītāja sūtņa Anatola Dinberga atzīšanu. Tātad Anatols Dinbergs nodeva šo leģitimitāti, kas bija pārmantota no 1940. gada, atjaunotās Latvijas valsts varai. Tādā veidā tika izveidots tilts starp pirmo neatkarības periodu un otro neatkarības periodu. Arī okupācijas laikā Latvijas valsts turpināja eksistēt, un to pārstāvēja Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs.
V
Tikpat svarīga loma kā mūsu diplomātiskajam dienestam bija arī mūsu nacionālajai pretošanās kustībai. Es esmu īpaši uzsvēris, ka mums ir jāatgūst mūsu sabiedrības vēsturiskajā atmiņā mūsu nacionālā pretošanās kustība. Mums ir jāapzinās, ka mēs bijām ne tikai svešu varu rīcības objekts, bet arī bijām subjekts – mums bija sava griba, kas izpaudās mūsu nacionālajā pretošanās kustībā, kas notika ļoti dažādos veidos. Mūsu valstsgriba turpināja pastāvēt visus okupācijas gadus. Ja tas tā nebūtu, tad 90.-os gados mēs nebūtu varējuši savu valsti atjaunot.
VI
Prezidentūras vēsturē izcili svarīgi tādēļ ir arī Valsts prezidenta vietas izpildītāji, kuri uzņēmās pienākumus pildīt arī okupācijas laikā.
Nacionālās pretošanās kustības centra – Latvijas Centrālās padomes darbības konstitucionāli tiesiskais pamats bija mūsu Satversme, bet leģitimitāti tai piešķīra augstāko valsts amatpersonu – Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa un viņa biedra Jāzepa Rancāna darbība Latvijas Centrālās padomes vadībā.
Lai arī savas dzīves laikā viņi nepiedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu, viņu devums mūsu valsts nepārtrauktības nodrošināšanā ir ļoti būtisks. Mums viņi ir jāatceras mūsu Valsts prezidentu rindā.
VII
No šodienas viņu portreti būs redzami Rīgas pils prezidentu portretu galerijā.
Lai mēs visi redzam, ka Latvijas valsts visu laiku ir nepārtraukti pastāvējusi.
Lai mēs redzam, ka latvieši vienmēr ir cīnījušies par savu valsts atjaunošanu.
Lai mēs atceramies, ka Rīgas pils pēdējie vārdi nebija par palikšanu savās vietās.
Lai valsti un prezidentūru varētu atjaunot, vispirms to vajadzēja noturēt.
Un tur bija nepieciešams gan Latvijas Centrālās padomes 1944 .gada 17. marta memorands, gan 1944. gada 8. septembra Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu, gan 1948. gada 13. marta/3. aprīļa trimdā tapušais Latvijas Senāta senatoru atzinums par to Satversme joprojām ir spēkā, gan daudzas citas lietas, kuras Latvijai darīja Pauls Kalniņš un Jāzeps Rancāns.
VIII
Es pateicos māksliniekam Ritumam Ivanovam par paveikto!
Paula Kalniņa un Jāzepa Rancāna portreti ir skaista dāvana mums visiem Satversmes un Valsts prezidenta institūcijas simtgadē.
Svinēsim šos valstssvētkus un būsim lepni par mūsu demokrātiem.
Paldies!