Šis kvorums, lai Saeima tiktu atsaukta, ir 2/3 no vēlēšanās piedalījušos skaita. Sākumā mums bija Konstitucionālo tiesību komisijas atzinums, kurš ieteica vienu pusi no balsojušajiem iepriekšējās vēlēšanās. Saeimā bija partijas ar konservatīviem ieskatiem, kas pauda uzskatu, ka tam jābūt pusei no balsstiesīgajiem. Tātad šie skaitļi būtiski atšķiras, un līdz ar to mans priekšlikums ir kompromisa priekšlikums starp abiem viedokļiem.
Ja modelē šo situāciju, tad pagājušā gada referendums pierādīja, ka šāds kvorums ir reāli iespējams, un tajā pašā laikā pierādīja, ka tas nevar būt vieglu politisko spekulāciju objekts, jo ir ļoti grūti sasniedzams. Tātad šis kompromiss ir grūti sasniedzams, bet tajā pašā laikā reāls.
Protams, ir arī nosacījumi, lai šī norma netiktu izmantota politiskām spekulācijām – uzreiz pēc vēlēšanām Saeima tiek pasargāta vienu gadu un, lai netiktu izmantota priekšvēlēšanu cīņā, vienu gadu arī pirms vēlēšanām. Tas nozīmē to, ka šī norma ir ļoti izbalansēta, es domāju arī sabiedrībā izdiskutēta, es domāju arī starp politiskajiem spēkiem izdiskutēta, un ir reāli, lai to pieņemtu Saeimā ar nepieciešamo balsu vairākumu.
Šeit ir vēl viens ierobežojums – tas nevar notikt Valsts prezidenta pilnvaru termiņa pēdējo sešu mēnešu laikā. Šis ierobežojums ir tāpēc, lai neveidotos tāda situācija, ka valstī nav ne likumīga prezidenta, ne likumīgas Saeimas. Ja jums būs kādi jautājumi par šo tēmu, atbildēšu un tiem.
Tas viss attiecas uz 14.pantu.
Esmu rosinājis arī izmaiņas 48.pantā, kas skar Valsts prezidenta tiesības rīkot pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Un sākotnējais variants, ko iesniedza Konstitucionālo tiesību komisija, bija, ka prezidentam šīs tiesības ir bez nosacījumiem. Šodien mans iesniegtais kompromiss ir ar nosacījumiem.
Nosacījumi kopā ir pieci. Četri jums ir zināmie:
- ja Saeima ir grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, kas ir būtiski pašai valsts iekārtai;
- ja Saeima nespēj izteikt uzticību Ministru prezidentam un viņa aicinātajiem ministriem vairāk nekā trīs reizes pēc kārtas ar noteikumu, ka nav aicināta viena un tā pati persona;
- ja Saeima nepieņem gadskārtējo valsts budžetu līdz saimnieciskā gada 1.martam;
- un, ceturtkārt, ja ilgāk par vienu mēnesi Saeimas sesijas laikā nenotiek kārtējās sēdes, jo tajās nepieciešamais kvorums nav sasniegts.
Šiem četriem nosacījumiem, kas figurēja gan Saeimas juridiskās komisijas, gan arī Saeimas speciāli izveidotās apakškomisijas diskusijās, esmu pievienojis vēl piekto, kuru es precīzi nolasīšu, jo tas nedaudz paplašina šo nosacījumu loku:
- ir tiesības atlaist Saeimu, ja „tas nepieciešams, lai Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā. Pirms šāda lēmuma pieņemšanas Valsts prezidentam ir jākonsultējas ar Saeimas priekšsēdētāju un Ministru prezidentu”.
Tātad šis punkts faktiski paver iespēju, ka valstī var būt politiskas krīzes situācijas, kad gan valdība, gan Saeima, gan Valsts prezidents uzskata, ka ir nepieciešamas jaunas vēlēšanas. Un Valsts prezidents, protams, nevar atlaist Saeimu, ja līdz viņa pārvēlēšanai palikuši mazāk nekā trīs mēneši.
Tātad vēlreiz uzsveru, ka šie ir kompromisa priekšlikumi, tās ir konkrētas redakcijas, konkrētos pantos, un tagad ir nododami Saeimai tālākai izdiskutēšanai un Saeimas grozījumu pieņemšanai. Šis ir šīsdienas galvenais jautājums, ko gribēju jums pateikt.
Protams, ka jūs interesē jautājums, kā norisēja tikšanās ar pozīcijas un opozīcijas deputātiem. Tātad šīs tikšanās vispirms ar pozīcijas un pēc tam ar opozīcijas deputātiem sākās kā mana iniciatīva pēc mana paziņojuma, ka ir nepieciešama aktīva darbība gan Saeimā, gan valdībā, pirmkārt, lai tiktu padarīti tie darbi, kas tur ir iestrēguši. Kā es teicu, Saeima strādā, bet tai ir jāstrādā arī efektīvi. Tas pats attiecas arī uz valdību. Tātad pagājušās trešdienas paziņojums 3+3 – trīs veicami darbi Saeimai un trīs valdībai.
Uzsāku politiskās konsultācijas gan ar pozīciju, gan ar opozīciju, jo šobrīd visiem ir jāapzinās – gan politiķiem, gan uzņēmējiem, gan valsts pārvaldē strādājošajiem, gan pensionāriem, visiem, visiem pilsoņiem, – ka ekonomiskā situācija ir tāda, kāda viņa ir un viņa būs grūta. Es vēlreiz uzsveru - nevis kritiska, bet grūta turpmākos trīs gadus.
Un šis ir tas gads, kad droši vien mums ir visvairāk uzdevumu, lai stabilizētu šo situāciju, lai dotu cerības cilvēkiem, lai cilvēki būtu pārliecināti, ka pēc šī grūtību gada sekos uzlabošanās vai vismaz nepasliktināšanās. Lai šādu uzdevumu katram pilsonim dotu, nepieciešama ļoti skaidra valdības rīcība, rīcības skaidrošana un arī Saeimas pārliecība par to, ka viņi pieņem tādus lēmumus, kas ir pilsoņu interesēs, lai šīs ekonomiskās grūtības, kas mums pašlaik ir, veiksmīgi pārvarētu ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem.
Jebkuras valsts vadītājs šajā situācijā noteikti teiks, ka galvenais uzdevums ir dot cerību pārvarēt šīs grūtības, izdarīt šo smago darbu, saprast, ka tas ir solidāri jāizdara katram pilsonim, lai cik tas grūti un nepatīkami liktos. Vienalga vai mums liktos, ka kāds pieņēmis kļūdainus lēmumus, mums visiem jācieš, jo ir nepieciešama izpratne par šiem jautājumiem: kas notiek. Tāpēc arī īpašu uzmanību šajās sarunās es pievērsu gan pašam plānam valdībā, gan arī uzraudzības padomei, ko šobrīd Saeima ir deleģējusi savai revīzijas komisijai. Kā piesaistīt šeit klāt ekonomiskos ekspertus un kā padarīt šo procesu – tieši to, ko valdība darīs savu pilsoņu labā – pēc iespējas skaidrāku pilsoņiem.
Mums viens ir pilnīgi skaidrs, līgums ar Starptautisko valūtas fondu izglāba valsti no bankrota - mums jābūt ļoti atklātiem. Tas panāca dažas garantijas, kas ir pilsoņiem, kā tas, ka pensionāriem pensijas tiks izmaksātas noteiktā datumā visa šī gada garumā un nevienam nav jājūt problēmas. Tas pats attiecas arī uz to, ka valsts darbinieki saņems savas algas noteiktā, lai gan samazinātā apmērā, bet katra mēneša tajā datumā, kad tas pienākas. Tātad zināmas garantijas ir panāktas, bet ar to ir par maz, mums jāiet ir tālāk, jāpasaka, kas būs nākamie soļi, kas vedīs uz izveseļošanos. Jo šobrīd tie soļi ir tikai tādi – valstij un valsts budžetam neļāva kapitulēt. Un tieši tāpēc šodien grūtajiem uzdevumiem ir vajadzīgs plašs politiskais atbalsts.
Pirmā iniciatīva no manas puses bija Adventes vienošanās. Tam bija liela nozīme, lai sarunas gan ar Valūtas fondu, gan Eiropas Savienību būtu pēc iespējas veiksmīgākas, būtu uzticamība abām pusēm, jo mūsu valstī ir vajadzīga stabilitāte, bet stabilitātei ir vajadzīga stabila valdība. Šis nebūs grūts uzdevums, bet reizē būs ļoti grūts uzdevums, tāpēc, ka politiskajiem spēkiem jāsāk dzīvot jaunos apstākļos.
Šobrīd mums ir situācija, kad skaidri zinām, ka arī 2010. gadā, kad valstī paredzētas vēlēšanas, situācija nebūs daudz labāka un nebūs iespējas opozīcijai teikt, ka pie visa vainīga ir pozīcija vai pozīcija teikt, mēs dosim varu opozīcijai, kad sākas klasiskā politiskā cīņa, kuras rezultātā tauta dzīvo sliktāk. Šobrīd mums ir jāaicina, un es arī to darīšu, politiķus uz vienotu rīcību un uz vienotu atbildību.
Ja mēs atcerēsimies 2007. gada nogali, kad tika veidota šī valdība, mans uzstādījums bija piecu politisko partiju koalīcija. Jau tobrīd bija nepieciešamība pēc plašāka politiskā atbalsta valdībai. Šobrīd, redziet, ir jau tik kritiska situācija, ka tas ir kļuvis jau par izteiktu aktualitāti. Protams, šis darbs nebūs viegls, un tas nebūs ne nedēļas, ne divu nedēļu, ne trīs nedēļu jautājums, jo šī jaunā domāšana, šī jaunā pieeja šai ekonomiskai situācijai ir jāpieņem gan pozīcijai, gan opozīcijai. Šī situācija, kas ir valstī, ir tāda, ka gan opozīcijai, gan pozīcijai kopā ir jāuzņemas atbildība. Nebūs šeit uzvarētāju un zaudētāju. Uzvarēs valsts vai zaudēs valsts. Uzvarēs tauta vai zaudēs tauta. Tāda ir likme pašreizējā ekonomiskajā situācijā.
Un es esmu pārliecināts, ka visi šie procesi ir iespējami, ka šie uzdevumi, kas uzskatīti par prioritāti, gan no pozīcijas un opozīcijas ir pozitīvs vērtējums, ka tie ir izdarāmi darbi. Tas ir viens mazs solītis jau uz priekšu. Un tāpēc jau 26. datumā šeit, Rīgas pilī, pie viena galda sēdīsies gan pozīcijas, gan opozīcijas pārstāvji. Mēģināsim šo politisko diskusiju turpināt šeit, Rīgas pilī, neitrālā teritorijā, lai šī sapratne par lietām, sapratne, ko katra politiskā partija var dot valstij šobrīd, būtu pēc iespējas tuvāka valsts interesēm.
Otra iniciatīva ir veidot pilsoniskus forumus – divus pilsoniskos forumus. Vienu, kurā visi tie, kas ir eksperti, speciālisti ekonomikas jomā sanāktu kopā un vērtētu, kas tieši valdībai jādara, lai šis finanšu palīdzības plāns darbotos efektīvi. Ne kā sadalīt naudu, ne kā apgūt naudu – tie ir veco laiku termini, bet tieši, kā efektīvi darboties valdībai, jo pastāv dažādi ekonomiski viedokļi, kas būtu jādara, un viņiem visiem būtu jāsanāk kopā vienā telpā. Jāizdiskutē, kas tad ir tas pareizais ceļš, kādi ir tie pareizie valdības pasākumi, kas nodrošinās to, lai pilsoņiem būtu šī cerība, viņi justos drošāk, jo viņi vismaz zinātu, kas viņus sagaida tuvākajā nākotnē.
Otrs būs politisks forums par to, kāda tad ir pilsoņu, politikas ekspertu, arī pašu politiķu nākotnes vīzija par to kā attīstīsies politiskā sistēma turpmāk Latvijā. Jo mums ir jāapzinās, ka mums šobrīd ir ne tikai ekonomiska krīze, bet arī politiska krīze. „Krīze” es šeit lietoju ne tādā dramatiskā vai traģiskā nozīmē, bet ar domu, ka mēs esam tajā punktā, kur pilsoņi neuzticas ne ekonomikai, neuzticas arī politikai. Tātad kaut kas ir jādara šai jomā.
Citās valstīs šādi forumi pastāv, tepat kaimiņvalstī Somijā katru vasaru ir neformāls politisks forums „bez kaklasaitēm” atvaļinājumu laikā, bet visi politiķi, valsts vadītāji tur piedalās. Piedalās sabiedrības pārstāvji, piedalās akadēmisko aprindu pārstāvji un diskutē kāda būs politiskā un ekonomiskā vide turpmāk valstī. Mums šī prakse būtu jāpārņem, jo tā šobrīd ir ļoti, ļoti nepieciešama.